Mēmeles apgabals

Mēmeles apgabala atkalpievienošana  Vācijai autentiskos kino dokumentos

19. gadsimtā Mēmele bija Prūsijas, tad Vācijas impērijas pilsēta, bet pēc Pirmā pasaules kara kļuva par Antantes bloka protektorātu.

Pēc Pirmā pasaules kara Mēmele saskaņā ar Versaļas miera līgumu skaitījās Tautu Savienības pārvaldīts novads, kurā civilo varu īstenoja Francija. Izmantojot Rietumu sabiedroto samērā vienaldzīgo attieksmi pret šo zemi, 1923. gadā Lietuva tajā organizēja lietuviešu minoritātes sacelšanos, Lietuvas armija to ieņēma un pievienoja neatkarīgajai Lietuvai 2656 kvadrātkilometru lielo apgabalu sev autonomijas statusā un deva nosaukumu Klaipēda.

1925. gadā no 140 tūkstošiem apgabala iedzīvotāju 72,5% bija vācieši, bet Klaipēdas pilsētā lietuviešu bija 11%.

Rietumeiropas valstis aprobežojās ar nosodījumu, un 1924. gada maijā Parīzē parakstīja konvenciju, kurā atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu ar savu parlamentu un iedzīvotājiem garantētu tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Piekrita arī Vācija, visdrīzāk izsverot, ka no Lietuvas nākotnē var cerēt šo teritorija salīdzinoši viegli atgūt.

Nacistiskās Vācijas diktators Ādolfs Hitlers pēc nākšanas pie varas 1933. gadā nekad neslēpa, ka vēlas atgūt Klaipēdu.

Tobrīd ļoti miglainās vācu cerības ieguva konkrētas aprises nepilnus piecpadsmit gadus vēlāk. 1938. gada pavasarī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Mēmeles apgabala atgūšana ir viņa valdības prioritāte. Situācija pašā Klaipēdas apgabalā arvien saasinājās. Vācu iedzīvotāji, kas nekad nebija īsti samierinājušies ar pakļautību Lietuvai, nacistu propagandas iedvesmoti, izvērsa gan legālu, gan nelegālu pretlietuvisku darbību. Propaganda guva dzirdīgas ausis arī Mēmeles lietuviešu vidū, no kuriem lielākā daļa pirms Pirmā pasaules kara bija dzīvojuši Vācijas impērijā, bija daļēji pārvācoti luterāņi, un nebija sajūsmā par katolisko, agrāro Lietuvu. 1938. gada decembrī Klaipēdas Parlamenta vēlēšanās 25 no 29 vietām ieguva pronacistiskās partijas.

Ārpolitiski Lietuva izrādījās praktiski viena. No 1924. gada konvencijas parakstītājvalstīm Itālija un Japāna tagad bija Vācijas sabiedrotās, savukārt Lielbritānija un Francija turpināja tuvredzīgo Hitlera nomierināšanas politiku, kurai par upuri jau bija kritusi Čehoslovākija. Ar kaimiņvalsti Poliju Lietuva jau kopš 1920. gada bija pastāvīgā konflikta situācijā poļu okupētā Viļņas apgabala dēļ, un arī Padomju Savienība aprobežojās vien ar verbālu lietuviešu pozīcijas atbalstu – Kremlī, domājams, jau bija dzimusi ideja par vienošanos ar Hitleru.

1939. gada martā Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis, atgriezdamies no pāvesta Pija XII inaugurācijas svinībām, Berlīnē tikās ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu Ribentropu. Apmēram četrdesmit minūtes ilgajā sarunā Urbšim tika skaidri pateikts, ka Reihs pieprasa atdot Mēmeles apgabalu, un ja Lietuva nepiekritīs ar labu, okupēs ar bruņotu spēku. Viss sarunu process notika, uzsvērti demonstrējot, cik mazsvarīga varenajai Lielvācijai šķiet Lietuvas suverenitāte. Smetonas valdībai nebija izvēles, un naktī no 1939. gada 22. uz 23. martu Berlīnē tika parakstīta vienošanās par Mēmeles apgabala tūlītēju nodošanu Vācijai. Lietuva zaudēja vienīgo nozīmīgo jūras ostu, caur kuru tika īstenoti vismaz 70% ārējās tirdzniecības, vairāk nekā 50% kokapstrādes, papīra un poligrāfijas rūpniecības, vairāk nekā 40% tekstilrūpniecības, vairāk nekā 30% ķīmiskās rūpniecības; pavisam apmēram 30% rūpniecisko jaudu. Nepārprotama bija arī nacionālā pazemojuma izjūta Lietuvas sabiedrībā. Vēlākajai lietuviešu salīdzinoši vēsākajai attieksmei pret sadarbību ar nacistu okupantiem Otrā pasaules kara laikā bija nepārprotams sakars ar 1939. gada marta notikumiem.

Zīmīgi, ka Hitlers, pat negaidot sarunu iznākumu, jau kāpa uz bruņukuģa “Deutschland” klāja, lai triumfāli ierastos jauniegūtajā pilsētā.

22. martā vācu armija iesoļoja pilsētā.

“Brīvā Zeme” šajā dienā rakstīja:

1939. gada 23. martā (tajā laikā – Trešā reiha kanclers) Ādolfs Hitlers ieradās Klaipēdā (vācu – Memel), lai sveiktu tautiešus.

Ādolfs Hitlers jauniegūtajiem pavalstniekiem sacīja uzrunu, stāvēdams uz Mēmeles (tagad – Klaipēda, Lietuva) drāmas teātra balkona.

Kā rakstīja Latvijas avīzes dienu vēlāk:

Garāks Hitlera runas atreferējums publicēts avīzē “Latvijas Kareivis” :

Pēc runas fīrers izbrauca loku pa pilsētu vaļējā automobīlī un atgriezās ostā.

Vācu sabiedriskā doma ir, ka ar vakardienas notikumiem Hitlers vēl reiz esot pierādījis savu pārākumu un tā esot stāvokļa noteicējs. Vai arī citus jautājumus Hitleram izdosies nokārtot tādā pat miera ceļā, to, protams, vēl nevar apgalvot, bet vācieši domā, ka līdzšinējie notikumi pietiekoši skaidri apgaismojot Vācijas varenību.

Pēc 2. pasaules kara Josifs Staļins kopā ar reģionu Klaipēdu nodeva Lietuvai. Tas noteikti ir visai interesants vēstures fakts, ja ņemam vērā vēl arī Staļina akceptēto Viļņas apgabala, arī Druskininku kūrorta pievienošanu Lietuvas PSR.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā un neatkarības atzīšanas Lietuvas republika pastāv tieši šādās robežās.