Kolhozi
Jau par eksotiku tapusī. Padomju laikos obligāta saimniekošanas forma laukos.
Autentisks dokuments par kopsaimniecībām Liepājas pusē, raksturojošs laikmetu un sistēmu.
Latvijas PSR lauksaimniecības ministra Aleksandra Ņikonova ziņojums LKP CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam par Liepājas un Priekules rajonu kolhozu sabrukumu.
[1953. gada 28. maijā]
Latvijas KP CK sekretāram biedram J. E. Kalnbērziņam
Latvijas KP CK sekretāram biedram V. N. Jeršovam
Atrodoties pēc Latvijas KP CK rīkojuma no š.g. 23. oktobra līdz 1. novembrim Liepājas rajonā, radās iespēja sīkāk iepazīties ar Liepājas un daļēji ar Priekules rajona kolhoziem. Uzskatu par savu pienākumu Jums ziņot par stāvokli šajos rajonos, kā arī izteikt dažus ieteikumus.
Daudzi Liepājas un Priekules rajona kolhozi atrodas ļoti dziļā sabrukumā, izteikti atpaliek galvenajos lauksaimniecības darbos, izsniedz kolhozniekiem par darba dienu ļoti maz labības un naudas un pēc būtības atrodas uz sabrukuma robežas.
No Priekules rajona kolhoziem 1952. gadā tikai deviņu mēnešu laikā aizgāja 420 darba spējīgo kolhoznieku, t.i., 12,5%. Uz 1952. gada 1. janvāri šā rajona kolhozos bija 3669 darba spējīgo kolhoznieku un kolhoznieču, bet tā paša gada septembrī palika vairs tikai 3249 cilvēki.
Dažos Liepājas un Priekules rajona kolhozos strauji samazinās labības un naudas deva par darba dienām.
Tā Liepājas rajona Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā 1950. gadā uz darba dienu izsniegts 1230 grami labības, bet 1951. gadā – 238 grami un 1952. gadā tiks izdoti 500 grami. Analoģisks stāvoklis ir arī citos kolhozos. Tas mazina kolhoznieku ieinteresētību strādāt sabiedrisko darbu, ir viens no iemesliem masveida neiešanai darbā dažos kolhozos. Tā Liepājas rajona Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā katru dienu darbā neiziet no 30 līdz 40 darba spējīgo kolhoznieku, kaut arī kolhozam uz 30. oktobri bija daudz nenovāktu graudaugu, divas trešdaļas nenovāktu kartupeļu, cukurbiešu, aršanas darbos nestrādāja neviens arājs un tā tālāk. Daudzi šā arteļa kolhoznieki man pateica, ka tālāk tā vairs nevar dzīvot, vai nu aizies no kolhoza, vai būs spiesti zagt. Kolhozniece Ludmila Zvirbule, bijusī kalpone, uzstājoties sapulcē, paziņoja: “Man nav maizes, man nav krekla, kaut arī man ir 300 darba dienu un slimajam vīram 350 darba dienu. Man nav ar ko maksāt nodokļus. Kad es kalpoju pie kulakiem, man nebija maizes, man nebija krekla un nebija ar ko maksāt nodokļus, es sapratu, kāpēc, bet tagad, būdama kolhozniece padomju varas apstākļos, – man tas nav skaidrs.”
Ar analoģisku paziņojumu uzstājās arī kolhoznieks Šmikais, sacīdams, ka viņa ģimene sastāv no 8 cilvēkiem, četri strādā, izstrādājuši vairāk nekā 1000 darba dienu, bet viņiem nav maizes un, ja stāvoklis kolhozā nemainīsies, tad viņš būs spiests pats patvarīgi aiziet vai arī ar citiem līdzekļiem gādāt maizi ģimenei.
Galvenais iemesls, kāpēc atsevišķi kolhozi Liepājas un Priekules rajonā novesti līdz tādam stāvoklim, ir kolhozu vadības piesārņošana ar kolhozu iekārtas ienaidniekiem: kulakiem, vāciešu atbalstītājiem, dzērājiem un lauksaimniecības arteļa likuma pārkāpējiem.
“Ždanova” kolhoza priekšsēdētājs ir komunists Upenieks, Liepājas rajona komitejas plēnuma loceklis. Upenieks ir dzērājs, viņš ir nomināls priekšsēdētājs, faktiski kolhoza vadība ir kulaku un vāciešu atbalstītāju rokās, kuri aiz komunistu muguras dara savu darbu. Šā kolhoza pirmās lauku brigādes brigadierim Kreicerim agrāk bija 50 ha zemes, viņš bija aizsargs, bet vācu okupācijas laikā atradās “C” grupā. Otrās lauku brigādes brigadieris Adienis vācu okupācijas un Ulmaņa diktatūras laikā dienēja par stārastu Tadaiskas apriņķī, trešās lauku brigādes brigadierim Orgutam piederēja 45 ha zemes un kalpi. Par kolhoza grāmatvedi strādā Dišlere, kuras vīrs sodīts ar 25 gadiem par dienestu vācu policijā. Lopkopības fermu pārvalda kāds Paupe – atbildīgais par Liepājas cietuma saimniecību vācu okupācijas laikā. Par dārzkopības brigādes brigadieri strādā Kusoks, kam divi brāļi atrodas Rietumvācijā. Celtniecības brigādi vada Kūms, kuram kādreiz bija 38 ha zemes un kurš vadīja apriņķa meņševiku organizāciju. Viņa meita Erna Kūma pašreiz ir kolhoza komjaunatnes sekretāre. Par zootehniķi strādā Treimanis, 1942. gadā atbraucis no Ziemeļkaukāza. Pašreiz Treimanis ļoti pārkāpj lauksaimniecības arteļa nolikumu, izmantodams kolhoza zemi savām vajadzībām.
Raksturīgi ir arī tas, ka visa šī kompānija grupējas, ieņem noteiktu nostāju un atklāti izsaka un veic savu kursu. Piemēram, Erguts skaidri paziņoja kolhoza komunistiskās partijas sekretāram biedram Bumce apmēram tā: “Jūs, komunisti, esat dumji, domājat, ka jūs visu varat, jūs esat tikai četri, bet mūsu ir daudz, un neko jūs mums neizdarīsit…” Kolhoza revīzijas priekšsēdētājs Koičs, arī no “agrākajiem ļaudīm”, uz jautājumu, kāpēc kolhozs atpaliek, atbildēja apmēram tā, ka priekšsēdētājs viņiem labs, kolhoznieki visi ir godīgi, vadība tagad ļoti laba, bet vienīgi augstākstāvošie orgāni dod muļķīgas pavēles. Taškentā un Liepājā ir pilnīgi citādi klimatiskie apstākļi, bet no visiem prasa vienādi – dot maizi valstij.
Uz visiem šiem nievājumiem kolhoznieku sapulcē tika dota pienācīga atbilde, bet skaidrs ir viens – aiz dzērāja Upenieka, kuram ir partijas biedra karte kabatā, kā aiz aizsega slēpjas izteikti neslēpti ienaidnieki, kuri visu acu priekšā grauj kolhozu, slavē priekšsēdētāju, dēvējot viņu par “zelta cilvēku”, “godavīru”, “prātīgu cilvēku” utt. Partijas organizācija faktiski ir nodzīta pagrīdē. Kaut arī kopsapulcē bija naidīgs noskaņojums un sava veida demonstrācija – neviens no četriem komunistiem pat neatrada drosmi, lai uzstātos sapulcē.
Par nožēlošanu tāds kolhozs kā “Ždanovs” Liepājas rajonā nav vienīgais. Kolhozu “Imants Sudmalis”, kas atrodas pie pašas Liepājas uz Rucavas pusi, vada kāds bezpartijiskais, bijušais aizsargs Piļķis, precējies ar vācu komandanta sievu, kurai dēls ir leģionārs. Šis priekšsēdētājs savāca ap sevi sev līdzīgus un izveidoja kolhoza vadību un revīzijas komisiju.
Tā vadības biedrene ir noliktavas pārzine Elmīra Kaire, aizsarga sieva, agrāk Liepājas pārmācības nama pārzine, viņai noliktavā ir iztrūkums 2 tonnas labības. “Imanta Sudmaļa” kolhoza vadības biedrs ir arī kāds Strikulis, kura dēli ir padomju varas notiesāti leģionāri. Revīzijas komisijas priekšsēdētājs Ravs agrāk bija kulaks, komisijas biedri – Milda Ūsis un Jaunzems, kuru ģimenes atrodas Rietumvācijā. Kolhoza rakstvedis – E. Eglītis, vācu okupācijas laika tulks, kasiere Grūba bijusi kulaks, bet kolhoza komjaunatnes sekretāre Bērziņa ir šucmaņa un aizsarga meita.
No 28 Liepājas rajona kolhozu priekšsēdētājiem vismaz 10 cilvēkus vajag nekavējoties nomainīt. To skaitā – kolhoza “Arājs” priekšsēdētāju Akimenko – bezpartejiskais, ukrainis, sistemātiski pļēguro, nozaga kolhozā sienu un tirgoja to Liepājas tirgū, šķirnes labību nodeva valstij, nokāva 35 aitas, kolhozu izputināja. Kolhoza “Avangards” priekšsēdētājs Krikmanis – bezpartejiskais, dzērājs, izjauc, faktiski sabotē visus pasākumus un lēmumus. Kolhoza “Padomju karogs” priekšsēdētājs Deimanis nesen atgriezās no cietuma, kur sēdēja par zādzību, un tūlīt tika ievēlēts par kolhoza priekšsēdētāju. Kolhoza “Pirmrindnieks” priekšsēdētājs Taperts – dzērājs, iztirgoja kolhoza pļavu. Zvejnieku kolhoza “Sarkanais Oktobris” priekšsēdētājs Eglītis – dzērājs, strādā ļoti slikti, uz Liepāju atbraucis no Madonas rajona, ir ziņas, ka dzīvo ar citu uzvārdu. Kolhoza “Uz priekšu” priekšsēdētājs Auders – tirgoņa un namīpašnieka dēls.
Kolhoza “Brīvais solis” priekšsēdētāja Peka – sieviete, viņas vīrs ir kulaks, kolhozā neiestājās un strādā šoseju un ceļu pārvaldē. Zvejniecības kolhoza “Sarkanā blāzma” priekšsēdētājs Muhins – dzērājs, trīs gadus pēc demobilizācijas slēpa, ka ir partijas biedrs, neviens viņam neklausa, kolhozu sagrāvis. Kolhoza “Kopdarbs” priekšsēdētājs Bušievics – dzērājs, par vāciešu atbalstīšanu izslēgts no partijas. Viņš savācis ap sevi tādus ļaudis kā pirmās brigādes brigadieri Augustu Siliņu – vācu armijas brīvprātīgo, divreiz ievainots vācu-padomju frontē; otrās brigādes brigadieri Mārtiņu Zīmuli – agrāk liels kulaks ar kalpiem; ceturtās brigādes brigadieri Jāni Ansonu – leģionārs u.c.
Jāsaka, ka nav līmenī arī pati Liepājas rajona komiteja. Rajona komitejas aparāts piesārņots ar dzērājiem, cilvēkiem, kuri izgāzušies iepriekšējos darbos un nav cienīgi būt partijas orgānos. Piemēram, par Liepājas rajona lauksaimniecības lietām atbild Savčenko, kurš atbrīvots no lauksaimniecības sovhoza direktora amata par tā sagraušanu un atbrīvots no rajona kurināmā kantora tāpēc, ka tur atklājās 42000 rubļu iztrūkums. Pašreiz šis cilvēks ir rajona partijas komitejas atbildīgais. Pieņēma viņu pudeles brālis – bijušais rajona partijas komitejas sekretārs Paņukovs. Rajona komitejas birojā viens no kolhozu priekšsēdētājiem – Rozenblats – apvainoja Savčenko šņabja izspiešanā no viņa, Rozenblata, par to, ka Savčenko nosūta viņu strādāt par jūrnieku. Par rajona komitejas lauksaimniecības daļas instruktoru strādā Potapčenko, kurš atlaists no kartupeļu cietes ieguves rūpnīcas par tās darba sagraušanu. Par šīs daļas instruktoru strādā Bidziņš, agrākais kolhoza “Rainis” priekšsēdētājs, kurš atbrīvots no amata par sistemātisku dzeršanu, masveidīgu lopu nobeigšanās pieļaušanu un kolhoza sagrāvi. Par instruktoru partijas orgānos strādā Hartmane, kuras vīrs notiesāts uz 25 gadiem par pretpadomju darbību; par šīs daļas instruktori strādā Ratkeviča, kuras vīrs notiesāts uz 15 gadiem par labības zagšanu labības sagādes punktā [“Zagotzerno”]. Pēc zādzības konstatēšanas bēguļojis no aresta, noķerts Kostromā un nodots tiesai.
Dabīgi, ka tādu rajona partijas komitejas darbinieku atlase grauj autoritāti un jebkādu uzticību komunistu un rajona iedzīvotāju acīs pret partijas orgānu vadību, jo komunisti un rajona iedzīvotāji par šiem faktiem zina.
Labāks stāvoklis ar kolhozu vadītāju kadriem nav arī Priekules rajonā. Šā rajona kolhozos masveidīgi notiek rupji lauksaimniecības arteļa nolikuma pārkāpumi. Daudzi kolhoznieki vairāk nodarbojas ar piemājas saimniecību nekā strādā kolhoza laukos. No daudziem rajona kolhoziem notiek masveidīga kolhoznieku aiziešana uz celtniecības organizācijām, pie tam aiziet, kā likums, jaunie, darba spējīgie kolhoznieki; rajons ļoti atpaliek ar kārtējo lauksaimniecības darbu veikšanu, un tajā pašā laikā ļoti daudz kolhoznieku nestrādā, daudzi kolhozi atrodas uz sabrukuma robežas.
Un šeit, tāpat kā Liepājas rajonā, galvenais iemesls šādam stāvoklim ir nepareiza kolhozu vadības metodika – kolhozu vadības piesārņošana ar necienīgiem kadriem un negatīviem ļaudīm, dzērājiem un nespējīgiem vadītājiem. Tā, piemēram, par kolhoza “Cerība” priekšsēdētāju strādā Grudulis, kura brāļi un māsa atrodas bandā Lietuvā. Arī pats Grudulis ieradies no Lietuvas. Šis kolhozs atrodas uz sabrukuma robežas. Par kolhoza “Cīņa” priekšsēdētāju rajona partijas komiteja izvirzīja Blašinski, ukraini pēc tautības. Viņa tēvs vācu okupācijas laikā Ukrainā bija nodevējs, pats Blašinskis – pusanalfabēts, dzērājs, rupjš, ar kolhozniekiem runā kliedzot, bija gadījums, kad dzērumā viņš ar zirgu iejāja cilvēku pūlī.
Kolhozu “Sarkanais partizāns” vada bijušais kulaks Jansons, kuram agrāk bija 60 ha zemes. Viņa miesīgais brālis šobrīd ir baptistu mācītājs Liepājā. Liellopu fermu un sīklopu fermu šajā kolhozā vada brālis un māsa Ediņš Miķelis un Ediņš Paulīne. Viņu vecākiem pirms zemes reformas bija 70 ha zemes, un 1949. gadā viņi tika izsūtīti uz citiem PSRS rajoniem. Paulīne Ediņš tajā laikā atradās slimnīcā un tādā veidā palika Latvijā. Lopkopības ferma šeit nolaista, Ediņš trīs nedēļas nerādās lopu kūtīs. Kulaks Jansons nepaziņoja kulakiem Ediņiem par rajona kopējo sanāksmi. Jansons šeit ir pilnīgs saimnieks.
Par kolhoza “Uzvara” priekšsēdētāju strādā Budzāns – bezpartejiskais, dzērājs, faktiski kolhoza saimnieks, apdzirdīdams visu vadību, baltgvardu Dambi, agrākais liels dzelzceļa transporta ierēdnis.
Par kolhoza “9. Maijs” priekšsēdētāju strādā partijas biedrs Bražis. Viņš nepārtraukti dzer, ir analfabēts, iedzīvotājiem ir zināms, ka Bražis līdz kolektivizācijai bija Vaiņodes kooperatīvās biedrības priekšsēdētājs un noveda šo biedrību līdz sabrukumam.
Visi šie fakti ir zināmi rajona partijas komitejai un rajona izpildkomitejai. Vadošie izpildkomitejas darbinieki neko nedara, lai nostiprinātu kolhozus ar godīgiem strādniekiem.
Tā kā kolhozu nostiprināšana ar godīgiem darbiniekiem ir galvenā problēma, organizējot kolhozu saimniecisko un politisko nostiprināšanu, ir šādi priekšlikumi:
- Ierakstīt visu kolhozu priekšsēdētājus rajona partijas komitejas nomenklatūrā, uzliekot par pienākumu rajona komitejai kārtīgi iepazīties ar katra kolhoza priekšsēdētāja saimnieciskās un politiskās darbības kvalitāti.
- Divu mēnešu laikā radīt katrā apgabalā un rajonā kadru rezervi izvirzīšanai kolhozu priekšsēdētāju amatos. Rezervē apstiprināt apmēram 500 cilvēkus. Bez tiem 100 lauksaimniecības speciālistiem, kuri atlasīti apgabalu partijas komitejās un ieradušies uz divmēnešu kursiem, šeit vajag iekļaut visvairāk sagatavotos un pārbaudītos lauksaimniecības speciālistus no kolhozos, rajona lauksaimniecības daļās un MTS strādājošajiem. Pārbaudītie kolhoznieki, kas beiguši gadu brigadieru skolā, un fermu pārziņi, un parādījuši sevi darbā no labākās puses, labākie priekšsēdētāji no kaimiņu kolhoziem, visvairāk pieredzējušie un pārbaudītie pēc politiskās darbības kvalitātes, kolhozu aktīvisti no vadības, brigadieriem, fermu pārziņiem, kolhozu grāmatvežiem utt.
Visas personas, kas iekļautas kolhozu priekšsēdētāju rezervē, nepieciešams personiski izpētīt partijas apgabalu komitejās pēc rajonu partijas komiteju ieteikuma.
- Partijas rajona komitejām sistemātiski rīkot seminārus kolhozu priekšsēdētājiem, mācīt kolhozu priekšsēdētājiem jaunākās arteļu vadības metodes, kā arī lasīt viņiem lekcijas par politiskiem un lauksaimniecības jautājumiem. Seminārus būtu vēlams rīkot katru mēnesi, divas dienas mēnesī, stingri ieturot mācību ilgumu, neatkarīgi no dažādām akcijām, nepieļaujot to pārtraukšanu.
- Iekļaut visus ražošanas brigāžu brigadierus un lopkopības fermu pārziņus rajona partijas komitejas nomenklatūrā. Pie rajonu partijas komitejām izveidot brigadieru un fermu vadītāju rezervi no uzticamiem, godīgiem un pārbaudītiem kolhozniekiem. Nomainīt negodīgos, darbu sagrāvušos un nespējīgos brigadierus un fermu pārziņus, atbrīvot viņus nekavējoties, negaidot lauksaimniecības gada beigas.
- Ražošanas brigāžu brigadieriem un fermu pārziņiem organizēt politiskās mācības pie MTS, uzliekot atbildību par šo kadru mācībām “brigadieriem”, bet ar apstiprinātu tematiku. Galvenais šajās mācībās bez agrotehniskajām, zootehniskajām un politiskajām zināšanām brigadieriem un fermu pārziņiem jāmāca arī lietot pareizas brigādes un fermu vadīšanas metodes no paraugbrigāžu un fermu vadītāju pieredzes.
- Kolhozu priekšsēdētāju nomaiņu galvenokārt veikt gada atskaišu sapulcēs. Tajos gadījumos, kad priekšsēdētājs acīmredzami noved arteli sabrukumā, nomaiņai jānotiek nekavējoties, negaidot kārtējo vēlēšanu sapulci.
Latvijas PSR lauksaimniecības ministrs A. Ņikonovs
_____________________________________________________________
Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.25, 125.-130.lpp.