Jaltas Konference 1941.02.04.- 11. autentiskā padomju kinohronikā.
Protams, skaties vērtē un politisko akcentu noteikti pareizi saliec.
Lielvaras pārdala pasauli.
Jaltas konference
Tas viss reiz noticis un mūsu tagadni ietekmējis
>
Lielais trijnieks- Čērčils, Rūzvelts un Staļins Jaltā 1945.
Franklins Rūzvelts, Josifs Staļins un Vinstons Čērčils. Jaltas (Krimas) sabiedroto valstu konference (1945. gada 4. – 11. Februāris)
PSRS, ASV un Lielbritānijas karogu izkāršana pirms Jaltas konferences sākuma.
Saki lidlauks netālu no Simferopoles. V.M. Molotovs un A. J. Višinskis sagaidīja Lielbritānijas premjerministra V. Čērčila lidmašīnu.
Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils ierodas Jaltas konferencē, lidostā.
Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils pirms Jaltas konferences lidostā.
Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils pirms Jaltas konferences lidostā.
V.M. Molotovs, V. Čērčils, E. Stettinius. Fonā: tulks V. N. Pavlovs, F. T. Gusevs, admirālis N. G. Kuzņecovs un citi.
Livadijas pils, kurā notika Jaltas konference.
Tikšanās lidostā. ASV prezidents F. D. Rūzvelts, kurš ieradies Jaltas konferencē.
F. D. Rūzvelts un V. Čērčils sarokojas.
ASV prezidents F. D. Rūzvelts lidostā. Starp klātesošajiem: N. G. Kuzņecovs, V. M. Molotovs, A. A. Gromiko, V. Čērčils un citi.
Stettinius, V. M. Molotovs, V. Čērčils un F. Rūzvelts Saki lidlaukā
ASV prezidenta F. Rūzvelta ierašanās. V.M. Molotovs sarunājas ar F. Rūzveltu. Klāt: A.Ya. Višinskis, E. Stettinius, V. Čērčils un citi.
ASV valsts sekretārs E. Stettinius sarunā ar PSRS Ārlietu tautas komisāru V. M. Molotovu.
V.M. Molotovs sarunā ar ģenerāli J. Māršalu. Klāt: tulks V. N. Pavlovs, F. T. Gusevs, A. J. Višinskis un citi.
ASV prezidents F. D. Rūzvelts lidostā pēc ierašnās Jaltas konferencē. Starp klātesošajiem: V. M. Molotovs, V. Čerčils, A. A. Gromiko (no kreisās uz labo) un citi.
Vērojot godasardzi: V.M. Molotovs, V. Čērčils, F. Rūzvelts un citi.
Godasardzes soļo garām Krimas konferences dalībniekiem: ASV prezidents F. Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils, PSRS ārlietu komisārs V. Molotovs, ASV valsts sekretāra E. Stettiniusa vietnieks. Ārlietu tautas komisārs A. J. Višinskis un citi.
V.M. Molotovs un E. Stetteniuss dodas uz sanāksmju zāli.
Pirms Krimas konferences sanāksmes. Ārlietu tautas komisārs V. M. Molotovs, ārlietu ministrs A. Ēdens un ASV valsts sekretārs E. Stettinius Livadijas pilī.
Lielbritānijas premjerministrs V. Čerčils un ASV valsts sekretārs E. Stettinius.
Padomju valdības vadītājs J. V. Staļins un Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils pilī Jaltas konferences laikā.
Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils.
PSRS militārie padomnieki Jaltas konferencē. Centrā - armijas ģenerālis A. I. Antonovs (Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieka 1. vietnieks). No kreisās: admirālis S. G. Kučerovs (Jūras spēku štāba priekšnieks), flotes admirālis N. G .Kuzņecovs (Jūras spēku virspavēlnieks), gaisa maršals S. A. Hudjakovs (Gaisa spēku virspavēlnieka vietnieks) un F .J. Faļalejevs (Gaisa spēku štāba priekšnieks).
Lielbritānijas premjerministra V. Čērčila meita Oliveres kundze (pa kreisi) un ASV prezidenta F. D.. Rūzvelta meita – Betigeres kundze Livadijas pilī Jaltas konferences laikā.
J. V. Staļina saruna ar V. Čērčilu. Klāt: V. M. Molotovs, A. Ēdens.
1945. gada Jaltas konferences ārlietu ministru sanāksme. Piedalās: V. M. Molotovs, A. A .Gromiko, A. Ēdens, E. Stettinius. Livadijas pils.
V. Čērčila saruna ar I. V. Staļinu Livadijas pils galerijā.
Jaltas konferences protokola parakstīšana. Pie galda (no kreisās uz labo): E. Stettinius, V. M. Molotovs un A. Edens.
PSRS ārlietu tautas komisārs V. M. Molotovs paraksta Jaltas konferences dokumentus. Kreisaajā pusē ASV valsts sekretārs E. Stettinius.
Padomju Savienības maršals, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Iosifs Visarionovičs Staļins, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils pie sarunu galda Jaltas konferencē. Fotoattēlā sēž pa labi no I. V. Staļins, PSRS tautas komisāra vietnieks ārlietās Ivans Mihailovičs Maiskis, otrais pa labi no I. V. Staļins - PSRS vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs Andrejs Andrejevičs Gromiko, pirmais no kreisās - PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Mihailovičs Molotovs (1890-1986), otrais no kreisās - PSRS ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks Andrejs Janjuarevičs Višinskis (1883-1954). W. Čērčilam pa labi ir Lielbritānijas ārlietu sekretārs Entonijs Īdens. Sēž pa labi no F. D. Rūzvelta (attēlā pa kreisi no Rūzvelta) - ASV valsts sekretārs Edvards Reilijs Stettinius. Sēž otrajā vietā pa labi no F.D. Rūzvelta (attēlā otrais kreisajā pusē no Rūzvelta) - Amerikas Savienoto Valstu prezidenta štāba priekšnieks - admirālis Viljams Daniels Lehijs (Lehey).
V. Čērčils un E. Īdens ienāk Livadijas pilī. Jalta.
ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts (1882–1945) Saki lidlaukā Jaltas apkaimē sarunājas ar PSRS Ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu (1890–1986). Fonā trešais no kreisās: PSRS Jūras spēku tautas komisārs, flotes admirālis Nikolajs Gerasimovičs Kuzņecovs (1904-1974).
Vinstons Čērčils, Franklins Delano Rūzvelts un Josifs Visarionovičs Staļins Jaltas konferencē.
PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Mihailovičs Molotovs (1890-1986) pirms Jaltas konferences Saki lidlaukā sarokojas ar ASV prezidenta padomnieku Hariju Loidu Hopkinsu (Harijs Loids Hopkinss, 1890-1946).
Čērčils, Rūzvelts un Staļins Jaltas konferencē.
Padomju Savienības maršals, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Josifs Vissarionovičs Staļins, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils (1874-1965) un ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts (1882-1945) banketā laikā. Jaltas konference.
Saki lidlaukā padomju karavīrus sveic Molotovs, V. Čerčils Saki lidlaukā padomju karavīrus sveic V. M. Molotovs, V. Čērčils un F. D. Rūzvelts. un F. Rūzvelts.
J.V. Staļins Jaltas konferences laikā sarunās ar ASV prezidentu F. D. Rūzveltu.
J.V. Staļins Jaltas konferences laikā atstāj Livadijas pili. Labajā pusē aiz J.V. Staļina - PSRS Valsts drošības tautas komisariāta 6. direktorāta vadītāja pirmais vietnieks ģenerālleitnants Nikolajs Sidorovičs Vlasiks (1896-1967).
V. M. Molotovs, V. Čērčils un F. Rūzvelts apstaigā Padomju Savienības karavīru ierindu Saki lidlaukā.
Padomju, Amerikas un Lielbritānijas diplomāti Jaltas konferences laikā.
Fotoattēlā kreisajā pusē - PSRS tautas komisāra pirmais vietnieks ārlietās Andrejs Janjuarevičs Višinskis (1883-1954), 4. pa kreisi - ASV vēstnieks PSRS Averels Harrimans (William Averell Harriman, 1891-1986), 5. kreisais - Ārlietu tautas komisārs PSRS lietas Vjačeslavs Mihailovičs Molotovs (1890-1986), 6. kreisais - Lielbritānijas ārlietu ministrs Entonijs Ēdens (Roberts Entonijs Ēdens, 1897-1977), 7. kreisais - ASV valsts sekretārs Edvards Stettinius (Edvards Reilijs Stetīnijs, 1900-1949) 8. kreisajā pusē - Lielbritānijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Kadogans (Aleksandrs Džordžs Montagu Kadogans, 1884–1968).
V. M. Molotovs un E. Stettinius Saki lidlaukā Jaltas konferences laikā.
"Lielā trijnieka" ārlietu ministri sarunās Jaltas konferences laikā.
Padomju Savienības maršals, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētājs J. V. Staļins sarunā ar PSRS Ārlietu tautas komisāru V.M. Molotovu Jaltas konferences laikā.
"Lielā trijnieka" līderi pie sarunu galda Jaltas konferencē.
Padomju Savienības maršals J.V. Staļins un PSRS Ārlietu tautas komisārs V. M. Molotovs Jaltas konferencē.
Padomju karavīru goda sardze Saki lidlaukā Jaltas konferences laikā.
Čērčils, Rūzvelts un Staļins Jaltas konferencē.
Čērčils, Rūzvelts un Staļins Jaltas konferencē.
Čērčils, Rūzvelts, Staļins Jaltā. 1945. gada februāris.
ASV prezidenta F. Rūzvelta aizbraukšana. (no kreisās uz labo): A. J. Višinskis, V. Čērčils, F. T. Gusevs, V. M. Molotovs, N. G. Kuzņecovs un citi.
V. M. Molotovs sarunājas ar F. Rūzveltu pirms iekāpšanas Amerikas Savienoto Valstu prezidenta lidmašīnā.
Jaltas konference
Otrā pasaules kara gados sabiedroto valstu – ASV, Lielbritānijas un PSRS līderi tikās trijās galotņu konferencēs, kuras norisinājās Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Īpaši daudz pasaules un Eiropas likteni lēma Jaltas konference, kas notika 1945. gadā no 4. līdz 11. februārim. To nereti dēvē par Aukstā kara priekšvēstnesi, bet Baltijas valstīs piemin tās laikā lielvaru izlemto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteni.”Lielo trijnieku” tajā pārstāvēja amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts, britu premjers Vinstons Čērčils un padomju diktators Josifs Visarionovičs Staļins.
Vēstures literatūrā Jaltas konference izpelnījusies dažādus pretrunīgus vērtējumus un apzīmējumus. Bieži vien piesauc V. Čērčila vārdus,
Nekad agrāk tik maz vīru nebija izšķīruši tik daudzu cilvēku likteņus.
kā arī atgādināts, ka reti kurā konferencē apspriesti tik daudzi pasaules mērogā svarīgi notikumi, norises un problēmas. No otras puses, bieži tiek pasvītrots, ka tā bija ļoti haotiska konference bez stingri noteiktas dienaskārtības. Daudzus jautājumus aplūkoja un apsprieda pilnīgi nesagatavotus, netrūka improvizācijas, kuru veicināja brīvā, nepiespiestā atmosfēra.
Jāpiebilst, ka pavisam īsi pirms Jaltas konferences abi demokrātiskās pasaules līderi 2. februārī tikās Maltā, kur it kā mēģināja saskaņot savas pozīcijas. Tomēr tas notika tikai domu apmaiņas ceļā, nevienu no pusēm nesaistot. Rezultātā kopēja viedokļa nebija un sekojošas Jaltas konferences sarunās Staļina triumfs bija jo izteiktāks.
Vietas izvēle
Konference par pēckara pasaules kārtību varēja notikt ne tikai Krimā. Amerikāņi piedāvāja Ziemeļskotiju, Kipru, Atēnas, Maltu. Briti – Aleksandriju vai Jeruzalemi. “Padomju Melnās jūras piekrastē. Un periods, ” – tāda bija Staļina atbilde. Tas arī šoreiz izteica visu. Tēvoča Džo dominance bija viennozīmīga. Turklāt, ne tik vien vien vietas izvēlē, bet arī pieņemtajos lēmumos.
Tikšanās dalībnieki Krimā
Galvenajiem Jaltas konferences dalībniekiem tolaik bija pilnīga vara savās valstīs.
Josifs Visarionovičs Staļins ieņēma Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja, PSRS Bruņotio spēku augstākā virspavēlnieka amatu, bija Valsts Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs.
Franklinam Delano Rūzveltam, kurš ceturto reizi tika ievēlēts ASV prezidenta amatā, bija milzīga autoritāte un ietekme valstī militārajā, politiskajā aprindās un sabiedriskajā domā.
Sers Vinstons Leonards Spensers- Čērčils, Lielbritānijas premjerministrs, kara laikā tika apveltīts ar gandrīz diktatoriskām pilnvarām, apvienojot valdības vadītāja, aizsardzības ministra un augstākā virspavēlnieka amatus.
Mazas kaprīzes.
Jūras un kuģu cienītājam Rūzveltam bija svarīgi, lai vannas istabas sienas būtu Melnās jūras viļņu krāsas.
Izrādījās, ka Čērčilam ir svarīgi apstāties grāfa Vorontsova savrupmājā, un ka tajā noteikti ir kamīns. Tagad ir labi zināms, ka Vorontsovs bijis angļu spiegs. Vai tas ietekmēja izvēli gan nav zināms.
Staļinam, pēc viņa norādījumiem speciāli tika uzbūvēta bumbu patversme. Praktiski!
Vēl viena šīs konferences iezīme, kura vēsturē jo cieši iesēdusies –
Daudziem konference palikusi atmiņā ar pārmērīgo kaviāra ēšanu un biežo tostu uzsaukšanu. Aculiecinieki atceras, ka pavisam esot uzsaukti pat 200 tosti, turklāt V. Čērčils esot ēdis kaviāru no rīta līdz vakaram.
Pavisam konferences laikā delegāti notiesāja pusi tonnas melnā kaviāra un “noskaloja” tos ar desmit tūkstošiem vīna un degvīna pudeļu saturu. Vienādiņ tika izdzertas 2190 konjaka pudeles. Čērčils vien iztukšoja vismaz divas pudeles dienā. Visai iespaidīgs sniegums.
Sekojoši, secinājumi visai skumji-
Jalta ir kļuvusi par simbolu vienam no ciniskākajiem politiskajiem darījumiem pasaules vēsturē. Konference skaidri un nepārprotami iezīmēja jaunās pēckara kārtības aprises, kuru visspilgtāk raksturoja Eiropas sadale austrumu un rietumu ietekmes sfērās. Apmaiņā pret PSRS piekrišanu iestāties karā pret Japānu Jaltā de facto sankcionēja Austrumeiropas sovjetizāciju. F. Rūzvelts un V. Čērčils vairs neapstrīdēja arī Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā. Kopumā apmēram simts miljoni eiropiešu tādā vai citādā veidā nokļuva padomju lielvalsts varā un bija spiesti samierināties ar dzīvi totalitārisma apstākļos aptuveni četrdesmit piecu gadu garumā. Vismaz divas austrumeiropiešu paaudzes nevarēja pilnā mērā realizēt savus sapņus, nodomus un iespējas, būdamas pakļautas sociālisma eksperimentam, atpalicībai un cilvēka necienīgai dzīvei. Vēstures literatūrā Jaltas konference izpelnījusies dažādus pretrunīgus vērtējumus un apzīmējumus.
Visas Jaltas konferences laikā smagākie bija jautājumi, kas saistīti ar vācu robežu pārdali. Konferences diskusijas laikā tika nolemts okupēt Vāciju un sadalīt tās teritoriju starp sabiedrotajiem okupācijas zonās.
Vācijas okupācijas zonas pēc 2 WW
Sākotnēji bija plānots piešķirt trīs okupācijas zonas: PSRS, Lielbritānijai un Amerikas Savienotajām Valstīm, taču drīz tika ierosināts no Francijas un Amerikas zonu daļām veidot okupācijas zonu Francijai, kuras īpašos izmērus noteiks ņemot vērā Francijas valdības viedokli. Jautājums par okupācijas zonām tika aktualizēts jau pirms Jaltas konferences, lēmums par to tika panākts un nostiprināts 1944. gada 12. septembra “Protokolā par PSRS, ASV un Lielbritānijas valdību vienošanos par Vācijas okupācijas zonām un Lielās Berlīnes pārvaldību”. Šiem lēmumiem bija galvenā loma valsts turpmākā šķelšanā.
Viens no risinājumiem bija uzaicinājums Francijas Pagaidu valdībai pievienoties Vācijas kontroles padomei, kas atrodas Berlīnē. Turklāt tika izskatīti jautājumi par savstarpējo sabiedroto komandanta pārvaldi, kas veic savu darbību pakļautībā okupācijas zonai.
Ierodoties Jaltā, katram sabiedrotās lielvalsts vadītājam bija savi mērķi.
Franklins Delano Rūzvelts
uz konferenci ieradās ar saviem plāniem: pirmkārt, viņš vēlējās nodrošināt PSRS solījumu sākt karu ar Japānu. Amerikas armijas aprēķini liecināja, ka bez padomju armijas palīdzības šis karš varētu ilgt vēl 2 gadus un paņemt 200 000 amerikāņu karavīru dzīvību. Prezidents vēlējās samazināt savas armijas zaudējumus uz Padomju armijas rēķina. Rūzvelts par savu Krimas misijas otro mērķi uzskatīja Apvienoto Nāciju Organizācijas kā jauna pasaules kara novēršanas institūcijas izveidošanu. Viņš paziņoja, ka netic mūžīgam mieram, bet cer, ka vēl vismaz 50 gadus varēs izvairīties no liela kara.
Rūzvelts, lai gan juties ļoti slims, īstenoja savu jau iepriekš nosprausto mērķi panākt PSRS iesaisti karā pret Japānu, kā arī pierunāt tās līderi kļūt par vienu no ANO veidotājiem, kas, viņaprāt, garantēja mieru nākotnē.
Sākotnēji Jaltā panāktās vienošanās vismaz Savienoto Valstu politisko līderu vidū patiesi arī tika uztvertas kā panākums ASV un PSRS attiecību uzlabošanā. Tomēr jau drīz pēc Rūzvelta nāves (1945. gada 12. aprīlī) ASV jaunā prezidenta Harija S. Trūmena birojs pauda sašutumu par norunu neturēšanu no PSRS puses. Galvenos iebildumus radīja situācija Polijā un citās Centrāleiropas valstīs, kurās brīvu vēlēšanu vai trimdas valdību atgriešanas vietā tika izveidotas komunistu valdības.
Šī iemesla dēļ par Rūzvelta lielāko politisko kļūdu joprojām tiek uzskatīta Austrumeiropas (un Mandžūrijas daļas) lētticīgā atdošana Padomju Savienībai. Tāpat vēsturnieki atzīmē, ka šajās sarunās, lai pielabinātos PSRS, Rietumvalstis piekrita tai nodot Padomju Savienības pilsoņus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija aizbēguši vai aizvesti uz Vāciju gan kara laikā, gan pirms tā. Liela daļa no viņiem pēcāk tika sodīti ar nāvi vai nonāca darba nometnēs.
Vēlāk- ASV prezidents Trūmens, nebūdams mierā ar PSRS nesekošanu iepriekšējām norunām, kā arī lielajām reparācijām, ko tā pieprasīja, nākamajā lielajā konferencē 1945. gada jūlija noslēgumā Potsdamā Staļinam neatklāja, uz ko ir spējīgas viņa rīcībā esošās atombumbas. Tās uz Japānas pilsētām tika uzsviestas tikai dažas dienas pēc konferences beigām, izbeidzot karu un faktiski liedzot PSRS piedalīties Japānas ieņemšanā, un aizsākot politisko sastingumu abu lielvaru starpā.
Konferences laikā ar F. Rūzveltu notika incidents, kas viņam gandrīz maksāja dzīvību. Reiz pastaigas laikā zemessargi pārvietoja grūtībās nonākušo prezidentu no ratiņkrēsla uz automašīnas priekšējo sēdekli, taču aizmirsa stingri nostiprināt atbalsta sliedi. Uz serpentīna automašīna strauji noliecās, durvis aizlidoja, un Rūzvelts sāka izkrist no automašīnas. Amerikāņu miesassargi bija sastinguši. Situāciju izglāba šoferis, Valsts drošības dienesta leitnants F. Hodakovs. Ar vienu roku turpinot vadīt automašīnu, viņš satvēra krītošā prezidenta drēbes un ievilka atpakaļ sēdeklī. Pēc vīra nāves Eleonora Rūzvelta ieradās PSRS, lai atrastu F. Hodakovu un pateiktos par vīra glābšanu.
Sers Vinstons Leonards Spensers – Čērčils
vēlējās nostiprināt kara laikā izveidotās ASV un Lielbritānijas “īpašās attiecības”, kā arī nodrošināt to, ka ASV pastiprinās savu klātbūtni Eiropā pēckara periodā.
Čērčilu izteiktāk interesēja tieši Eiropas turpmākais sadalījums, iepriekš panākot, ka Grieķija nebūs PSRS kontrolē (par kuru jau viņam bija bijušas privātas sarunas ar Staļinu), Polijas robežas, ietekme Balkānos, jauno valdību orientācija atbrīvotajās valstīs. Lielbritānijas premjerministrs vēlētos izveidot Eiropas valstu “buferjoslu”, lai ierobežotu komunisma ietekmi Eiropā. Tomēr viņš lieliski saprata, ka 1945. gadā bez Padomju Savienības nebūs iespējams pārzīmēt Eiropas karti. Viņam pieder jaunās konferences sasaukšanas operācijas koda nosaukums – “Argonauti”. Vēstījumā Rūzveltam Čērčils rakstīja, ka viņi, tāpat kā sengrieķu argonauti, devās uz Melno jūru pēc Zelta aunādas- tā ir arī zemes, kuras nonāks nupat uzvarētāju valstu kontrolē. Tomēr ne viņš, ne Rūzvelts neuzdrošinājās un, visticamāk, nespēja liegt Staļinam Sarkanās armijas “atbrīvoto” zemju pakļaušanu. ASV prezidents pat uzskatījis, ka par Austrumeiropas valstu likteni varēs domāt pēc kara, bet Čērčils bijis spiests viņam piekrist, cerot uz ASV atbalstu Eiropai pēc kara.
Čērčils Lielbritānijā saņēma smagu kritiku par panāktajiem kompromisiem. Liela daļa Lielbritānijas parlamenta deputātu pat vāca parakstus pretējas nozīmes rezolūcijai. ASV Kongress saņēma uzmundrinošu Rūzvelta uzrunu, kas arī jau pēc pāris dienām izrādījās netaisna - PSRS veidoja nākamo totalitāro uzbūvi Eiropai, tikai šoreiz no Āzijas puses. Rūzveltam tāpat nācās pieņemt, ka uzticēšanās Staļinam bijusi kļūda.
Josifs Visarionovičs Staļins
Padomju Savienībā Jaltas konference tika uzskatīta par triumfu, kas ļāvis komunistiskajai ideoloģijai nostiprināties vēl plašākā teritorijā. Staļins Jaltā ne tikai parādīja, bet arī nostiprināja savu varu kā pasaules lielvaras līderis, ar kuru jārēķinās.
Kas attiecas uz J. Staļinu, viņš vispirms domāja par to, kā nostiprināt Padomju Savienību un paglābt sevis radīto totalitāro sistēmu no iespējamā ārējo ienaidnieku jaunā apdraudējuma. Glābiņu viņš saskatīja padomju ietekmes paplašināšanā Eiropā un Āzijā. Cik tālu šai ietekmei vajadzēja sniegties, tas nebija stingri noteikts, bet visiem mazāk vai vairāk bija skaidrs, ka tas attiecas uz teritorijām, kuras līdz kara beigām būs okupējusi sarkanā armija. Tālāk padomju diktators bija ieinteresēts pieprasīt no Vācijas un tās sabiedrotajām lielas reparācijas, lai kompensētu padomju ekonomikas zaudējumus. Jaltas konferencē, kurā piedalījās apmēram 700 cilvēku, dominēja diplomātiskas diskusijas par pēckara pasaules sadali. Tās norisinājās padomju militāro panākumu iespaidā. Krievu karaspēks šajā laikā bija Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Vācijā. J. Staļins to mēģināja izmantot, lai pierādītu, cik strauji sarkanā armija virzās uz priekšu, salīdzinot ar amerikāņu un britu karaspēku. Viņš centās arī sabiedrotos pārliecināt, ka operācijas Rietumos nav ne tuvu tik plašas un nozīmīgas kā Austrumos. J. Staļins pārmeta sabiedrotajiem nespēju garantēt, ka nenotiks vācu karaspēka pārdislokācija uz austrumu fronti.
Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka F. Rūzvelts un V. Čērčils, atstājot Baltijas valstis anektētas, nepārprotami devalvēja plaši pazīstamo 1941. gada Atlantijas hartu, tās principus.
Paskaidrojums- 1941. gada augustā uz kuģa “Augusta” pie Ņūfaundlendas notika F. Rūzvelta un V. Čērčila tikšanās, kuras laikā parakstīja pieminēto dokumentu, kas pauda abu valstsvīru priekšstatus par pasaules iekārtojumu pēc kara. Abi demokrātiskās pasaules līderi paziņoja, ka viņu valstis netiecas pēc teritoriāliem ieguvumiem un atzīst tautu tiesības brīvi izvēlēties sev valsts iekārtu.
Atlantijas hartas principi, ja tie tiktu ievēroti, nodrošinātu arī mazo tautu (arī baltiešu) intereses.
Pārvietoto personu līgums
Konferences laikā tika noslēgts vēl viens, padomju pusei ļoti svarīgs līgums, kas noteica Baltiešu, tai skaitā arī latviešu likteni. Tomēr tam vairākus gadu desmitus netika pievērsta īpaša uzmanība. Proti, līgums par militāru un civiliedzīvotāju repatriāciju, t.i. pārvietotās personas – personas, kas atbrīvotas (sagūstītas) sabiedroto sagūstītajās teritorijās.
Pēc tam, izpildot šo līgumu, briti izdeva Padomju Savienībai ne tikai padomju pilsoņus, bet arī Baltiešus. kuriem tai laikā PSRS pilsonības nemaz nebija, tāpat bijušos krievus, kuriem jau sen bija ārvalstu pilsonība. Tas ietvēra kazaku izdošanu, no kuriem augstākos virsniekus (ģenerāļus) nogalināja, bet pārējos padomju režīms represēja.
Runa ir par vienošanos par karagūstekņu un civiliedzīvotāju repatriāciju. PSRS izmantoja šo dokumentu, lai panāktu Padomju Savienības pilsoņu repatriāciju neatkarīgi no viņu individuālajām vēlmēm. Uz šā līguma pamata briti uz Padomju Savienību repatriēja apmēram 2,25 miljonus, bet amerikāņi – divus miljonus cilvēku, no kuriem daudzi nonāca padomju nometnēs un tika nošauti kā Dzimtenes nodevēji. Padomju puse vēlējās “atgriezt mājās” arī Baltijas iedzīvotājus, vairākkārt to pieprasot pirmajos pēckara gados. Juridiskais kāzuss vai “sprauga līgumā” bija tas, ka Jaltā parakstītajā dokumentā jēdziens “padomju pilsonis” nebija definēts. Kad pēc konferences beigām to izdarīja, “padomju cilvēka” definīcijā bija iekļauti tikai cilvēki, kuri bija Padomju Savienības pilsoņi Otrā pasaules kara sākumā, respektīvi, 1939. gada 1. septembrī. Bet bija jau par vēlu. Vai tā apzināta rietumvalstu rīcība, vai tik juridiska nevērība, kura maksāja tik daudz dzīvību un izpostītu likteņu? Spriediet paši…
Robežu pārdale
Šajā sakarā Rūzvelam, Čērčilam un Staļinam izdevās atrast kopīgu valodu gandrīz visos jautājumos.
Polija
Visvairāk Jaltas konferencē diskutēja par Poliju. Konference piekrita Polijas austrumu robežu noteikt pa Kērzona līniju (to bija nospraudusi Antantes Augstākā padome 1919. gada decembrī. Šī līnija bija noteikta virzienā Grodņa – Bresta – uz austrumiem no Peremišļas. To nosauca toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministra Džordža Natanjela Kērzona vārdā), tā
akceptējot PSRS 1939. gada septembrī veikto Polijas teritoriju aneksiju. Sabiedrotās valstis vienojās arī par to, ka atzīs nevis emigrācijā pastāvošo, bet PSRS uzspiesto Polijas komunistisko valdību, ja tajā iekļaus arī dažus nekomunistus.
Tās forma dramatiski mainījās pēc Otrā pasaules kara. Polija, kas bija lielākā Centrāleiropas valsts pirms kara, strauji saruka un virzījās uz rietumiem un ziemeļiem. Līdz 1939. gadam tās austrumu robeža atradās gandrīz netālu no Kijevas un Minskas, turklāt poļiem piederēja Viļņas apgabals, kas tagad ietilpst Lietuvā. Rietumu robeža ar Vāciju atradās uz austrumiem no Oderas, savukārt lielākā daļa Baltijas jūras piekrastes piederēja arī Vācijai. Pirmskara teritorijas austrumos poļi bija nacionālā minoritāte ukraiņu un baltkrievu vidū, savukārt daļa teritoriju rietumos un ziemeļos, ko apdzīvoja poļi, atradās Vācijas jurisdikcijā.
Polijas robežas pirms un pēc 2 WW
PSRS saņēma rietumu robežu ar Poliju pa tā dēvēto “Kerzona līniju”, dažos apgabalos novirzoties no 5 līdz 8 km Polijas labā. Faktiski robeža atgriezās pozīcijā, kādā tā bija Polijas sadalīšanas laikā starp Vāciju un PSRS 1939. gadā saskaņā ar Molotova – Ribentropa pakta papildprotokolu par interešu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Padomju Savienību, kuras galvenā atšķirība bija Belostokas reģiona nodošana Polijai.
Lai gan Polija līdz tam bija jau sesto gadu pakļauta trimdā, trimdā Londonā bija šīs valsts pagaidu valdība, kuru PSRS atzina un tāpēc varēja labi pieprasīt varu savā valstī pēc kara beigām, tomēr Staļinam Krimā izdevās panākt, lai sabiedrotie vienotos par jaunas valdības izveidošanu pašā Polijā, “iekļaujot demokrātiskos līderus no pašas Polijas un poļus no ārvalstīm”. Šis lēmums, kas tika īstenots padomju karaspēka klātbūtnē, ļāva PSRS nākotnē bez lielām grūtībām izveidot Varšavā tam piemērotu politisko režīmu.
Padomju viedoklis bija- Ukrainas rietumiem un Baltkrievijas rietumiem, kas kļuva par PSRS daļu 1939. gadā, vajadzētu palikt Padomju Savienībā. Polijas austrumu robeža atbildīs Kerzona līnijai, un Polija saņems zemes kompensāciju rietumos uz Vācijas rēķina.
Sabiedrotie mēģināja aizstāvēt Polijas Otrā pasaules kara sākuma robežas. Čērčils bilda, ka poļu jautājums Anglijai ir goda jautājums, jo UK iestājās karā ar Hitleru, aizstāvot Poliju. Staļins bija nelokāms: Krievijai Polijas robeža ir “dzīvības un nāves”, nacionālās drošības jautājums, Vācija divas reizes ir uzbrukusi valstij pa Polijas koridoru, izmantojot tās vājumu. Rūzvelts, mēģinot aizstāvēt Polijas tiesības uz Ļvovu, atzīmēja, ka šī pilsēta nekad nav bijusi Krievijas impērijas sastāvdaļa, uz ko Staļins atcirta: “Varšava ko darīja?”, norādot, ka vēsture ne vienmēr ir arguments pašreizējai politikai. Galu galā notika kompromiss robežu jautājumā: Angloamerikāņu delegācija atzina Polijas austrumu robežas pa “Kerzona līniju”, PSRS atdeva Poļiem Belostokas reģionu.
“Lielais trijnieks” tomēr neatbalstīja J. Staļina ierosinājumu, lai Vācijas teritorija austrumos no Oderas un Neises upēm tiktu atdota Polijai kā kompensācija par Padomju Savienības sagrābtajām teritorijām. F. Rūzvelts un V. Čērčils uzskatīja, ka Polijas rietumu robeža jānosaka Miera konferencei. Baltijas jautājums pilnībā tika atdots PSRS ziņā. Pieņemot “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, konference vēlreiz uzsvēra demokrātijas un pašnoteikšanās principus.
Tomēr tās bija tikai tukšas frāzes, jo Rietumu sabiedroto uzskati par pasaules kārtību daudz neatšķīrās no J. Staļina viedokļa. Arī praksē lietoja pavisam citus principus.
Ietekmes sfēras Eiropā
Konferencē tika apspriesti uzvarētāju valstu ietekmes sfēru jautājumi Dienvideiropā.
PSRS atzina Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu kontrolētu situāciju Itālijā, kur viņi karā veica aktīvas militāras operācijas.
Grieķija palika kā Lielbritānijas interešu zona, PSRS apstiprināja neiejaukšanos tur notiekošajā pilsoņu karā.
Dienvidslāvijā tika paredzēts izveidot paritātes valdību no komunistiskās (Brozs Tito) prorietumnieciskās orientācijas līderiem.
Tika paredzēts, ka situācija pārējā Eiropā (Austrijā, Bulgārijā, Rumānijā) tiks atrisināta parastajā diplomātiskajā veidā.
Jaltas konferencē visas dalībvalstis “klusējot” vienojās par pasaules pārdali, tās kautrīgi atteicās no Atlantijas hartas principiem ( tos nodeva !) , kurus ASV un UK bija formulējuši 1941. gadā, tos vēlāk pieņēma arī PSRS, un kas paredzēja visu 2. pasaules kara laikā neatkarību zaudējošo valstu suverenitātes nepārprotamu atjaunošanu.
Padomju Savienībā Jaltas konference tika uzskatīta par triumfu, kas ļāvis komunistiskajai ideoloģijai nostiprināties vēl plašākā teritorijā. Staļins Jaltā ne tikai parādīja, bet arī nostiprināja savu varu kā pasaules lielvaras līderis, ar kuru jārēķinās.
20. gadsimtā diplomātiju uzvarēja diktators, kurš domāja 18. gadsimta kategorijās.