Molotova – Ribentropa pakts.
1939. gada 23. augustā Maskavā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu. Līgumu, kas vēsturē iegājis kā “Molotova – Ribentropa pakts” vai “Staļina – Hitlera pakts”. Pēc iepriekš noslēgtā tirdzniecības līguma abas valstis noslēdza neuzbrukšanas līgumu uz desmit gadiem. Līguma noslēgšana bija pārsteigums praktiski visai pasaulei, jo vienojās divas ideoloģiski naidīgas valstis, vienojās divi diktatori. Interesanti, ka 1939. gada augustā PSRS un Vācijai nebija kopējas sauszemes robežas, tātad tās, neiebrūkot kādā citā valstī, viena otru militāri apdraudēt nevarēja.
Staļins, Molotovs, Ribentrops un Hitlers par visu vienojās 1 dienā- Polija pazūd no politiskās kartes, to sadala Vācijai, Krievijai, Lietuvai. Staļins pats kartē ievelk līniju, pa kuru Poliju dala nu jau 4 reizi vēsturē. Ribentrops piedāvā- Somiju, Igauniju iekļaut PSRS ietekmes zonā, Lietuvu piešķirt Vācijai, bet Latviju sadalīt pa Daugavu. Staļins pieprasa sev visu Latviju un lielu daļu Lietuvas jo Baltija flotei vajag neaizsalstošas ostas. Ribentrops zvanīja uz Berlīni Hitleram , lai konsultētos. Atbilde bija – “Jā, piekrītu”. Visas Lietuvas nonākšana PSRS ietekmes zonā vēlāk tika panākta par kompensāciju, kuru Kremlis izmaksāja Vācijai.
»
Kaut gan oficiāli tas bija savstarpējās neuzbrukšanas līgums, pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuri sadalīja Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju PSRS un Vācijas interešu sfērās.
Pakta pirmajā punktā tika noteikta Baltijas valstu nākotne: «Sakarā ar teritoriālām un politiskām pārmaiņām apgabalos, kas pieder Baltijas valstīm (Somijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai), Lietuvas ziemeļu robeža veido robežu starp Vācijas un PSRS ietekmes sfērām. Šajā sakarā abas puses atzīst Lietuvas intereses Viļņas apgabalā.
Neuzbrukšanas līgumam bija bēdīgi slavenie slepenie papildprotokoli, kuros abas totalitārās varas vienojās par “ietekmes sfēru” sadali Eiropā. Padomju ietekmes sfērā nonāca Somija, Igaunija, Latvija un Besarābija (mūsdienu Moldova), kā arī daļa Polijas. Vācija ieguva daļu Polijas un Lietuvu. Jāpiebilst, ka sākotnēji vācu puse robežu bija novilkusi pa Daugavu, sadalot Latviju. Staļins savukārt pieprasīja PSRS būtiski svarīgās Liepājas un Ventspils ostas. Šo problēmu atrisināja divu stundu laikā. Jau septembra beigās Vācija “iemainīja” Lietuvu pret papildus teritorijām Polijā. Turklāt formulējumi bija tik nekonkrēti, ka jēdzienu “ietekmes sfēras” katras varēja tulkot kā patīk. Ir lasīts, ka piesakot karu PSRS, Hitlers pārmetis Staļinam, ka tas pārkāpis noslēgto vienošanos, iekļaujot Baltijas valstis PSRS.Molotova – Ribentropa pakts deva iespēju Vācijai 1939. gada 1. septembrī uzsākt plānoto uzbrukumu Polijai, izvairoties no kara divās frontēs. Septembra otrajā pusē Polijai uzbruka arī Padomju Savienība. Bija sācies Otrais Pasaules karš. Var jau runāt, ka pie kara izraisīšanās līdzvainīgas bija Francija un Lielbritānija, jo tās neko nedarīja, kad bija iespējams Hitleru “nolikt pie vietas”. Var runāt, ka vainīga bija ASV, kura piekopa neitralitātes politiku un īpaši neuztraucās par Eiropas lietām. Tomēr galvenās kara izraisītājas bija PSRS un Vācija. Tieši tādēļ savulaik Padomju Savienība neatzina slepeno papildprotokolu esamību, tieši tādēļ mūsdienu Krievija visiem spēkiem mēģina attaisnot Staļina un Hitlera vienošanos. Citādi taču iznāk, ka paši vainīgi pie kara, kas vēlāk paredzami sākās abu “draugu” starpā un padomju pusei prasīja vairāk nekā 25 miljonus dzīvību. Tā taču pilnīgi citādi izskatīsies būtiskākais sasniegums – uzvara karā.
Ar slepenām lietām bieži vien gadās neparedzētais.
No šī brīža protokoli bija slepeni tikai PSRS tautai, tie tika glabāti Molotova privātajā seifā, pēc tam Ārlietu ministrijas seifā un atklātībai nodoti vien īsu brīdi pirms PSRS sabrukuma
Informācija par neuzbrukšanas līgumu un papildprotokoliem ātri vien nonāca pasaules lielāko laikrakstu slejās. Bija skaidrs, ka kārtējo reizi lielvaras iztirgoja mazo valstu neatkarību. Var tikai apbrīnot tā laika Latvijas ārpolitikas dienesta darbiniekus, kuri centās uzzināt līguma detaļas no Vācijas un PSRS sūtņiem. Taču vēsturiski dokumenti parāda, ka Latvijas valdība- pašu Kārlis Ulmani ieskaitot zināja par protokoliem, protams arī LV tautai nekas teikts netika (padomājiet arī par to, kas mūsdienās potenciāli notiek aiz “slepenības” plīvura) un visa Baltija, arī Latvijas valsts drūmi sekoja savai nolemtībai.
Kā zināms viss darbs ar šo līgumu notika lielā steigā. Lielvalstis Eiropu bija sadalījušas un noziedzīgās iespējas tika nekavējoties izmantotas
Arī tālajā 1939. gadā, analizējot situāciju un tās attīstību bija iespējams iegūt apliecinājumu slepeno papildprotokolu esamībai. Pēc Polijas sakāves gan Vācijas, gan PSRS armijas daļas atgāja no ieņemtajām teritorijām uz iepriekš nospraustajām robežām. Vēlāk sekoja vācbaltiešu repatriācija no Baltijas valstīm. Bija skaidrs, kas notiks nedaudz vēlāk – “bāzu līgums”, okupācija un aneksija. Turklāt okupācija, demokrātiskas valsts iekārtas demontāža un “sociālisma celtniecība pēc tautas gribas” notika visā Baltijā ar apskaužamu sinhronitāti. Nu vismaz šajā gadījumā Baltija bija “vienota”. Protams, šādu analīzi varēja veikt vien informētie par šādu protokolu eksistenci. Atkārtoju- vienkāršajiem ļaudīm šādu iespēju masu informācijas līdzekļi un Latvijas valdība nedeva ne vismazākajā mērā.
Diskutabli, vai no tā tolaik bija iespējams izvairīties. Noteikt bija iespējams stiprināt Baltijas vienotību, palielināt Latvijas armijas aizsardzības spējas, panākt un organizēt pretošanos agresoriem, lai par tautas revolūciju un brīvprātīgu pievienošanos “lielajam kaimiņam” mūsdienās nerunātu. Valdības gļēvais arguments, ka pretojoties tautas tiktu iznīnāta ir nekorekts, jo tagad tak zinām, kādu postu tieši etniskā ziņā nodarīja komunisma celtniecība. Valdībai tam bija jābūt saprotamam un bija jāorganizē reāla pretestība agresoram. Ulmaņa “Es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās” šajā kontekstā skanēja nožēlojami un noziedzīgi.
No vēstures var un vajag mācīties. Tolaik Latvija bija pasludinājusi neitralitāti un ticēja noslēgtajiem līgumiem. Nācās vilties, turklāt pie varas esošie tautas viedokli neprasīja.
