Vīles Tilts. Gadiem un laikmetiem cauri un pāri.
Ir 1915. gads. Pavasarī vācu armija jau nostiprinājusi savas pozīcija Liepājā un tās apkārtnē. Tā paša gada vasaras beigās vācieši pilnībā ir pārņēmusi tolaik Krievijas impērijas kontrolēto Kurzemes guberņas teritoriju. Cara armija, pirms pamet Kurzemi, cenšas ienaidniekam daudz aiz sevis neatstāt. Mērķtiecīgi tiek iznīcina infrastruktūra.
Tiek uzspridzināts:
– Karostas izgriežamais dzelzs tilts un mūsdienu viens no galvenajiem tūristu galamērķiem Liepājā – – Ziemeļu forti), evakuētas rūpnīcas.
Ļaudis nekādā vērtē:
– 1. Pasaules kara izraisītās varas maiņas rezultātā, bēgļu gaitās dodas gandrīz 70 % Kurzemes iedzīvotāju.
Lai arī jaunās varas kontrolē nonākusi samērā liela postaža, viņi atrod te arī ko pozitīvu. Un tas ir – koks. Masīvā mežu izvešana ir iemesls tam, lai notiktu strauja dzelzceļa infrastruktūras attīstība. Vācu armija un arī vietējie, gan par maksu jeb strādnieku statusā, gan arī kā gūstekņi gada laikā uzbūvē vairāk nekā pustūkstoti kilometru funkcionējošu dzelzceļa sliežu ar vairākiem savienojumiem ar 10 atsevišķām apdzīvotām vietām.
Tā ir 41 km gara līniju starp Rucavu un Dubeņiem un senais Vīles dzelzceļa tilts, kuru zina vien retais.
Vīles tilts, kādu to redzam šodien, nav gluži tāds pats, kādu būvēja vācieši 1916. gadā. Pirmais tilts bija no koka. Izbūvējot dzelzceļu, tika radītas vairākas kokzāģētavas pie topošās līnijas, kurās uz vietas tika sazāģēti nepieciešamie materiāli, tai skaitā arī jaunajam tiltam. Visa tilta konstrukcija turējās uz četriem koka balstiem Bārtas upē. Tam virsū likts 600 mm šaurās dzelzceļa sliedes.
Visdrīzākais tilts uz to brīdi vēl nebūt nav pazīstams kā Vīles tilts.
Jaunā būve Bārtas upē plostniekiem nāk ar jaunām problēmām. Tilta balsti pamatīgi sašaurina upi un nereti te sāk nosprūst baļķi. Liela daļa koku pludinātāju ir no netālu esošās Skodas (Lietuva).
Plostnieki, saprotams, runā savā nodabā un teiciens “čia slypi kažkoks vylius” latviski skanētu “te slēpjas kaut kāda viltība.” Tieši par šādu Vīles tilta nosaukuma izcelsmi iestājas vietējā novadpētniece Ausma Padalka uzsverot, ka šis fakts pieminēts kādā pasenā Rucavas apkaimes vietvārdu skaidrojošā izdevumā. Mūsdienās lietuviešu valodā “vylius” ir kļuvis par tādu kā senvārdu un sarunvalodā tiek izmantots reti. Laikam ejot, latvieši tilta nosaukumu mazliet vienkāršo, līdz galu galā 1930. gadu presē tas tiek dēvēts jau par Vīles tiltu, nereti ar tiek pieminēts arī kā Vīles brasls.
1930. gada augustā tiek uzsākta tilta rekonstrukcija un pašas dzelzceļa līnijas pārbūve no 600 mm uz 750 mm. Ir vairs tikai divi tilta balsti, un katrs no tiem atrodas savā Bārtas krastā. Arī koka konstrukcijas tiek nomainītas ar trim masīvām tērauda pārsedzēm.
Jaunā tilta 3 metāla posmi izgatavoti Liepājā, Tosmares kuģubūvētavas rūpnīcā. 1932. gadā tiek atklāta Vīles tilta otrā versija. Tagad vilciens spēj kustēt krietni ātrāk, un par to vislielākais prieks ir bānīša pasažieriem, kuriem 5 h garlaicīgais ceļojums no Rucavas līdz Liepājai saīsinās līdz ~3 h
2. Pasaules karam beidzoties, bānītis līdz Rucavai vairs nebrauc un par tā tālāko pieturu kļūst Slamsti, kur tolaik notiek aktīva mežizstrāde. Un nu savdabīgas ainas vērojamas pie Vīles, jo pēckara laikā lokomotīve redzama ne vien, šķērsojot tiltu, bet bieži stāvot pie tā. Iemesls šim oriģinālajam “parkingam” pie tilta ir gaužām banāls – makšķerēšana.
