1915. gada pavasarī vācu armija bija nostiprinājusi savas pozīcija Liepājā un tās apkārtnē. Tā paša gada vasaras beigās vācieši pilnībā ir pārņēmusi, tolaik Krievijas impērijas kontrolēto Kurzemes guberņas teritoriju. Cara armija, pirms pamet Kurzemi, cenšas ienaidniekam daudz aiz sevis neatstāt. Mērķtiecīgi tiek iznīcina infrastruktūra (piemēram, tiek uzspridzināts Karostas izgriežamais dzelzs tilts un mūsdienu viens no galvenajiem tūristu galamērķiem Liepājā – Ziemeļu forti), evakuētas rūpnīcas. Aplēsts, 1. Pasaules kara izraisītās varas maiņas rezultātā, bēgļu gaitās dodas gandrīz 70 % Kurzemes iedzīvotāju.

Lai arī jaunās varas kontrolē nonākusi samērā liela postaža, viņi atrod te arī ko pozitīvu. Un tas ir – koks. Masīvā mežu izvešana ir iemesls tam, lai notiktu strauja dzelzceļa infrastruktūras attīstība. Vācu armija + vietējie (gan par maksu jeb strādnieku statusā, gan arī kā gūstekņi) gada laikā rada vairāk nekā pustūkstoti kilometru funkcionējošu dzelzceļa sliežu un top vairāku savienojumu ar 10 atsevišķām apdzīvotām vietām. Šis stāsts būs par 41 km garo līniju starp Rucavu un Dubeņiem jeb, vēl precīzāk, par kādu senu dzelzceļa tiltu, kuru pamanījis katrs, kurš laivojis no Bārtas ciema līdz Nīcai.

Vīles tilts, kādu to redzam šodien, nav gluži tāds pats, kādu būvēja vācieši 1916. gadā. Pirmais tilts bija no koka. Izbūvējot dzelzceļu, tika radītas vairākas kokzāģētavas pie topošās līnijas, kurās uz vietas tika sazāģēti nepieciešamie materiāli, tai skaitā arī jaunajam tiltam. Visa tilta konstrukcija turējās uz četriem koka balstiem Bārtas upē. Tam virsū likts 600 mm šaurās dzelzceļa sliedes.

Visdrīzākais tilts uz to brīdi vēl nebūt nav pazīstams kā Vīles tilts. Pie sava vārda tas tiks mazliet vēlāk, un par tā “krusttēviem” varam saukt brāļus lietuviešus.

Jaunā būve Bārtas upē plostniekiem nāk ar jaunām problēmām. Tilta balsti pamatīgi sašaurina upi un nereti te sāk nosprūst baļķi. Liela daļa koku pludinātāju ir no netālu esošās Skodas (Lietuva), un leiši arvien biežāk piesauc vārdu “vylius” attiecībā uz vietu pie tilta. Vylius – viltīgs. Piemēram, teiciens

Tieši par šādu Vīles tilta nosaukuma izcelsmi iestājas vietējā novadpētniece Ausma Padalka uzsverot, ka šis fakts pieminēts kādā pasenā Rucavas apkaimes vietvārdu skaidrojošā izdevumā. Mūsdienās lietuviešu valodā “vylius” ir kļuvis par tādu kā senvārdu un sarunvalodā tiek izmantots reti. Laikam ejot, latvieši tilta nosaukumu mazliet vienkāršo, līdz galu galā 1930. gadu presē tas tiek dēvēts jau par Vīles tiltu (nereti ar tiek pieminēts Vīles brasls). Visdrīzākais problēmas ar baļķiem tiek atrisinātas 30-to gadu sākumā. 1930. gada augustā tiek uzsākta tilta rekonstrukcija un pašas dzelzceļa līnijas pārbūve no 600 mm uz 750 mm. Ir vairs tikai divi tilta balsti, un katrs no tiem atrodas savā Bārtas krastā. Arī koka konstrukcijas tiek nomainītas ar trim masīvām tērauda pārsedzēm (fakts nav apstiprināts, bet runā, ka jaunā tilta 3 metāla posmi izgatavoti Liepājā, Tosmares kuģubūvētavas rūpnīcā). 1932. gadā tiek atklāta Vīles tilta otrā versija. Tagad vilciens spēj kustēt krietni ātrāk, un par to vislielākais prieks ir bānīša pasažieriem, kuriem 5 h garlaicīgais ceļojums no Rucavas līdz Liepājai saīsinās līdz ~3 h (55 km un 3 h arī diez ko labi neizklausās…).

2. Pasaules karam beidzoties, bānītis līdz Rucavai vairs nebrauc un par tā tālāko pieturu kļūst Slamsti (šeit notiek aktīva mežizstrāde). Un nu savdabīgas ainas vērojamas pie Vīles, jo pēckara laikā lokomotīve redzama ne vien, šķērsojot tiltu, bet bieži stāvot pie tā. Iemesls šim oriģinālajam “parkingam” pie tilta ir gaužām banāls – makšķerēšana. Kamēr notika kravas vagonu uzkraušana blakus esošajā Slamstu stacijā, mašīnists un kurinātājs braukuši uz Bārtu līdakas ķert.

Ar šādām atmiņām dalās dunicnieks Kārlis Ļubīns. Vēl jaunietim esot, viņam ticis uzticēts ļoti atbildīgs darbs – pieskatīt mazbānīti. Proti, vasarā vilcienam braucot cauri mežam, nereti izcēlušies ugunsgrēki, jo no ar malku darbināmās lokomotīves dzirksteles šķīdušas pa malu malām.

Bānītis pār upi esošajam tiltam kursēja līdz 1960. (pēc citiem datiem 1961. un pat 1962.) gadam. Nespēdams vairs konkurēt ar smago kravas automašīnu, šis dzelzceļa pakalpojums kļūst neizdevīgs. Vēlāk sliedes demontē, daļu integrē Liepājas tramvaja ceļā, bet Vīles tilta 3 dzelzs posmi tiek atstāti likteņa varā. Un liktenis katram no tiem izrādīsies atšķirīgs. Rucavas pusē esošo posmu aizved 80-tajos gados uz Grobiņu un līdz 2014. g. tas kalpos par gājēju tiltu pār Ālandes upi pie pilskalna. 1992. g. vasarā nezināmā virzienā dodas Grobiņas pusē esošais posms. Tas tiek nozagts, un līdz pat šai dienai tā atrašanās vieta nav noskaidrota. Pastāv divas versijas: 1) posms tiek sagriezts metāllūžņos un izkausēts Liepājas metalurga krāsnī; 2) tas joprojām atrodas kādā privātīpašumā.

Vidējo, vairākas tonnas smago posmu, cenšas nozagt 2008./2009. g. ziemā, kad valstī ir sākusies ekonomiskā krīze. Zagļiem ar demontāžas darbiem īsti neveicas, jo, atzāģējot tā sānu Rucavas pusē, tas noķīlējas, un laupījums nav vairs kustināms.

Tāds, viltīgi sasvēries uz vienu sānu, senais mazbānīša tilts redzams vēl šodien. Cerams, ne ilgi. Tā pēdējais posms noteikti būtu pelnījis, lai to solīdi atjaunotu un nostiprinātu. Vīles mazbānīša tilts ir mūsu visu vēsture.

Šī raksta tapšanā liels paldies sakāms novadpētniecēm Gitai Vanagai un Ausmai Padalkai. Paldies Kārlim Ļubīnam par interesantajiem atmiņu stāstiem pie telefona klausules.

Turaids Šēfers