Minhenes vienošanās

Minhenes vienošanās.

1938. gada 29. septembrī Minhenē Lielbritānijas premjers Nevils Čemberlens, Vācijas reihskanclers Ādolfs Hitlers, Itālijas premjers Benito Musolīni un Francijas premjers Eduārs Daladjē tikās un 30. septembra naktī parakstīja vienošanos par Čehoslovākijas sadalīšanu.

Minhenes vienošanās sekas un tās realizētāji.

Tas notika tā-

1938. gada pavasarī Eiropas centrā bija nobriedis nopietns konflikts. Jau kopš nacistu nākšanas pie varas Vācijā piecus gadus agrāk Hitlers pastāvīgi bija pārmetis čehiem, ka tie apspiežot vāciešus Sudetijā – Vācijas un Austrijas robežai tuvākajos Čehijas rajonos. Arvien skaidrāk izskanēja prasība atdot Sudetiju Vācijai. Francijai bija militāras savienības līgums ar Čehoslovākiju, tomēr franči nepavisam negribēja karot, un valdības Parīzē un Londonā drīzāk mēģināja pārliecināt Čehoslovākiju piekāpties. Nepārprotamu gatavību atbalstīt Čehoslovākiju pauda otrs tās militārais sabiedrotais – Padomju Savienība. Tomēr boļševiku lielvalstij nebija kopīgu robežu nedz ar Vāciju, nedz ar Čehoslovākiju, un doma par Sarkanarmijas maršēšanu cauri Polijas teritorijai, lai tiktu palīgā Čehoslovākijai, nebija pieņemama nedz poļiem, nedz britiem un frančiem.

Čehoslovākijas sadalīšana 1938 -1939.

1938. gada septembrī Hitlers nepārprotami pieprasīja ielaist strīdīgajos apgabalos vācu karaspēku, piedraudot pretējā gadījumā sākt karu. Sudetu vācu organizācijas rīkoja nekārtības, un kad Čehoslovākijas armija centās atjaunot kārtību, nacistu propaganda cēla brēku – čehi slaktējot Sudetu vāciešus. 21. septembrī Čehoslovākijas valdība, pakļaujoties rietumvalstu spiedienam, jau grasījās piekāpties, taču tad Hitlers sāka izvirzīt prasības arī attiecībā uz Polijas un Ungārijas vācu minoritāti, savukārt sabiedrības protesti noveda pie jaunas valdības izveidošanas Prāgā ar ģenerāli Janu Siroviju priekšgalā. Čehoslovākija atkal bija gatava pretoties un 23. septembrī izsludināja mobilizāciju. Tai pašā dienā daļēju mobilizāciju izsludināja arī Francija.

Mnhenes vienošanās: Ādolfs Hitlers, Benito Musolini, Eduārs Daladjē un Nevils Čemberlens.

Tāpēc pavisam negaidīta Prāgas valdībai nāca ziņa, kas aplidoja Eiropu 1938. gada 30. septembrī: britu premjerministrs Nevils Čemberlens, Francijas prezidents Žoržs Daladjē, Itālijas duče Benito Musolīni un Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers slepenās sarunās Minhenē iepriekšējā naktī bez pašas Čehoslovākijas klātbūtnes bija izlēmuši tās likteni: Sudetija jāatdod vāciešiem un Češinas apgabals – Polijai. Tādējādi izmantojot situāciju, uz Vācijas ultimāta fona, Polija anektēja savulaik pēc Versaļas miera līgumā tai 1920 gadā atņemto teritoriju. Čehoslovākija zaudēja plašas teritorijas, kurās atradās visas nozīmīgākās militārās aizsardzības būves, apmēram 70% tērauda un elektroenerģijas ražošanas jaudu, lielākā daļa militārās rūpniecības. Briti un franči paziņoja – ja Čehoslovākija nepiekrītot, tā varot pretoties pašas spēkiem, tādējādi nepildot vienošanos par militāru palīdzību.

Minhenes vienošanās: (no kreisās) Nevils Čemberlens, Édouard Daladier (Eduārs Daladjē), Ādolfs Hitlers, Benito Musolīni un grāfs Galeazzo Ciano tikšanās laikā Minhenē, 1938. gada septembrī. PHotos.com/Getty Images

Neviens no sarunu biedriem neuzdrošinājās uzstāt, ka abi Čehijas diplomāti, kas gaida Minhenes viesnīcā, būtu jāielaiž konferenču zālē vai jāapspriežas darba kārtībā. Tādējādi Čehoslovākjas likten lēma, tās pārstāvjiem klāt neesot. Musolīni prezentēja plānu, kuru visi pieņēma kā Minhenes līgumu. (Daudzus gadus vēlāk tika atklāts, ka tā dēvētais Itālijas plāns bija sagatavots Vācijas Ārlietu ministrijā.) Tas bija gandrīz identisks Godesberga ierosinājumam: Vācijas armijai bija jāpabeidz Sudetijas okupācija līdz 10. oktobrim, un starptautiskā komisija lemtu par citu strīdīgo jomu nākotni. Lielbritānija un Francija informēja Čehoslovākiju, ka tā var vai nu pretoties Vācijai viena pati, vai arī pakļauties noteiktajām aneksijām.

Britu premjers, Nevils Čemberlens atgriezies no Minhenes, triumfējoši vicināja papīra lapu ar abu kopējās deklarācijas tekstu: „Uz šīs papīra lapas lasāmi viņa un mani paraksti! Mēs uzskatām pagājušajā naktī parakstīto vienošanos par simbolu abu mūsu tautu vēlmei vairs nekad nekarot savā starpā.”

Galvenie Minhenes risinājuma iniciatori nepārprotami bija Hitlers un Čemberlens. Britu premjers, atgriezies no Minhenes, triumfējoši vicināja papīra lapu ar abu kopējās deklarācijas tekstu: „Uz šīs papīra lapas lasāmi viņa un mani paraksti! Mēs uzskatām pagājušajā naktī parakstīto vienošanos par simbolu abu mūsu tautu vēlmei vairs nekad nekarot savā starpā.” Sapulcējušies ar sajūsmu uzņēma šos britu premjera vārdus, tobrīd patiešām ticēdami, ka Čemberlenam izdevies nodrošināt Eiropai mieru uz daudziem gadiem. Pavisam citādas intonācijas izskanēja Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera runās, kuras viņš teica tūlīt pēc Minhenes vienošanās: „Mūsu bruņojums ir sasniedzis tādu līmeni, kādu pasaule nekad agrāk nav pieredzējusi,” deklarē fīrers. Gan šajā, gan citās līdzīgās uzstāšanās viņš nekautrīgi plātījās ar vācu militāro varenību un uzsvēra, ka tikai gatavība „izvilkt zobenu” esot ļāvusi atgriezt apspiestos tautas brāļus Reiha klēpī. Daudziem Eiropā tas nepalika nepamanīts, un tālredzīgākie – kā britu politiķi Vinstons Čērčils un Entonijs Īdens, pareģoja: Hitlera impēriskā apetīte nav tik viegli apmierināma, un ar Minheni nekas nebeigsies.

Minhenes vienošanās par Čehoslovākijas sadali. 1938.09.30.

Pirms došanās prom no Minhenes Čemberlens un Hitlers parakstīja dokumentu, kurā paziņoja par abpusēju vēlmi atrisināt domstarpības, konsultējoties, lai it kā nodrošinātu mieru. Gan Daladjē, gan Čemberlens atgriezās mājās pie gavilējošiem viesmīlīgiem ļaudīm, kas šķietami mazināja kara draudus, un Čemberlens britu sabiedrībai paziņoja, ka ar godu ir panācis mieru.

Viņa vārdus nekavējoties apstrīdēja viņa lielākais kritiķis Vinstons Čērčils, kurš paziņoja:

Patiešām, Čemberlena politika tika diskreditēta nākamajā gadā, kad Hitlers martā anektēja atlikušo Čehoslovākijas daļu un pēc tam septembrī iebruka Polijā izraisīja Otro pasaules karu. Minhenes līgums kļuva par ekspozīcijas eksistējošo totalitāro valstu nomierināšanas bezjēdzības vārdu, lai gan tas nopirka laiku sabiedrotajiem, lai palielinātu viņu militāro sagatavotību.

Atgriezies Londonā, Čemberlens demonstrēja dokumentu publikai un paziņoja:

Lielbrtānijas premjers Nevils Čemberlens pēc atgriešanās dzimtenē sagaidītājem rāda parakstīto dokumentu: “Es atnesu Jums mieru!”

Pusgadu vēlāk, 1939. gada 15. martā Čehoslovākija pārstāja pastāvēt. Tās vietā uz kartes parādījās Bohēmijas un Morāvijas protektorāts. Vienpadsmit mēnešus vēlāk, 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, kas aiznesa 50 miljonus dzīvību.

Pirms Minhenes vienošanās Čehijas rietumos bija spēcīgi robežas nocietinājumi, un būtu grūti to ieņemt vienā rāvienā. Lai nu būtu, kā būdams, valsts aizsardzības spējas bija pietiekami lielas. Pēc 1938. gada 30. septembra Čehoslovākijas robežas izrādījās neaizsargātas. Tas būtiski atviegloja valsts iznīcināšanu1939. gada 15. martā.

Čehoslovākija bija rūpnieciski attīstīta valsts, un tās smagās (tātad – militārās) rūpniecības nodošana reiha rokās būtiski palielināja Vācijas militāro potenciālo. Čehu rūpnīcas ražoja bruņojumu līdz pat 1945. gada pavasarim.

1920. gadā nodibinātā Mazā Antante, ko veidoja Čehoslovākija, Rumānija un Dienvidslāvija, bija Francijas ietekmes instruments Austrumeiropā. Pēc Minhenes konferences Mazā Antante pārstāja eksistēt, un tās locekļi saņēma no Parīzes viennozīmīgu signālu – “Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”.

Tātad Francija un Lielbritānija pieļāva Trešā reiha pozīciju strauju nostiprināšanos austrumos un de facto paziņoja, ka sabiedrotie Austrumeiropā tām vairs nav vajadzīgi.

Taču paskatīsimies uz toreizējo situāciju no Parīzes un Londonas viedokļa. Lielbritānijā vēl aizvien valdīja ilūzija par “spīdošu izolāciju”, kas patiesībā jau sen bija beigusies. Iesaistīties nopietnā konfliktā ar Vāciju – tas britiem šķita īsts neprāts. Čērčils, kurš apgalvoja, ka karot nāksies tik un tā, tolaik bija atstumts malā, daudz populārāks bija Čemberlena viedoklis: “Tik briesmīga, fantastiska un neticama šķiet pat doma par to, ka mums šeit, pie sevis, jārok ierakumi un jāuzlaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka vienā tālā valstī savā starpā sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms.” Gadu vēlāk šo ideju plaši izmantoja vācu propaganda – skrejlapās, kas krita franču un angļu spēku pozīcijās, tika uzdots jautājums: “Vai jums ir vērts mirt par Dancigu?”

Francija, kas pasaules karā bija cietusi milzīgus zaudējumus, vēl zināmu laiku saglabāja lepnumu ( kaut vai Klemanso paziņojums Versaļā: “Boši par visu samaksās”), taču tas salūza, turklāt brīdī, kad Boši sāka izstādīt savus noteikumus. Parīze vairs nebija gatava karot. To pēc tam apstiprināja arī “dīvainais karš” un katastrofa 1940. gada maijā. Toties Hitlers guva pārliecību, ka viņam ir darīšana ar vārguļiem, un 1938. gadā viņu varēja apturēt tikai nepārprotama spēka demonstrācija.

Krievijas vēsturnieki bieži uzsvēra, ka PSRS bija gatava aizstāvēt Čehoslovākiju ar militāriem līdzekļiem, ja tā lūgs palīdzību un Polija vai Rumānija nodrošinās iespēju ievest karaspēkus. Protams, šajā aspektā bija pārāk daudz “ja”.

Abas sanitārā kordona tranzīta valstis PSRS neuzticējās, un Polija pat atklāti paziņoja, ka notrieks padomju lidmašīnas. Vienota viedokļa nebija arī pašā Čehoslovākijā. Pieņemsim, valstī ienāks padomju spēki. Kas notiks tālāk?

Pat tad, ja tiktu saņemt piekrišana ievest bruņotos spēkus, tālākā notikumu attīstība nav skaidra. No vienas puses, Sarkanā armija tobrīd nebija īpaši labā formā, tāpēc hipotētiskā ekspedīcijas korpusa cīņasspēja bija apšaubāma. No otras puses, to pašu var apgalvot arī par vērmahtu 1938. gadā – tolaik Vācijas armijā vēl nebija redzams draudīgais spēks, ko tā demonstrēja 1941. gadā. Pusgadu pirms tam, Austrijas Anschluss’a laikā, kad nekāda pretestība netika demonstrēta, vācu tehnika “dārdot ugunīs, mirdzot tēraudā”, virzījās maršā . Ja Austrijas armija būtu saņēmusi pavēli cīnīties, situācija varētu pavērsties gluži negaidīti.

Tātad runas par gatavību nākt palīgā Čehoslovākijai drīzāk gan bija propaganda, diplomātiska spēle, nevis reāla alternatīva.

Minhenes vienošanās sekas bija smagas, varētu pat teikt, – liktenīgas. Hitlers zaudēja jebkādu mēra sajūtu – viņš, visticamāk, jau tad bija pārliecināts, ka ar Poliju drīz notiks tas pats, kas ar Čehoslovākiju.

Minhenes vienošanās autentiskos kino dokumentos