.
Agris Dzenis
Sirojumi Kurzemē un Lietuvā Livonijas ordeņa laikā
To laiku tikumi un skarbie notikumi.Būšana par Romas baznīcas piederīgo un Vācu ordeņa pavalstnieku, kā arī prasme rīkoties ar ieročiem ilgu laiku atmaksājās ar tīri laicīgiem labumiem... Livonijas konfederācijas un Lietuvas dižkunigaitijas galvenais kontaktu veids bija abpusēji sirojumi, kas gandrīz nepārtraukti ilga pusotru gadsimtu. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai savas ideoloģijas izplatīšana, bet materiālo vērtību, sevišķi lopu un vergu, iegūšana. Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma Livonijas bruņinieku ordeņa valsts saimniecībā.
Ne gadu bez sirojuma
Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma rīcība. Tā tika uztverta kā papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām. Sevišķi attiecībā uz Lietuvu – pēdējo pagānisko valsti Eiropā nebija nekāda iemesla raizēties arī par žēlsirdību un augstsirdību, ko vajadzēja izrādīt kristīgiem pretiniekiem. Livoniešu sirojums uz Lietuvu bija iemesls lietuviešu atriebes iebrukumam Livonijā, un tā šī vardarbības ķēde turpinājās ļoti ilgu laiku.
Tomēr nevar apgalvot, ka sirojumi abām pusēm nesa tikai postu. Ienaidnieka zeme visvairāk vilināja ar vērtīgām dzīvām būtnēm un mantām. Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Tiesa ar verdzību varēja sodīt noziedzniekus, tomēr nesalīdzināmi vairāk bija karagūstekņu, kas tika dēvēti par dreļļiem. Dreļļi bez atlīdzības veica smagos darbus gan ordeņa pilīs un muižās, gan zemnieku saimniecībās. Ordenis nereti tos nomitināja uz zemnieku zemes, kas pēc kariem vai sērgām bija atstāta neapstrādāta. Visticamāk, līdz pat 15.gs. beigās Livonijas ordeņa muižās strādāja tikai karagūstekņi, un to pieplūduma apsīkums nozīmēja klaušu un nodevu nastu strauju palielināšanu zemniekiem.
1422.g. Livonijā tika atcelta verdzība kā sods, taču karagūstekņi turpināja strādāt verga darbu. Daudz vērtīgāki par dreļļiem bija augstdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem.
Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija lopi, sevišķi zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu maksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Arī labība, drēbes, rotas un dzelzs darbarīki tika vesti no ienaidnieka zemes, atgriežoties no karagājiena. Kara laupījums parasti tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem. Nevar noliegt, ka tieši laupījums Livonijas vietējiem iedzīvotājiem bija lielākā motivācija doties sirojumos uz Lietuvu vai krievu zemēm.
13.gs. beigās – 15.gs. vidū notika vairāki lietuviešu valdnieku plaša mēroga iebrukumi dziļi Livonijas iekšienē. Tos aizsāka Rīgas pilsētas karš ar ordeni, kad rīdzinieki bez aizspriedumiem palīgā aicināja pagāniskos lietuviešus. 1297.g. rīdzinieki ar lietuviešu palīdzību sagrāva ordeņa Rīgas pili. Nākamajā gadā lietuvieši kunigaiša Vīteņa vadībā iebruka, Karksi novadā Igaunijā, kur nodedzināja ordeņa pili, tad atceļā kaujā pie Turaidas nogalināja mestru Bruno, 60 ordeņbrāļus un daudzus vietējos karotājus. Pēc vairāk nekā 3000 cilvēku nogalināšanas lietuvieši ar rīdziniekiem sadalījuši kara laupījumu un atgriezušies savā zemē. Neilgi pēc tam lietuvieši kopā ar rīdziniekiem uzbruka ordeņa Ādažu pilij, bet 1305.g. iebruka Zemgalē. 1309.g. dižkunigaiša Vīteņa dēla vadībā lietuvieši postīja Livoniju, 1310.g. Vīteņa vadībā aplenca Straupes pili, bet 1315.g. iebruka Rīgas arhibīskapa Kokneses novadā kādu kāzu laikā, un pēc laupījuma un gūstekņu iegūšanas atgriezās savā zemē.
1330.g. Rīgas pilsēta padevās ordenim, taču lietuviešu valdnieku iebrukumi nemitējās. 1343.g. dižkunigaitis Aļģirds ar karaspēku devās uz Rīgu un pusi nakts to aplenca. Kad kļuva skaidrs, ka triecienā pilsētu ieņemt neizdosies, lietuvieši devās uz natālo ordeņa Ādažu pili un ieņēma tās priekšpili, tomēr ļaudis paspēja paglābties pils augstajā tornī. Neveiksmju sarūgtinātie lietuvieši sevi par karagājienu atalgoja citādā veidā – devās uz Siguldu, kur izlaupīja visu ordeņa pils apkārtni, un no Siguldas novada kā lopus aizdzina gūstā 2600 cilvēkus.
1345.g. februārī Aļģirds atkal iebruka ordeņa zemēs un nonāca nesen izlaupītajā Siguldas pilsnovadā, kur pie kunigaiša ieradās kāds no vietējo lībiešu vecākajiem, apgalvodams, ka jaunkristītie un visa tauta viņu iecēlusi par karali, un Aļģirds varētu pakļaut visu zemi, ja sekotu viņa padomiem. Kunigaitis tad jautāja viņam, kas būtu jādara ar Livonijas mestru. Lībietis atbildēja, ka viņi to gribētu padzīt kopā ar visiem vāciešiem.
Tad Aļģirds teica: ”Zemniek, tu nebūsi šeit karalis!”, un lika laukumā Siguldas pils priekšā nocirst galvu jaunievēlētajam lībiešu karalim. Šī epizode skaidri liecina, ka lietuviešu dižkunigaišu mērķis nebija Livonijas tautu atbrīvošana vai krustnešu padzīšana. Siguldas pilsnovadā un Krimuldā Aļģirda karaspēks izpostīja baznīcas, garīdzniekus un ap 2000 cilvēkus nogalināja, bet daudzus aizveda gūstā.
14.gs. otrajā pusē biežāki kļuva Livonijas bruņinieku ordeņa sirojumi Lietuvā, jo Livonijā lietuviešu sirotājus aizkavēja plašais jaunuzbūvēto cietokšņu tīkls. Saskaņā ar Livonijas ordeņa hronista Vartbergas Hermaņa ziņām, 1358.-1378.g. tikai vienā gadā nav notikuši livoniešu iebrukumi Lietuvā. Minētajā laikā ordenis vismaz 35 reizes iebrucis Lietuvā, savukārt lietuvieši vismaz 9 reizes sirojuši Livonijā.
Sirojumi parasti notika ziemā, kad pa aizsalušiem ūdeņiem un purviem pārvietošanās bija visvieglākā. Sirotāju nodaļas nebija pārāk lielas, lai nebūtu apgrūtināta negaidīta ierašanās, ātra pārvietošanās un nozušana. Livonieši spēji ielauzās iespējami dziļi ienaidnieka zemē un izveidoja nometni, no kuras devās laupīšanas reidos. Pēc dažām dienām sirotāji devās prom, kamēr ienaidnieks vēl nebija sapulcinājis lielāku karaspēku. 1370.g. janvārī Livonijas ordeņa karaspēka virspavēlnieks – landmaršals ar karavīriem no Kurzemes, Jelgavas un Kokneses iebruka lietuviešu Svainikes novadā, kur uzturējās divas naktis, nogalinot 600 un gūstā saņemot 300 abu dzimumu cilvēkus. Livonieši šajā akcijā zaudēja tikai 3 vīrus.
1375.g. februārī Livonijas mestra karaspēks iebruka Lietuvā, kur laupīja un postīja 10 dienas, sagūstot 600 cilvēku. Martā dižkunigaitis Ķēstutis kopā ar brāļa Aļģirda dēliem savukārt iebruka Rīgas arhibīskapa zemēs un 8 dienas tās postīja. Grūto ceļa apstākļu un dziļā sniega dēļ, kā arī pārceļoties pāri Daugavas upei, lietuvieši zaudēja ap 100 vīru un 1000 zirgu. Tā paša gada pavasarī lietuvieši ar plostiem pārcēlās pāri Daugavai un iebruka Rēzeknes pilsnovadā, kur ordeņa karaspēks tos sakāva, nogalinot 200 sirotājus un atņemot tiem 40 gūstekņus.
Vartbergas Hermanis savā hronikā nespēja noslēpt prieku par bagātīgo livoniešu kara laupījumu un mazajiem zaudējumiem lietuviešu zemēs. 1377.g. maijā landmaršals Robins ar vīriem no Cēsu, Siguldas, Kandavas, Jelgavas un Dobeles pilsnovadiem devās uz Upītes zemi, kur, slepkavojot un dedzinot, visu nopostīja, sagūstīja 120 cilvēkus, nolaupīja 280 karazirgus un 260 liellopus. Nākamā gada februārī Livonijas mestrs atkal iebruka Upītes novadā, kur deviņas dienas un naktis slepkavoja, dedzināja, postīja un visu iznīcināja. Abu dzimumu sagūstīto lietuviešu skaits sasniedza 521, bet nolaupīto zirgu – 723. Tika sagūstīti arī augstdzimuši ļaudis, par kuriem varēja pieprasīt izpirkumu – bajāra Villegailes sieva ar meitu un trim dēliem, dižciltīgie Mantemine, Rankene, Dunkele, Billene un Egerts.
Karā un laupīšanās uzticīgie kurši
Nav taisnība, ka Livonijas ordeņa karavīri bija tikai vācieši vai citi svešzemnieki. Tā lielāko daļu skaitliskajā, gan militārā potenciāla ziņā veidoja vietējie iedzīvotāji. Skaitliskie aprēķini liecina, ka no 1434. gadā Žemaitijā iebrukušā Livonijas ordeņa Kuldīgas komtura karapulka apmēram 5 % bija vācieši, bet pārējie - vietējie Livonijas iedzīvotāji.
1451.g. Livonijas ordenī bija tikai 201 cīņasspējīgs brālis – bruņinieks, tādēļ karu nasta gūlās uz pārējo karavīru pleciem. Lielas kaujas atklātā vietā, kur smagi bruņotie kavalēristi – ordeņbrāļi varēja pielietot savu kaujas māku, tika izcīnītas reti. Sirojumos un zemē iebrukušo ienaidnieku vajāšanā visnozīmīgāko lomu spēlēja vieglā kavalērija, kas spēja doties izlūkgājienos, kā arī ātri pārvietoties pa mežainu apvidu un bezceļa apstākļos. Vairums viegli bruņoto jātnieku bija vietējie iedzīvotāji – kurši, latgaļi, lībieši, igauņi. Par šo dienestu karavīrus ordenis atalgoja ar lēņiem – mantojamā lietošanā nodotu zemi vai citiem labumiem. Daudzi vietējās izcelsmes lēņavīri necīnījās kaujās, bet pildīja ar militāro darbību saistītu palīgdienestu – bija karaspēka kalēji, zirgupuiši, pavāri.
Visā ordeņvalsts pastāvēšanas laikā ordenim visuzticamāko un varonīgāko karotāju slavu saglabāja kurši, kuru senči drosmīgu karotāju slavu bija izpelnījušies jau cīņās ar vikingiem. Atskaņu hronikas autors – kāds 13. gadsimta beigās dzīvojis ordeņbrālis kuršus raksturo kā drošus, lepnus, brašus, kauties kārus, varonīgus, uzticīgus. Tiem piemīt visas kristīga karotāja labās īpašības, izņemot dievbijību, kaut gan tās trūkumu hronikas autors arī tieši neuzsver un nepārmet. Kā pašsaprotamu lietu hronikas autors vēsta, ka, dodoties cīņā, ordeņbrāļi piesauca Dievu, bet kurši „pēc savas paražas sauca savu karasaukli”. Pirms kaujas kurši metuši zīlkociņus, kas solījuši veiksmi cīņā. Tas attiecināts uz 1259. gada notikumiem, bet visticamāk zīlēšana pirms kaujas piekopta arī 13. gadsimta beigās. To redzējis vai par to dzirdējis hronikas autors un izmantojis senāku notikumu ilustrēšanai.
1243.g. Kuldīgas pils ordeņbrāļi fogta Bernharda no Hārenas vadībā uzbruka kuršu Embūtes pilij un to ieņēma. Nākamajā gadā ordeņa bruņinieki kopā ar palīgiem no Kuldīgas pils un kuršiem aizstāvēja Embūtes pili pret kunigaiša Mindauga karaspēka uzbrukumu. Pret Mindauga karaspēku cīņā devās 30 ordeņbrāļi un 500 kuršu vīri.
No Atskaņu hronikas liecības izriet, ka kuršus cīņai ar Mindauga karaspēku motivējusi nevis uzticība ordenim un kristietībai vai līguma noteikums par dalību cīņās pret pagāniem, bet tēvzemes aizsargāšana: ”kurši ar varoņroku aizstāvēja savu zemi (die Kuren da mit heldes hant werten wol ir selbes lant)”.
Tomēr vēl nozīmīgāks dzinulis bija kara laupījums. Ordenis attiecībā uz kuršiem laupījuma dalīšanā ievēroja taisnīgumu. Tā pēc uzvaras pie Embūtes kara laupījumu dalīja vienīgi kurši, bet 1280.g. pēc uzvaras pār zemgaļu virsaiša Nameja karaspēka nodaļu ordeņa karavīri un kurši kopīgi sadalīja laupījumu pēc cīnītāju skaita.
14.gs. kurši veica regulārus sirojumus Lietuvā Kuldīgas komtura karapulka sastāvā. Ordeņa hronists Vartbergas Hermanis parasti kuršus piemin atsevišķi; iespējams, ka tā ir netieša liecība par autonomu kuršu vienību ordeņa karaspēkā. 1365.g. augustā komturs Zigfrīds ar kurzemniekiem devās karagājienā pret lietuviešiem, kurā komtura karaspēks nogalināja 400 lietuviešus, bet zaudēja tikai vienu ordeņbrāli un 11 karavīrus. 1367.g. septembrī Kuldīgas komtura karavīri ar kuršiem atkal postīja lietuviešu Sāres zemi “ar uguni un laupīšanu”, un aizveda no tās dažus gūstekņus. 1370. gada 9. martā Kuldīgas komturs ar kuršiem izpostīja četrus lietuviešu novadus un aizveda līdzi krietnu laupījumu – 320 gūstekņus un 430 liellopus, paši neciešot nekādus zaudējumus.
1348.g. 10. martā kuršu karotāji, Livonijas mestra sūtīti, uzbruka kādai lietuviešu pilij, kuru tās aizstāvji bija atstājuši, pametot savu mantu. To kurši paņēmuši kā kara laupījumu, un pēc pils nodedzināšanas kopā ar mestru atgriezušies savā zemē.
Ne vienmēr kuršu sirojumi beidzās tik veiksmīgi. 1369.g. rudenī Grobiņas fogts kopā ar sapulcinātiem kuršiem iebruka Lietuvā, kur dedzināja ciemus un labību, nogalinot daudzus cilvēkus. Sirotājiem pa pēdām sekoja lietuviešu karavīri, kuri nogalināja 100 livoniešus.
Netieša liecība par kuršu uzticību ordenim sastopama arī Jana Dlugoša sarakstītajā Polijas vēsturē. 1410.g. ziemā Livonijas landmaršals Hermanis no Vitšenkas ar lielu karaspēku devās palīgā Vācu ordenim cīņās pret poļiem Prūsijā. Pie Golubas livoniešus sakāva poļi, daudzus sagūstot. Karalis Vladislavs licis ieslodzīt cietumā visus ordeņbrāļus un kuršus, kas – no poļu viedokļa – tika uzskatīti par neuzticamiem cilvēkiem, bet pārējos gūstekņus palaida brīvībā pēc tam, kad viņi bija devuši zvērestu ierasties noteiktā laikā un vietā karaļa rīcībā.
Pēdējā un neveiksmīgā ordeņa militārā akcija pret lietuviešiem bija iebrukumi Žemaitijā, lai atbalstītu vienu no Lietuvas dižkunigaiša troņa pretendentiem – Svidrigaili. Par 1434.g. iebrukuma neveiksmēm Kuldīgas komturs rakstīja, ka viņa karapulkā bijis 800 kājnieku un jātnieku, un žēlojās, ka neviens no bruņiniekiem, ordeņa kalpotājiem, vasaļiem un namniekiem nav atgriezies mājās; tāpat neviens zirgs, nedz bruņas vai krūšu bruņas nav saņemtas atpakaļ. Tālāk komturs piebilda: “Vienīgi vietējie karotāji nāk mājās pa sešiem un septiņiem, un arī tādu nav daudz”. Pēc livoniešu karaspēka sakāves pie Sventājas upes 1435.g. ordeņa sirojumi Lietuvā un lietuviešu sirojumi Livonijā apsīka pavisam.
Kuršu ķoniņu ciltstēvi karā ar lietuviešiem
Ar Rīgas un lietuviešu cīņu pret Livonijas ordeni ir saistīta ievērojamākās vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtu apvienības - kuršu ķoniņu senākā dzimta Tontegodes. Livonijas ordeņa mestrs Tontegodem 1320.g. apstiprināja lēni Kuldīgas apkārtnē, ko valdījis jau viņa priekštecis Kristians. Tontegodu dzimtas nostāstos vēstīts par nopelniem, pēc kuriem ir piešķirti lēņi viņu senčiem.
Viens no tiem apgalvo, ka sava brīvciema vārdu Pliķi jeb Kailie Tontegodes iemantojuši pēc kāda varoņdarba karā – viņi pliki pārpeldējuši pār Daugavu un slepus pārvilkuši savā pusē ienaidnieka plostus un laivas. Cits nostāsta variants vēsta, ka ciltstēvs Kristaps Tontegode laikā, kad Rīgu aplenkuši pagāni, kails pārpeldējis Daugavu un ieguvis ziņas par ienaidniekiem, kamdēļ bijusi iespējama uzvara. Tādēļ viņš saņēmis lēni, dižciltīgā tiesības un ģerboni, kurā attēlots kails vīrs, kas zirga mugurā peld pāri upei.
Nostāstos minētie elementi – Daugava, pagānu aplenkums, Rīga, kā arī lēņa piešķiršanas laiks ļauj meklēt saistību ar reāliem vēsturiskiem notikumiem. Tālākminētie notikumi izskaidro arī gadskaitli ”1297”, kas, spriežot pēc ciparu formas, 16. – 17. gadsimtā ir iegriezts milzīga koka kausa – kuršu ķoniņu Peniķu dzimtas relikvijas rokturī. Minētajā gadā sākās Rīgas pilsētas cīņas pret Livonijas ordeni. 30. septembrī rīdzinieki ieņēma un sagrāva ordeņa pili Rīgā, kas atradās netālu no Pētera baznīcas. 1298.g 23. jūnijā rīdzinieki un lietuvieši aplenca ordeņa nocietinātās Bukultu Jaunās dzirnavas. Pēc nedēļas aplenktajiem palīgā ieradās ievērojami spēki no Prūsijas, un sabiedroto karaspēks tika sakauts. Iespējams, ka lūgumu pēc palīdzības no aplenktajām dzirnavām iznesis kāds ordeņa ziņnesis, kas varēja būt Tontegodu ciltstēvs.
14.gs. sākuma rakstītie avoti liecina arī par Tontegodu senču iespējamo atrašanos ordeņa pretinieku pusē. Rīgas parādu grāmatā ap 1310.g. fiksēts, ka pilsēta veikusi vairākus maksājumus Lietuvas uzdevumā. Šo maksājumu vidū sastopams ieraksts par 30 marku izsniegšanu Pliķim un Surkantam. Var pieļaut iespēju, ka par Pliķi saukts kāds Tontegodu dzimtas piederīgais, bet Surkanti ir plaša un sena kuršu lēņavīru dzimta, kuras lēņi atradušies Kuldīgas komturejā netālu no Tontegodu zemēm. Avots netieši liecina, ka Pliķis un Surkants par Rīgas pilsētas naudu iepirkuši kara vajadzībām kādas mantas, paši veikuši spiegošanu vai arī uzpirkuši spiegus un algotņus. Savukārt Rīgas annāles vēsta, ka 1310.g. ziemā Rīgā tika nogalināti Pliķis un Surkants. 1312. gada rīdzīnieku sūdzībā pret ordeni tuvāk paskaidrots, ka viņus kopā ar pieciem Rīgas namniekiem kādā pirtī neapbruņotus nogalinājuši Daugavgrīvas ordeņa pils karavīri. Tas nozīmē, ka minētajiem vīriem bijusi liela loma lietuviešu iebrukuma organizēšanā, kādēļ ordeņa ļaudis tos noslepkavojuši bez tiesas, lai atriebtos un iespējami ātrāk pārtrauktu viņu kaitniecisko darbību. Diemžēl nav zināms, kā izskaidrojama divu dzimtu locekļu atrašanās pretējās nometnēs.
Profesionāli diversanti ordeņa dienestā
Daudz biežāk sirojumi Lietuvā tika veikti no Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. 14.gs. šādi sirojumi bija kļuvuši teju par modes lietu Eiropas zemju augstmaņu vidū. Angļu, franču, zviedru, spāņu un vācu bruņinieki kopā ar Vācu ordeņa karavīriem katru gadu devās uz Lietuvu gan pēc bruņinieka slavas, gan bagātīga laupījuma.
Šādu sirojumu starplaikos lietuviešu zemes postīja ordeņa latrunkuli (tulkojumā no latīņu valodas – laupītājiņi), saukti arī par struteriem. Tās bija nelielas prūšu vai vācu dēkaiņu nodaļas, kas devās dziļi ienaidnieka aizmugurē, lai ar laupīšanām un slepkavībām iebiedētu un satrauktu ienaidnieku.
Ordenis materiāli atbalstīja šos diversantus, bet salaupīto atstāja viņiem. 14.gs. hronists Dusburgas Pēteris ir minējis slavenāko latrunkulu vārdus – Martins no Golinas, Konrāds Velns, Sudāvas Stavmels un Pagudes Nākams. Viņi ienaidnieka zemē plaši pielietoja cīņas veidus, kas atklātā kaujā tika uzskatīti par negodīgiem – uzbruka neapbruņotiem no slēpņiem, slepkavoja aizmigušos un piedzērušos.
Uz Prūsiju bēga un cīņās pret dižkunigaišiem iesaistījās daudzi lietuviešu dižciltīgie, kas bija nonākuši dižkunigaišu nežēlastībā. 1283.g. trīs lietuviešu dižciltīgie, kas bija piedalījušies dižkunigaiša Treideņa noslepkavošanā: Peluse, Stumande un Girdelo atbēga uz Prūsiju, apsolīja uzticību ordenim, kristījās un lūdza ordeņa pavēlniekus iebrukt Lietuvā, kamēr jaunais dižkunigaitis Vītenis bija aizņemts karā ar poļiem. Tūlīt pēc tam Peluse sāka iebrukumus lietuviešu zemēs kopā ar prūšu struteriem. Reiz viņi negaidīti uzbruka kāda lietuviešu bajāra namam brīdī, kad tur kāzas svinēja gandrīz visi Lietuvas karalistes labieši. Apkāvuši ap 70 apreibušu bajāru, struteri kā laupījumu aizveda līdzi ne tikai līgavu, līgavaini un citus ļaudis, bet arī simt zirgus, apkrautus ar zeltu un sudrabu.
Latrunkulu iebrukumi lietuviešu zemēs turpinājās ilgi. 1324.g. prūsis Previlte, saukts Muke, ar 19 vīriem iegāja dziļi Lietuvā, kur apkāva 45 aizmigušus lietuviešus, kas bija devušies medībās, un nolaupīja viņu zirgus un ieročus. Citā reizē Mukes nodaļa sadūrās ar lielu lietuviešu vienību un metās bēgt, pa ceļam nometot smagos pārtikas saiņus. Kad struteri mežā sāka ciest badu, viņi uzmeklēja savus vajātājus, nogaidīja, kamēr tie noliekas uz naktsguļu un iemieg, un apkāva tos līdz pēdējam vīram. Viņi ne tikai atguva savas mantas, bet arī ieguva lietuviešu zirgus un ieročus.
Šādu diversantu nodaļas darbojās arī Livonijā. Tā 1373.g. aprīlī Jelgavas pils komturs sūtīja uz Lietuvu astoņus latrunkulus. Nonākuši kādā lietuviešu ciemā, viņi kopā ar māju sadedzināja 60 iereibušu cilvēku, bet divus sagūstīja. Iespējas sniegšana nesodīti un samērā viegli nogalināt un laupīt ienaidnieka zemē izrādījās samērā veiksmīga taktika visiem karotājiem, kas neapgrūtināja sevi ar morāli.