No akmeņkaļu brālībām līdz garīgai kustībai
17.-18. gadsimtā Eiropas inteliģence centās izveidot vidi, kurā bez kārtu, tautību un ticību izšķirības varētu izkopt tikumisko pilnveidošanos. Pamats šādai videi tika atrasts viduslaiku amatnieku brālībās.
Vissaliedētākā un visnoslēgtākā no tām bija brīvmūrnieki (angliski – free masons, no šejienes arī otrs brīvmūrnieku apzīmējums – masoni) – akmeņkaļi, kas veidoja bareljefus katedrālēm. Lai saglabātu amata noslēpumus, viņu darbi noritēja slēgtā telpā – ložā, tos vadīja meistars un darbiem sekoja uzraugs. Amatnieku pienākums bija sniegt materiālu palīdzību un morālu atbalstu ikvienam sava amata brālim vai viņa ģimenes locekļiem. Brālībā ietilpa amatnieki no visas Rietumeiropas, kas katrā brīvmūrnieku ložā varēja rast darbu vai pajumti.
17. gadsimtā Anglijā brīvmūrnieku brālībām pievienojās inteliģenti, un celtniecības darbu norises kļuva par garīga darba simboliem. „Senās un īstenās” brīvmūrniecības likumi tika apkopoti 1721. g. pēc Anglijas Lielās ložas izveidošanās. Organizācijas locekļiem bija jāievēro tikumības likumi un iecietība, jābūt labiem laulātajiem draugiem, godavīriem un taisnīgiem, neraugoties uz kārtu un ticību. Galvenais bija nevis brīvmūrnieka reliģiskā piederība, bet vispārcilvēciskais pienākums būt labam un godīgam. Brīvmūrnieks neuzstājas pret likumīgo varu, ložās bija aizliegti politiskie, reliģiskie un nacionālie strīdi.
Saskaņā ar simboliku, kas sakņojās celtniecības darbos, cilvēks ir pielīdzināts neapstrādātam akmenim, kuru tikumiskās pašpilnveidošanas gaitā jāapstrādā ar sirdsapziņas āmuru, lai tas varētu iegulties vispasaules cilvēkmīlestības un brālības tempļa celtnē. Vadoties pēc tā, ka nekādas sabiedriskās attiecības nespēj sniegt vispasaules labklājību cilvēkiem, kuriem ir sveša mīlestība un līdzcietība pret tuvāko, brīvmūrnieki cerēja sasniegt paradīzi zemes virsū, tikumiski, intelektuāli un fiziski pilnveidojot katru personību atsevišķi. Vislielākā loma cilvēka pilnveidošanā brīvmūrnieku ložās tika piešķirta brāļu – brīvmūrnieku savstarpējam atbalstam, rituāliem un brālīgai sadzīvei. Lai veicinātu labdarības tikumu, brīvmūrnieku ložās vāca ziedojumus nabagu uzturēšanai, ložas uzturēja nespējnieku un bāreņu patversmes. Cilvēku padara labāku arī māksla un zināšanas, tāpēc brīvmūrnieku ložu sapulcēs tika lasītas lekcijas par teoloģiskiem un filozofiskiem jautājumiem, notika koncerti. Ložas sēdes parasti noslēdzās ar kopīgu mielastu.
No viduslaiku amatnieku brālībām tika aizgūtas amata meistarības pakāpes jeb grādi – māceklis, zellis un meistars, kas brīvmūrnieku kustībā ieguva garīgas un tikumiskas pilnības pakāpes nozīmi. Par mācekli ložā varēja kļūt pēc ložas biedru ieteikuma, bet zeļļa un meistara pakāpi varēja iegūt pēc attiecīgās pakāpes ložas biedru balsojuma, ņemot vērā kandidāta nopelnus paša un citu pilnveidošanā. Brīvmūrnieku pakāpi ieguva īpašā iesvētību rituālā, kas notika ar attiecīgiem simboliem izrotātā ložas telpā. Visplašāk kā simboli tika izmantoti mūrnieku amata rīki vai to attēli. Tā leņķmērs bija likuma un sirdsapziņas simbols, svērtenis simbolizēja vienlīdzību, āmurs – sirdsapziņu un dievišķo dzirksti dvēselē, cirkulis – vienotību. Kandidātam bija jāatbild uz jautājumiem par katram grādam atbilstošu simbolu nozīmi un saviem turpmākajiem pienākumiem.
Tāpat kā viduslaiku amatnieku brālībām, brīvmūrnieku ložu pārvalde sākotnēji bija demokrātiska – jautājumi, kas skāra atsevišķu ložu, tika izskatīti meistaru sapulcē, bet apvienotās jeb lielložas pārvaldīja ložu delegātu padome. Rituālu norise drīz kļuva zināma atklātībai, bet ložas iekšējās lietas, kas skāra brīvmūrnieku personisko dzīvi, tika paturētas stingrā slepenībā.
18. gs. trīsdesmitajos gados trīspakāpju jeb Svētā Jāņa brīvmūrniecība bija izplatījusies gandrīz visās Rietumeiropas valstīs. Šajā laikā jau pastāvēja draudi gan brīvmūrnieku idejām, gan demokrātiskajai pārvaldei – ložās arvien lielāku ietekmi ieguva okultiskie strāvojumi.
Maģijas un hierarhu gūstā
1680. gadā Vācijā tika nodibināts rozenkreiceru jeb rožkrustiešu ordenis. Tā ideoloģija apvienoja magu un alķīmiķu brālību centienus pilnveidot cilvēka spējas ar nolūku pakļaut savai gribai dabas spēkus, garu pasauli un cilvēkus. Daudzi Eiropas rozenkreiceri iestājās arī masonu ložās, un drīz vien viņu ietekmē brīvmūrnieku rituālus papildināja sarežģīti alķīmijas un ebreju maģijas – kabalas simboli un darbības, izpaudās centieni ar pārdabisku spēku palīdzību iegūt varu un bagātību, kas aizēnoja brīvmūrnieku sākotnējos ideālus. Florences brīvmūrnieku atklātā nodarbošanās ar kaitējošo jeb melno maģiju 1738. gadā pamudināja pāvestu izslēgt no katoļu baznīcas visus brīvmūrniekus. Demokrātiskās Svētā Jāņa brīvmūrniecības vietā izveidojās oligarhiskā Svētā Andreja jeb skotu daudzpakāpju brīvmūrniecība ar augstākajiem jeb bruņinieku grādiem, kuru skaits vēlāk pieauga līdz 33. Augstāko grādu piešķiršanu noteica maģijas noslēpumu pārzināšana un bieži vien arī kandidāta turība vai ietekme sabiedrībā. Zīmīgi, ka augstāko pakāpju ieguvēji lielākoties bija valdnieki un aristokrāti.
18. gs. vidū Vācijā barons K. G. fon Hunds izveidoja brīvmūrnieku „Stingrās Novērošanas” sistēmu, kas ātri ieguva popularitāti vācu muižnieku vidū. Sazarotajam ložu tīklam pastāvēja stingri centralizēta pārvalde – lielmeistars ar kapitulu, kas uzskatīja sevi par Tempļa bruņinieku ordeņa mantiniekiem. Tika praktizēta zemāko grādu bezierunu pakļaušanās augstākajiem – izredzētajiem jeb slēptajai brīvmūrniecībai. Stingrās Novērošanas sistēmu spēcīgi ietekmēja alķīmija, un ložu biedri nodarbojās nevis ar pašpilnveidošanos, bet mūžīgās jaunības eliksīra vai zelta izgatavošanu. Augstākajās Stingrās Novērošanas pakāpēs tika ignorēta iecietība un pazemība. Tā iesvētības rituālā trīsdesmitajā – prinča Kadoša (senebreju valodā – svētais) pakāpē, kandidāts zvērēja atriebties monarhiem un baznīcai par Tempļa ordeņa iznīcināšanu.
Līdzīga kārtība pastāvēja arī ložu apvienībā „Lielie Austrumi” Parīzē – tā bija aristokrātiska un antimonarhiska. 18. gs. 2. pusē degradējusies brīvmūrniecība Eiropā bija kļuvusi par modes lietu. Ložās zēla dažādi okulti rituāli, zīlēšana un „zelta taisīšana”, ļaudis tajās pulcējās izklaides vai lietišķu darījumu kārtošanas dēļ.
