Svētvietas senajā Kurzemē

Agris Dzenis

Svētvietas

Rakstos svētie meži pirmoreiz minēti Kurzemes bīskapa Hermaņa un Vācu ordeņa virsmestra vietvalža Livonijā Eberharda no Zainas 1252. gada 18. oktobra dokumentā par draudžu izveidošanu un priesteru apgādi Kurzemē. Dokumentā teikts: jaunizveidoto draudžu priesteriem cirsmām jābūt kopīgām ar draudzi, izņemot mežus, kas kādreiz saukti par svētiem (sal de holtincke gemeine sint, ane de wode, de vormales heilich sint genant) . Tas netieši liecina par pietāti pret neaizskaramajām pagāniskajām svētvietām, jo no teksta izriet, ka vienošanās noteikuma nolūks ir pasargāt svētos mežus no ciršanas.

1291. gada 6. janvārī Mēmeles (Klaipēdas) komturs Gotfrīds un fogts Ditmars pēc Kurzemes bīskapa Emunda lūguma un Livonijas ordeņa mestra Halta rīkojuma sadalīja Kurzemes bīskapijai piederošās Piemares, Cekļa, Duvzares, Megavas un Pilsāta zemes trijās daļās, no kurām divas saņēma bīskaps, bet vienu – Kurzemes domkapituls. Pilsāta zemes (tagadējā Lietuvas Republikā, Kretingas rajonā) trešās daļas robežu aprakstā teikts: ceļš, kurš ved no Pojas (Poya) līdz Zardenei (Sardene), pāri Zardenes upei, tad līdz svētajam kokam, sauktam Ouse Warpe (ad lignum sanctum, quod vocatur Ouse Warpe), no šī svētā koka līdz kalnam (ad pedem montis), sauktam Galmene, tad griezties atpakaļ līdz Zardenes upei.

1301. gada februārī Kurzemes bīskaps Burhards noteica robežas starp bīskapa un ordeņa teritoriju Cērendes zemē (Zerende). Robežas aprakstā teikts: ”[robeža ir] vecais ceļš, kas ved no Kuldīgas uz Āraldes svēto mežu (to dem heligen holt to Aralden), un blakus šim mežam ir krusti un [robež]zīmes, kurām jāseko.” Šī vieta atradusies tagadējā Alsungas novada Gudenieku pagasta Biržu (Basu) ciema apkārtnē.

Vācu ordeņa karaspēku pavadoņu ceļu aprakstā minētie svētie meži Ziemeļlietuvā:

1385. gads. No Milzavas (Milsowe) [Ķelmes apkārtnē] jāiet 2 jūdzes līdz Zantenei (Santen) līdz svētajam mežam (czu dem heiligenwalde), kur karaspēkam jāapmetas.

1386. gads. Eikintam un viņa brālim, un Masem jāved karaspēks no Jensetiltes līdz svētajam mežam (heilgin walde), ko sauc Asswyiote [Užventa Ventas upes augštecē].

1386. gads. No Rogāres (Rogiaren) līdz Namakstei (Namaxte), līdz svētajam mežam (czum heilgin walde) [Ņemokštu (Niemokszty) apkārtnē], kur atkal jāiziet uz vecā ceļa.

1395. gads. Līdz Jonaudes (Jonawdo) zemei, kur ir svētais mežs (heilig wald) un upe [Pošiļu apkārtnē], kur karaspēkam pirmoreiz jāpārnakšņo.

Ap 1385. – 1395. gadu. Pa šo ceļu vadīs Robute (Robutte) un Sade no Laukišķiem (Sade von Lawkisken). No Rambinas svētā meža (heyligen walde von Rambyn) [Mēmeles upes Z krastā pie Ragnitas] jāiet iekšā Medeniķu (Medeniken) zemē.

1422. gada Kursas bīskapa un Rīgas domkapitula zemju robežu aprakstā rakstīts: “starp Tārgali un Koli ir liels akmens; no šī akmens robeža iet līdz svētajam mežam (hilgen busch), kur guļ liels akmens ar iekaltu liliju; no turienes gar akmeņu kaudzi taisni līdz jūrmalai, sauktai Krunkelan.” No robežu aprakstā minētajiem objektiem un to secības izriet, ka svētais mežs atradies starp Tārgali tagadējā Ventspils novadā, un jūrmalu uz dienvidaustrumiem no Ventas grīvas.

1444. gada 9. janvārī Livonijas ordeņa mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas izlēņoja Hansam Vildavam (Wildau) vienu arklu zemes Dobeles pilsnovadā pēc kuršu lēņa tiesībām. Izlēņotās zemes robežu aprakstā minēts svētais mežs (hilgen busch). Vieta lokalizējama tagadējā Dobeles novada Auru pagastā, uz austrumiem no Apguldes ezera, kur mūsdienās atrodas mājas ”Lielvildavas” un ”Mazvildavas”.

1462. gada 11. janvārī Livonijas ordeņa mestrs Johans no Mengedes, saukts Osthofs, izlēņoja Johanam no Brinkes (von den Brincke) 6 arklus zemes Ventspils pilsnovadā pie Kortejāres ciema (bie dem dorppe to Corteyaren) tādās robežās, kādās to kopš senlaikiem apdzīvojis Hermanis no Kortejāres, pakalnu pie šī paša ciema un Ventas upes, kā arī svēto mežu, sauktu Varinge (hiligen busch genomet Warynge) pie Dunkeles (Dunckele) ciema tādās robežās, kā to agrāk valdījis nelaiķa Hermanis no Kortejāres. Svētā meža nosaukumu Warynge bez baltu filologa konsultācijas iztulkot nav iespējams. Vieta atradusies tagadējā Ventspils novadā netālu no Ventas upes. Tā kā avotā minētie vietvārdi mūsdienās nav sastopami, svēto mežu precīzāk lokalizēt nav izdevies.

1462. gada 6. jūlijā Livonijas ordeņa mestrs Johans no Mengedes izlēņoja Hansam Bentemam (Benthem) viņa nopirktos 2 arklus zemes Sabiles pilsnovadā un draudzē, kuru robežas ir aprakstītas līdz svētajam mežam, sauktam Ropa (heiligen Wald Ropa) un dārzu Sabiles vārtu priekšā, kuru, saskaņā ar vecu dokumentu latīņu valodā, kādreiz valdījis Kristians no Kandavas.

1476. gada 16. augustā Hanss Šenks (Schenk) pārdeva Verneram Butleram (Buttler) Letu ciema svēto mežu (hilgen busch to Lettendorpe), kas atradās pie Rīgas ceļa uz Gravu pusi (belegen by dem Rigeschen wege alse men tudt na Growen), un apliecināja, ka pircējs pilnībā ir norēķinājies par pirkumu. Vieta identificējama ar “Gravu” māju un Doru jeb Galtenes svētavota apkārtni tagadējā Talsu novada Balgales pagastā.

1493. gada 14. augusts. Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas izlēņo Johanam no Altenbokumas (von Oldenbockum) Puceņu (Putsen) un Rinkules (Rinckullen) ciemus, kā arī lielu arklu zemes (einen groten haken landes) starp Hansa Bentema (Bentum) un Tojātu (Toiaten) zemi, sauktu Elkazeme (Elckeseme) [tagadējā Sabiles novadā – A.Dz.], divus arklus zemes dalāmajā laukā (inn ackertallen), kā arī dīķi (stowynge) Virbos (Wirben) uz Sventes upītes (Suennten beke) [tagadējā Talsu novada Virbu pagastā – A.Dz.], ar noteikumu, ka neviens nedrīkst uz Sventes ierīkot vai būvēt (schlaen ader bowen) dīķus vai tačus (were), kā tikai Johans Oldenbokums un viņa mantinieki.

1503. gada 20. decembrī Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas Dragūnam (Draggun) izlēņoja divus arklus zemes. To robežu aprakstā teikts: “sākt no svētā meža, saukta Elkavalks (an enem hilligen busche genomet Elkewalke)”. Tālāk kā dabīgās robežzīmes minēti kalns Viteskaln, strauts Surewalke, Ēdas upīte un Venta. Svētā meža osaukums salikts no diviem kuršu vārdiem: ”elks”, kas nozīmē gan pagānisku pielūgsmes objektu, gan svētvietu vispār, un ”valks” – lēni tekošs strauts. Dragūnam izlēņotā zeme atrodas tagadējā Kuldīgas novada Rumbas pagastā, bijušā kuršu ķoniņu brīvciema Dragūnciema apkārtnē. 20. gadsimta sešdesmitajos gados vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Zviedrijas valsts arhīvā starp Livonijas ordeņa dokumentiem atrada Dragūnu svētā meža plāna uzmetumu, kas tapis 15. gadsimta beigās vai 16. gadsimta sākumā. Plāns, iespējams, izgatavots, lai stingri ievērotu svētā meža robežas un nejauši nenodarītu svētvietai kādu kaitējumu.

1511. gada 9. septembrī Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Frīdriham no Bentemas (von Benthem) 2 arklus zemes Sabiles pilsnovadā un draudzē. Lēni veidoja daudzi, izklaidus novietoti zemesgabali. Tekstā teikts: ”divi zemesgabali pie Rinkules ceļa, astotdaļa no svētā meža, un viens zemesgabals, kas atrodas Viecīšos aiz Abavas” . Svētais mežs atradies tagadējā Sabiles novadā, Sabiles pilsētas apkārtnē.

1549. gada 19. maijā Kurzemes bīskaps Johans Minhauzens izlēņoja Heinriham Veselam (Wessel) agrāk Kristoferam Bolenam (Bolen) piederējušo Askaļu zemi (Askalsche landt) Vecpils pilsnovadā. Robežu aprakstā minēti Apūzes (Appuschen) ceļš, tilts pie Blindenes (Blinden) ezera, akmens ar krustu, koki ar krustiem, tad seko svētais mežs (hilgen pusch), kurā atrodas bedre ar oglēm, tad, sekojot strautam, kas tek cauri mežam, jāiet līdz Tilta strautam (Tiltenbecke) . Vieta atradusies tagadējā Durbes novada Vecpils pagastā. Tā kā lēņa grāmatā minētie vietvārdi līdz mūsdienām nav saglabājušies, svēto mežu precīzāk lokalizēt nav iespējams.

Kēnigsbergas aptiekārs Reinholds Lubenaus 1585. gada Ziemassvētkos viesojās Peniķu dzimtas apdzīvotajā kuršu ķoniņu ciemā, kas atradās pie Livonijas – Prūsijas lielceļa. Tur viņš novēroja dzīvu pagānisko tradīciju – senču kultu, kas bija raksturīgākā kuršu ķoniņu garīgās kultūras iezīme viduslaikos un jaunajos laikos: ”Tā kā bija Ziemassvētku diena, viņi devās medībās savā svētajā mežā, kurā citādi visu gadu nenogalina nevienu dzīvnieku, nedz arī cērt kādu nūju; samedītām stirnām, briežiem, un zaķiem novilka ādu, gaļu izcepa, novietoja uz gara galda un ap galdu salipināja daudz vaska svecīšu par savu vecāku, senču un bērnu un radinieku dvēselēm, un pēc tam, stāvēdami un uz priekšu un atpakaļ iedami, ēda un dzēra un piedāvāja arī mums; vēlāk atnesa tukšu alus mucu un sita pa to ar divām rungām, un sievas un vīri dejoja ap galdu, tāpat arī bērni; tas ilga visu nakti. Kad nu visi gāja gulēt, viņi lūdza mūs ēst un ņemt arī līdzi, kas tīk; jo viņi atlikušo neēda, bet suņi to aprija; viņi arī neņēma no mums nekādu maksu par apēsto.” Svētā meža atliekas – Elku birzs pie Ķoniņciema tagadējā Kuldīgas novada Turlavas pagastā ir saglabājusies līdz mūsdienām.