.
Agris Dzenis
Kazdangas muiža
Seno dienu trauksmainie notikumi Kazdangā.2015.g. jūlijā Kazdangas muižas kompleksa teritorijā notika Latvijas vēstures institūta organizēti arheoloģiskie izrakumi, kuru gaitā tika atsegti 30 apbedījumi, kas datēti ar 15. - 16.gs. beigām. Jau izrakumu gaitā speciālisti pamanīja mirušo kaulu anomālijas: slimību pēdas un lūzumus. Divi jaunekļi bez galvām bija pavirši iemesti kapa bedrē. Ar kādām dzīves grūtībām bija jāsastopas senajiem kazdandzniekiem muižas tapšanas laikā? Informāciju, ko nespēj sniegt arheoloģiskais materiāls, jāmeklē senajos dokumentos.
Nostūrī top muiža
Salīdzinot ar citiem arheoloģijas pieminekļiem, Kazdangas muiža ir jauna apdzīvota vieta. Senākā apdzīvotā vieta ir Valātas pilskalns, kas atrodas 3 kilometrus uz dienvidiem no Kazdangas muižas starp kādreizējām Valātu un Vecpils mazmuižām, Alokstes upes līcī. Tas ir salīdzinoši liels kuršu pilskalns, kur visticamāk atradusies Lažas pils. Livonijas Atskaņu hronikā minēts, ka 1263. gadā Livonijas ordeņa karaspēks, lielākoties bruņinieki un kristītie kurši no Kuldīgas, nodedzināja Lažas, Mārkaišu un Grobiņas pilis. Lažas pils aizstāvji pretojušies, bet uzbrucēji aizdedzinājuši pili ar grāvī sakrautiem žagariem. No pils aizstāvjiem izbēdzis tikai retais, bet krustneši Lažā ieguvuši daudz laupījuma, sievas un bērnus.
Aiz Alokstes uz austrumiem no pilskalna pie Roņu mājām atrodas kuršu ugunskapi, bet uz Vecpils pusi ir vieta, kas saukta par Baznīckalnu. Šādi un arī par Elka kalniem Kurzemē tiek dēvēti senie sapulču un rituālu kalni. Pils un sapulču vieta veidoja seno kuršu pilsnovada centru.
Kazdangas vārds pirmoreiz minēts 1392.g. 24. jūnijā Kuldīgā rakstītā dokumentā, ar kuru Livonijas ordeņa mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Vīganda dēliem Giseleram un Vīgandam zemesgabalu, sauktu Katsdagge, kas atrodas vietā, kur kāds strauts ietek Alokstes upē blakus Giselera un Vīganda esošajam zemes valdījumam, kā arī otru zemesgabalu pie Sīruma (Syrum) strauta un Alokstes upes, ”pēc lēņa tiesībām ar iekoptiem un neiekoptiem tīrumiem, pļavām, ganībām, mežiem, cirsmām, bišu kokiem, medību tiesībām, ūdeņiem un zvejas vietām”. Minēto brāļu tēvam Vīgandam jau 1350.g. 9. jūnijā mestrs Gosvins no Herikes bija izlēņojis 8 arklus (ap 900 ha) zemes pie Kirevina (Cyrevin) strauta, Cildes ceļa, Grindevalka (Grindewalke) strauta, Īvandes upītes un Kārvalka (Karewalke) strauta. Vīganda lēnis ordeņvalsts ietvaros uzskatāms par lielu, kas liecina, ka viņam bijuši sevišķi nopelni ordeņa labā. Par lēņa valdīšanu ordeņa lēņavīriem bija jāveic karadienests ar savu zirgu un ieročiem.
Kazdangas vārda senākā forma ļauj domāt, ka vietvārds cēlies no kuršu vārdiem kacēt – sniegties, un danga – kakts, bedre, nelīdzenums. Tātad – grūti aizsniedzams un, iespējams, arī mazapdzīvots nostūris, kāda acīmredzot sākotnēji bijusi muižas teritorija.
14.gs. beigās Vecpils jeb Valtaiķu pilsnovads, kurā Kazdanga atradās, nonāca Kurzemes bīskapa valstī. 1424.g. 25. janvārī bīskaps Gotšalks par ilgo un uzticīgo dienestu izlēņoja bīskapijas fogtam (pārvaldniekam) Frovinam Šutem dažādus zemesgabalus, muižas un ciemus Embūtes un Valtaiķu pilsnovados, tostarp arī 4 arklus lielo Blendines muižu, zemi un ciemu, 4 ½ arklus lielo Modites ciemu Valtaiķu pilsnovadā, kā arī 10 arklus lielo Kazdangas (Katstaggen) un Uljāles (Ulialen) ciemu, zemi un muižu, kas atradās Valtaiķu pilsnovadā ”ar visiem piederumiem, medību un dzirnavu celšanas tiesībām, un viņa ļaudīm brīvību no visiem darbiem un piļu labošanas, pēc vīra lēņa tiesībām, kādām Rīgas, Sālmsalas un Tērbatas bīskapiju bruņinieki valda savus lēņus”. Vīra lēņa tiesības Livonijas bīskapijā bija daudz plašākas nekā ordeņa valstī: bīskapa vīri varēja tiesāt zemniekus, kas dzīvoja uz lēņa, un šos lēņus varēja mantot arī pa sieviešu līniju. Kā redzams, Kazdanga 1424.g. jau bija kļuvusi par samērā lielu apdzīvotu vietu – muižu un ciemu, kur varēja atrasties arī sava kapela un kapsēta.
Sabiedrībā ietekmīgie Frovina Šutes dēli: Sāmsalas un Tērbatas bīskapijas domkungs Gotšalks un Tērbatas namnieks Zīverts savas zemes Embūtes un Valtaiķu pilsnovados par 900 vecajām Rīgas markām pārdeva turīgajam Kurzemes bīskapa lēņavīram Vilhelmam Sakenam, kura dzimtai piederēja Sakas pils. Nopirkto zemi 1456.g. 18. jūnijā pēc vīra lēņa tiesībām Sakenam izlēņoja Kurzemes bīskaps Johans Tīrgarts.
Pirmie ”velna vīri” Kazdangā
Vēlāk Kazdanga un Uljāle kopā ar daudziem citiem lēņiem nonāca Gregorija Hilebolta valdījumā. Tālāk sāka darboties vīra lēņa noteikums par sieviešu mantošanas 1492.g. septembrī Hilebolta meita Margarēta apprecējās ar Lambrehtu Svartevoltu, kurš mira 1506.g.; viņas otrais vīrs bija Venemars Bērs, miris 1515.g., bet ap 1520.g. trešo reizi laulājās ar Karlu Zoiji (Soye), mirušu ap 1544.g. – Kazdangas Manteifeļu dzimtas ciltstēvu. 1533.g. 2. maijā Valtaiķu pilī Kurzemes bīskaps Hermanis izlēņoja Karlam Zoijem visas muižas, ko agrāk valdījuši nelaiķi Georgs Hildebolts un Lambrehts Svartevolts. Šo muižu zemes kopējā platība bija 24 ½ arkli, kas ļāva Soijēm kļūt par vieniem no turīgākajiem un politiski ietekmīgākajiem vīriem bīskapijā.
Jau senatnē pastāvējis nostāsts par Manteifeļu ciltstēvu - Kurzemes bīskapa suņu puisi Šoiji, kuram bija jāaprec bīskapa piegulēta kalpone. Vēlāk Šoije par šo ”pakalpojumu” no bīskapa izkaulējis barona titulu. Īstenībā Soijes 15.gs. bija viena no lielākajām un varenākajām dzimtām.
Ziemeļigaunijā un Tērbatas bīskapijā. Pirmais dzimtas piederīgais Gerhards Zoije, kurš bija Dānijas karaļa vasalis Ziemeļigaunijā, minēts 1325.g. dokumentā. Livonijā Soijes ienākuši no Pomerānijas tagadējā Ziemeļpolijā, kur 1248.g. minēts kāds Teoderiks Zoije, bet 1281.g. – lēņavīrs Vibrands Zoije.
Laulībā ar Margarēti Karlam Zoijem piedzima divi dēli. Vecākais – Karls mantoja Kazdangu, bet jaunākais – Johans 1546.g. apprecēja Filipi fon Ecbahu Rēzeknes pilsnovadā, saņemot viņas mantojumu: Rēzes un Dukstigala muižas.
Karls 1578.g. mira bez mantiniekiem, tādēļ arī Kazdanga nonāca Johana rokās. Pēc viņa nāves 1583.g. vecākais dēls Johans mantoja Kazdangu, Dukstigalu un Rēzi, bet jaunākais dēls Everts – muižas Ārvales apvidū, tagadējā Talsu novadā: Cunceni, Sasmaku, Pobužus un Ambraki, kā arī Ečbahovu un Rambenu Rēzeknes pilsnovadā. Johana dēli no otrās laulības Karls un Magnuss saņēma mantojumu naudā, un par to izveidoja Laides un Sirgu muižas. Everta pēcnācēju līnija 17. gs. izbeidzās, bet pārējās sadalījās vairākos atzaros.
“Uz Dubeņu–Paurupes šaursliežu līnVēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ Soijes pēcteči, kuri uzvārdu jau bija pārveidojuši kā Scēge, to papildināja ar otro daļu - Manteifelis. Pirmoreiz kā Scēge, saukts Manteifelis 1601.g. parakstījās Cuncenes muižas Everts Scēge, bet vēlāk tāpat darīja Kazdangas un citas līnijas. Everta dēls 1636.g. ar uzvārdu Manteifelis saņēma Bohēmijas dižciltīgā titulu.ijas 28. janvārī pie algas izmaksas vilcienā, TDD Milberts, saziņā un kopīgi ar ES Narķevici piekabināja vienu pasažieru vagonu speciāli priekš “zaķiem”, kas brauca no Dubeņu stacijas līdz Paurupei, kur todien bija nedēļas tirgus. Kā pirmais un dižciltīgākais “zaķis” aizbrauca pati TDD Milberta kundze, tad Valija Lauks, dienas strādnieka Lauka meita un vēl daži man nepazīstami “zaķīši”. Pie tādas kārtības nav brīnums, ka bieži notiek katastrofas, jo kungi paši vainīgi un tamdēļ nedrīkst arī uzstāties pret apakšniekiem stingri un skatīties, lai vilcienu brigādes būtu savu uzdevumu augstumos.”
Visticamāk uzvārda otrā daļa pārņemta no Kurzemes hercoga kanclera Mihaela Manteifeļa, kurš cēlies no Pomerānijas, un 1620.g. tika atzīts par Kurzemes hercogistes dižciltīgo. 17. gadsimtā radās leģenda, ka Manteifelis (vācu valodā ”velna vīrs”) no Pomerānijas atnācis uz Livoniju, un igauņi, nevarēdami izrunāt viņa vācisko uzvārdu, saukuši to Soije, kas igauņu valodā nozīmējot velnu. Uzvārda papildināšanai Kurzemes hercogistē bija pozitīvas sekas, jo 17.gs. otrajā pusē brāļi Karls Johans un Johans Gerhards Manteifeļi – Scēges no Kazdangas ieņēma augstus hercogistes amatus. Viņi bija Piltenes apgabala un Kurzemes hercogistes apvienošanās piekritēji. Pret viņiem bija nostājusies Piltenes apgabala bruņniecības lielākā daļa, kas atbalstīja apgabala tiešu pakļautību Polijas kronim.
Piltenes mantojuma kara posts
Postam, kas 1583.g. piemeklēja Kazdangas apkārtni, bija tiešs sakars ar Karla Soijes politisko darbību. Viņš bija viena no ietekmīgākajām personām agrākajā Kurzemes bīskapijā - Piltenes apgabalā, kura jaunais valdnieks bija Dānijas karaļa brālis, hercogs Magnuss. 1561.-78.g. Karls Soije jeb Scēge bija apgabala fogts, bez tam Magnusa astoņu prombūtnes gadu laikā – viņa reģents, tātad apgabala faktiskais valdnieks. 1562.g. lēņa grāmatā Magnuss Karlu Scēgi nodēvēja par ”visos laikos bīskapam uzticīgo”.
Polijas karaliste Piltenes bīskapiju uzskatīja par ienaidnieka zemi, jo Magnuss bija Krievijas cara Ivana Bargā atbalstītājs. 1576.g. Polijas muižnieki fon Korfi ieņēma Embūtes pili, ko atkaroja Karla Scēges vadītais karapulks. Fogta pienākumos ietilpa arī bīskapa muižu pārvaldīšana. Vieglprātīgais hercogs Magnuss tās bieži ieķīlāja un dāvināja, pret ko Karls Scēge nesekmīgi centās iebilst. 1578.g. Magnuss atgriezās Piltenē un nolēma pievienoties Polijai.
Kad hercogs Magnuss 1583.g. 18. martā Piltenē nomira, viņa pavalstnieki Johana Bēra vadībā lūdza Dānijas karali pieņemt viņus par Dānijas pavalstniekiem. Dānijas karalis tam piekrita, un bīskapijas muižnieki atteicās no Polijas pavalstniecības. Polijas karalis uztvēra to kā dumpi, un Piltenes bīskapijā iebruka kardināla Georga Radzivila sūtītais poļu pulkvedis Oborskis ar jātniekiem un karakalpiem, kuri nodarīja lielu postu ar laupīšanu, dedzināšanu un slepkavošanu, tādējādi cerot iebiedēt bīskapijas ļaudis un tos padarīt paklausīgus.
Tomēr bijušie bīskapa pavalstnieki nocietinājās pilīs, kur uzņēma arī muižniekus, namniekus un zemniekus, no pilīm uzbruka poļiem un nošāva arī pašu Oborski. Kad piltenieši no pārtvertām vēstulēm saprata, ka Polijas karalis negrib karu, viņi kļuva drosmīgāki, kādas reizes uzbruka poļiem no pilīm, bet tad nodevās savas zemes laupīšanai, un daudzus no viņiem zemnieki nogalināja vai sadedzināja savās mājās. Karš beidzās 1585.g., kad Dānijas karalis ar poļu piekrišanu Kurzemes bīskapiju par 30000 dālderiem ieķīlāja Prūsijas hercogam.
Visticamāk tieši 1583.g. karadarbībā dzīvību zaudējuši Kazdangas viduslaiku kapsētā apbedītie, jo citi iebrukumi vai iekšējas sadursmes Kurzemē 16.gs. nav notikušas.