Agates Plakides teksts un materiāli

Jānis Krīgens

Jāņa Krīgena mūža gājums.

Jānis Krīgens ar ģimeni. No kreisās - vidējā meita Skaidrīte (Jaunarāja; 1934-2004), J. Krīgens, viņa sieva Elfrīda (dzim. Liepiņa, 1907 - 1970), līdzās jaunākā meita Maija (1939), aiz muguras vecākā meita Mirdza (Vanaga, 1930 - 2019). Attēls uzņemts 1944. gadā Lizumā. 1700

Rankas moderniecība. 1807

Rankas koppienotava 1937. gads. 1808

Jānis Krīgens 1901.03.25 – 1977.

Jānis Krīgens dzimis 1901.g. 25.03 Dunikas pag. “Skrandos” Toma un Katrīnas (dz. Pumpure) Krīgenu ģimenē (Kopā bijuši 12 bērni, pieaugušu vecumu sasnieguši 7. No tiem Jānis Krīgens bijis sestais. ) Beidzis 4 klases vietējā skolā (Sikšņos?). Kā jau vienam no jaunākajiem bērniem daudzbērnu ģimenē, nācās apgūt amatu. Mācījies piensaimniecības kursos Litenē. Cik zināms, tur arī iepazinies ar nākamo sievu Elfrīdu Liepiņu (dzimusi 1907.g. 22.11 Petrogradā, mirusi 197o.g. decembrī Vilcē); radu starpā runāja – Jānis noprecējis baltvācieti). Viņu ģimenē bija 3 meitas. Vecākā – Mirdza Vanaga (1930-2019), ilggadēja mūzikas skolotāja Liepājas 5. vidusskolā un folkloras grupas “Ķocis” vadītāja. Vidējā – Skaidrīte Jaunarāja (1934-2004), filoloģe, ilgus gadus strādājusi dažādu žurnālu redakcijās, daudzu darbu tulkotāja no franču valodas. Jaunākā – Maija Krīgena (1939), dziedātāja (mecosoprāns), tolaik Akadēmiskā Operas un baleta teātra, pēcāk Latvijas Valsts Filharmonijas soliste.

Līdz 1944.-45.gadam Jānis Krīgens dzīvojis un strādājis Rankā, kur bija Piensaimnieku biedrības (moderniecības, kā toreiz teica) vadītājs. Viņa arods bija siera meistars. Rankas pienotavā ticis gatavots arī Latvijas (s. Bakšteinas) siers, gatavojuši kazeīnu u.c. piena produktus.

1944. gadā, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, devies bēgļu gaitās (ir ziņas, ka 30.gados sastāvējis vietējā aizsargu organizācijā). Pēc kara pirmos 2 gadus dzīvojis pie savas māsas (Anna Puļķis) Tāšos. No 1947. līdz 1950. gadam strādājis Aizputē (krejotavas vadītājs). Pēc tam pārcelts uz Saku (pienotavas vadītājs līdz 1955.g), Užavu (krejotavas vadītājs. Zināms fakts, ka Užavas krejotavā gatavots ļoti kvalitatīvs biezpiens, ar ko apgādāta Ventspils). 1960. gadu vidū aizgājis pensijā, pārcēlies uz dzīvi Vilcē; viņa sieva tur turpināja strādāt par ciltslietu zootehniķi. Pēc viņas nāves (1970. gada ziema) dzīvoja Liepājā, kur par viņu rūpējās galvenokārt vecākās meitas ģimene. Miris Ozolniekos 1977.g. vasarā.

Pēc mātes un citu tuvinieku stāstītā – bijis mierīga rakstura cilvēks, bet, neskatoties uz to un visai niecīgo izglītību, ārkārtīgi zinātkārs un izteiktām dotībām amatniecībā – pats būvējis bišu stropus, lopu aizgaldus un daudz ko citu (izgatavojis arī vijolei surdīni…), visas viņa veidotās lietas bijušas ļoti parocīgas, rūpīgi nostrādātas (šo talantu, šķiet, bija mantojis viņa jaunākais mazdēls Jānis Jaunarājs (1964-2014)). Bijusi ļoti reālistiska lietu uztvere, piemēram, skatoties grāmatu ilustrācijas vai gleznas, varēja dzirdēt komentārus, sak’, šīs puķes nekad dabā vienlaikus nezied, vai šie putni (vai dzīvnieki) realitātē tā neizturas (to laikam netīši mantojusi šo atmiņu rakstītāja). Bijusi manāma arī izteikta muzikālā apdāvinātība. Pēc manas mātes stāstītā, mēdzis dziedāt, acīmredzot, vietējā tautas manierē. Ļoti mīlējis Ludviga van Bēthovena mūziku… Ģimenē vēl ir saglabājušies nostāsti par viņa (un arī vecmāmiņas) interesi par veselīgu uzturu ( vēl joprojām šad tad ieskatos viņa manai mātei dāvātajā Pētersones un Pasopas “Garšīgi un veselīgi ēdieni”; vietām saglabājušās ar viņa roku rakstītas atzīmes). M. Krīgena ik pa brīdim atkārto viņa teicienu “Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas mantas”.

Šis ir atstāsts rakstīts galvenokārt pēc manas mātes (jaunākās no trim meitām) atmiņām. Pati vectēvu atceros pēdējo reizi redzējusi, būdama apmēram 3 gadu veca. Atmiņas stipri miglainas. Māte stāstīja, sākumā es esot baidījusies no viņa, tad pieradusi. Palaikam žēl, ka nebija izdevības satikties “prāta gados”, jo vectēvs daudz ko zinājis par dzīvo dabu, mācējis atdarināt dažu putnu balsis. Tās ir lietas, kuras vienmēr ir ļoti interesējušas arī mani.

Agate Plakide.

1926.01.23 Latvis.

Publikācija lasāma “vecajā drukā””.

1936.07.11 Jaunākās ziņas.

1937.01.23 Brīvā Zeme.

Rankas piensaimnieku sabiedrība.

1938.05.06 Smiltenes ziņas.

1939.01.27 Latvijas lopkopis un piensaimnieks.

Raksts par apbalvotajiem pienotavu vadītājiem.

1939.05.01 Brīvā Zeme.

Par tiem laikiem, kad uz Angliju visaugstākā labuma sviestu eksportējām.

1942.10..02 Daugavas Vanagi.

Darbs, kas nesīs zelta augļus.

1954.08.12 Brīvā Venta.

Pārdod pienu valstij.

1955.01.08 Brīvā Venta.

Vēlēšanu komisiju ziņas.

1957.01.19 Brīvā Venta.

Vēlēšanu komisijas sekretārs.

1957.09.19 Brīvā Venta.

Ventspils pienotavas kolektīvs izpildījis gada plānu.