Livonijas ordeņa laiki

Livonijas ordeņa senās kartes.

Agris Dzenis

Livonijas ordenis, Lietuvas dižkunigaitija un Maskavija.

Vācu ordeņa Livonijā un Lietuvas dižkunigaitijas (jeb lielhercogistes, jeb lielkņazistes) kontaktu iezīme 15.-16.gs. vairs nebija savstarpējas, samērā sīkas militāras sadursmes, bet gan plašāka mēroga politiskas un militāras akcijas, kas izdošanās gadījumā varēja izmainīt reģiona ģeopolitisko stāvokli uz ilgu laiku.

Svidrigailis – cīnītājs par Lietrutēniju.

15. gadsimts Lietuvas dižkunigaitijā aizsākās ar kunigaiša Aļģirda dēlu cīņu par varu apvienotajā Lietuvas un Polijas valstī. Šī cīņa nebija tikai dinastijas iekšējas ķildas, bet plašs un ilgstošs konflikts starp daudzām valstīm, tautām un arī konfesijām, kura gaitā par lielvalstīm tapa Polija – Lietuva un Maskavija, bet konfliktā iesaistījušies Teitoņu un Livonijas ordeņi piedzīvoja sakāvi un pagrimumu.

1393.g. Svidrigailis bija Vitebskas kņazs. Jaunais Lietuvas dižkunigaitis Vitauts pret brāļa gribu nolēma Vitebsku pievienot saviem valdījumiem, un nosūtīja uz turieni savu vietvaldi, kuru Svidrigailis nogalināja. Ar to sākās ilgstošs abu brāļu ienaids. Vitauta karaspēks ieņēma Vitebsku un sagūstīja Svidrigaili, kuram piedeva trešais brālis – Polijas karalis Jagailis, un viņu atbrīvoja.

Svidrigailis negrasījās samierināties, un 1402.g. aizbēga uz Prūsiju, kur par militāro palīdzību apsolīja Teitoņu ordeņa virsmestram Žemaitiju un Polocku. Kopā ar ordeņa karaspēku viņš iebruka Lietuvā, bet pēc neveiksmīga uzbrukuma Viļņai atkal salīga mieru ar Vitautu un Jagaili, saņemot no viņiem Ziemeļu Novgorodas, Čerņigovas un Brjanskas kņazistes. Svidrigailis tomēr neatstāja cerības uz dižkunigaiša troni, slepus sazinājās ar Teitoņu un Livonijas ordeni un centās panākt Lietuvas pilnīgu neatkarību no Polijas.

Par savu sabiedroto Svidrigailis izraudzījās Maskavas lielkņazu Vasiliju, no kura 1408.g. saņēma vairākas kņazistes. Svidrigailis viņam par palīdzību apsolīja Čerņogovas zemi, tomēr maskaviešu karaspēks neudzrīkstējās uzsākt kauju ar lietuviešiem, un tika noslēgts mūžīgs miers starp Vitautu un Vasiliju. Svidrigailis patvaļīgi devās prom no Maskavas un atkal salīga mieru ar Vitautu. Tā kā viņš centās noslēgt savienību pret Vitautu ar Teitoņu ordeni, tika ieslodzīts Kremeņecas cietoksnī, kur pavadīja deviņus gadus, kamēr viņu atbrīvoja uzticīgie bajāri. Pēc tam Svidrigailis devās uz Ungāriju, un dzimtenē atgriezās 1420.g., kur no brāļa valdījumā saņēma Čerņigovas kņazisti.

Jau pirms Tanenbergas kaujas Svidrigailis centās nodibināt draudzīgas saites arī ar Livonijas ordeni. 1410.g. aprīlī Dinaburgas komturs ziņoja Livonijas mestram, ka nosūtījis divus vietējos ordeņa karavīrus – Pēteri no Līksnas un Viesnaudu izlūkos uz Lietuvu, kur viņi ievākuši ziņas par Svidrigaiļa naidīgumu pret Vitautu un noskaidrojuši, ka Vitauts atrodas Trāķos, bet Svidrigailis ar lielu savējo pulku devies prom.

Pēc Vitauta nāves 1430.g. 24. oktobrī Lietuvā sākās ilgstošs karš par dižkunigaiša troni starp rutēņu pareizticīgajiem augstmaņiem Svidrigaiļa vadībā un poļu katoļticīgajiem augstmaņiem Svidrigaiļa brālēna Sigismunda vadībā, kuri centās panākt Lietuvas pievienošanu Polijai pēc Jagaiļa nāves. Jagailis nespēja pretoties rutēņu magnātiem, kuri pasludināja Svidrigaili par dižkunigaiti. Viņš atteicās apstiprināt vasaļa atkarību no Polijas kroņa, iecēla augstākajos amatos pareizticīgos, atstumjot no tiem katoļus. Drīz pēc Svidrigaiļa kronēšanas sākās karš ar Poliju, kuras karaspēks 1430.g. rudenī iebruka Lietuvā.

Viens no uzticīgākajiem Svidrigaiļa sabiedrotajiem bija Livonijas ordeņa mestrs Ciselbrehts jeb Cīse no Rūtenbergas, kurš amatā tika ievēlēts 1424. gadā. Pēc tautības viņš bija flāms, cēlies no Utrehtas bīskapa vasaļiem Overijseles provincē, tagadējā Nīderlandē. Mestrs bija pārliecināts Teitoņu ordeņa vienotības un virsmestra varas nedalāmības piekritējs. Cīse no Rūtenbergas Livonijā centās pārveidot un nostiprināt armijas apgādes sistēmu. Viņš ieviesa kuršu, līvu un vācu lēņa tiesības, lai nodrošinātu armiju ar cīņas motivētiem vieglajiem kavalēristiem, un izlēņoja ordeņa valsts mērogos milzīgas zemes platības pilsētniekiem, lai uz tiem ierīkotu muižas pārtikas ražošanai armijas vajadzībām.

Cīse no Rūtenbergas bija pirmais mestrs, kurš centās nodibināt noturīgas draudzības saites ar pareizticīgajiem rutēņiem. Kad viņa valdīšanas laikā pleskavieši iebruka Tērbatas bīskapijā, mestrs ne tikai negāja palīgā, bet pat lika aplaupīt un nogalināt bīskapa sūtņus, kuri devās uz Romu sūdzēties par mestru pāvestam.

Livonijas ordeņa mestra 1431.g. 23. janvāra vēstule virsmestram liecina, ka militāru palīdzību vienam pret otru viņam lūguši gan Polijas karalis, gan Lietuvas dižkunigaitis. Mestrs savam priekšniekam ieteica nostāties Lietuvas pusē. Šī padoma sekas bija 1431.g. 19. jūnijā noslēgtais Svidrigaiļa un Teitoņu ordeņa savstarpējas palīdzības līgums.

Minētajā gadā Svidrigailis noslēdza cīņas savienību pret Poliju arī ar Novgorodas brīvpilsētu un čehu taborītiem. 31. jūlijā pie Luckas notika kauja, kurā poļi sakāva nelielo un slikti bruņotos lietuviešu karaspēku, tomēr nespēja ieņemt Luckas cietoksni. Poļi sakāva arī Svidrigaiļa sabiedrotā, Moldāvijas gospodara Aleksandra armiju, un 26. augustā Jagailis noslēdza ar Svidrigaili mieru uz diviem gadiem. 1432.g. Svidrigaili no troņa gāza Sigismunds, taču Svidrigailis ar pareizticīgo kņazu atbalstu Polockā tika pasludināts par visu rusu lielkņazu, un karš ar poļiem atsākās.

Livonijas ordeņa palīdzību Svidrigailim aizkavēja liela neraža. Labības un siena trūkuma dēļ nebija iespējams noorganizēt militāru ekspedīciju uz Lietuvu. Tikai 1433.g. sākumā Cīse no Rūtenbergas ar labi apbruņotu karaspēku iebruka Lietuvā, kur divpadsmit nedēļas ilgi slepkavoja, laupīja un dedzināja. Viņam tomēr neizdevās apvienoties ar Svidrigaiļa karaspēku, kura lielāko daļu veidoja krievi, podolieši un tatāri. Ordeņa karaspēka iebrukums tika atkārtots jūlijā, taču to izjauca dizentērija jeb asinssērga, ar kuru saslima arī Cīse no Rūtenbergas un ceļā uz mājām nomira.

Svidrigaili turpināja atbalstīt jaunievēlētais Livonijas mestrs Franks no Kerskorfas. Skaitliskā ziņā Svidrigaiļa un viņa sabiedroto spēki bija ievērojami pārāki par poļiem, taču tie cieta sakāvi pēc sakāves, jo nespēja darboties saskaņoti.

Vairums livoniešu, starp tiem arī mestrs, krita, bet dzīvajos palikušajiem, slapstoties cauri mežiem, pēc nedēļas izdevās sasniegt Daugavu. Daudzi ordeņbrāļi tika paturēti gūstā, cerot par tiem saņemt izpirkuma maksu. Šis bija pēdējais livoniešu iebrukums Lietuvā.

Svidrigailis piedzīvoja vairākas sakāves arī sadursmes 1437. un 1440.g. Pēc sazvērnieku veiktās Sigismunda nogalināšanas 1440.g. par dižkunigaiti kļuva Jagaiļa dēls Kazimirs, ar kuru Svidrigailim izdevās salīgt mieru, un 1452.g. viņš mira kā Volīnijas kņazs.

Ja Svidrigaiļa un sabiedroto darbība cīņās būtu saskaņotāka, rastos reāla iespēja izveidoties Lietrutēnijas lielvalstij, kas apvienotu pareizticīgās rutēņu valstiņas, tostarp arī Maskavas lielkņazisti, kas Aļģirda mantinieku savstarpējo cīņu laikā vēl bija tikai neliela tatāru vasaļvalsts.

Maskavijas apturēšana pie Livonijas robežām

Maskavas lielkņaza Ivana III karapulku iebrukuma rezultātā 1478.g. neatkarību zaudēja Novgorodas brīvpilsēta. Livonijas mestrs Berndts no Borhas izšķīrās par preventīvu triecienu, 1480.g. sākumā iebrūkot Maskavai pakļautajā Pleskavas kņazistē un sagraujot Rīgas arhibīskapijai atņemtajā teritorijā 1476.g. pleskaviešu uzcelto Višgorodas cietoksni. Mestrs tomēr nebija adekvāti aprēķinājis savus spēkus, un 1481.g. februārī liels Maskavijas karapulks – krievi un tatāri iebruka Vidzemē, kur sarīkoja nepieredzētu postīšanu, zvēriski nogalināja vai aizveda verdzībā visus iedzīvotājus, kam vien izdevās piekļūt.

Astoņdesmitajos gados Maskavijas ekspansija skāra arī Lietuvu. Notika vairāku rutēņu bajāru mēģinājumi pievienot savus valdījumus Maskavijai. No dižkunigaitijas atdalījās Veļikije Luki un Rževa, pievienojoties Maskavijai, bet Ivans III paskaidroja, ka šīs zemes esot viņa votčinas – Novgorodas zemes sastāvdaļa. 1493.g. pie Maskavijas pievienojās arī Rjazaņas zeme. Gadsimta beigās maskavieši arvien biežāk iebruka Lietuvā.

Pēc karaļa Kazimira nāves 1492.g. Polija tika viņa dēlam Janam Albrehtam, bet Lietuva – Aleksandram. 1494.g. janvārī notika miera noslēgšanas mēģinājums, Ivanam III izdodot pie Aleksandra savu meitu Jeļenu. Tomēr neilgi pēc tam Ivans sāka znotam pārmest, ka viņš savā galmā Viļņā nav uzcēlis īpašu pareizticīgo baznīcu Jeļenas vajadzībām, un apsūdzēja Aleksandru, ka viņš ar varu spiež pavalstniekus pāriet no pareizticības katoļticībā. Aleksandrs par šiem pārmetumiem nelikās zinis. Abu valstu starpā izcēlās ķildas arī par Kijevas piederību. Ivans III kūdīja pret Lietuvu tatātus un visbeidzot uzbruka znotam arī pats. 1500.g. 14. jūlijā maskavieši sakāva Aleksandra armiju. Šī neveiksme mudināja Aleksandru noslēgt ieroču brālību ar Livoniju.

Livonijas ordeņa priekšgalā kopš 1494.g. septembra atradās mestrs Volters no Pletenbergas. Viņš agrāk bija pie austrumu robežas esošās Rēzeknes pils fogts un varēja novērtēt maskaviešu briesmas pats savām acīm.

Uzreiz pēc ievēlēšanas mestrs uzssāka intensīvu bruņošanos pret maskaviešiem. Viņš meklēja palīdzību naudas, karavīru vai savstarpējo aizsardzības līgumu veidā pie Svētās Romas imperatora, vācu hercogiem, Hanzas pilsētām un Dānijas, tomēr to nesaņēma. 1494.g. 29. novembrī Volters no Pletenbergas, lūdzot palīdzību Teitoņu ordeņa virsmestram, apsolījās pretoties draudošajām maskaviešu briesmām ar visiem Livonijas vācu un nevācu spēkiem. Sadzīvē vienkāršais un patiesi dievbijīgais pusmūža bruņinieks, kurš labi prata Livonijas vietējo iedzīvotāju valodas, ātri iemantoja savu pavalstnieku cieņu un mīlestību.

1500.g., starp 7. un 13. jūniju, tātad jau pirms lietuviešu piedzīvotās sakāves, pie Livonijas mestra viņa rezidencē Cēsu pilī ieradās dižkunigaiša Aleksandra sūtņi, kas piedāvāja noslēgt savstarpējas aizsardzības savienību pret Maskaviju. Tanī laikā Volters no Pletenbergas centās panākt pamiera pagarināšanu ar maskaviešiem, taču kad jūlija sākumā saņēma augstprātīgu lielkņaza atbildi, pārliecinājās, ka mierīgā ceļā attiecības nokārtot nav iespējams. Mestrs sasauca Livonijas kārtu pārstāvju sapulci – landtāgu, kas izlēma slēgt savienību ar Lietuvas dižkunigaiti.

Lai sīkāk pārrunātu līguma noteikumus, 1501.g. 23. aprīlī mestrs savus sūtņus nosūtīja pie Aleksandra, bet tā paša gada 21. jūnijā Cēsu pilī ar Aleksandra pilnvarotajiem pārstāvjiem – Lietuvas katoļu bīskapiem svinīgi tika noslēgts palīdzības un aizsardzības līgums starp visu Livoniju un Lietuvu pret Maskaviju uz desmit gadiem. Iebrukuma vai karagājiena uz ienaidnieka zemi gadījumā vienam līdzējam bija jādodas palīgā otram.

Kopīgs iebrukums Maskavijā bija paredzēts vasarā. Jūlijā pie mestra ieradās Aleksandra sūtņi, kas paziņoja, ka ir miris Polijas karalis un drīz tiks vēlēts jauns, taču apgalvoja, ka šī situācija nekādā ziņā neietekmēs iecerēto kopīgo karu pret Maskaviju. Tomēr drīz Aleksandram, kurš tika ievēlēts arī par Polijas karali, radās kādi apstākļi, kas lika palīdzību atlikt. Volters no Pletenbergas izlēma doties karā ar livoniešu spēkiem vien. 1501.g. 26. augustā mestrs ar 4000 jātniekiem iebruka Pleskavas zemē, nopostīja Izborskas un Ostrovas cietokšņus, un sakāva pretī sūtīto lielkņaza karapulku. Livonieši nesagaidīja lietuviešu palīgspēkus, turklāt karaspēkā izcēlušās dizentērija, kas livoniešus piespieda atgriezties. Novembrī liels maskaviešu karaspēks iebruka dziļi Vidzemes iekšienē, aizvedot gūstā ap 4000 cilvēkus, bet sērgas novārdzinātā un izkliedētā livoniešu armija tiem nespēja pretoties. Zemnieki paši pulcējās 100 – 200 vīru lielās nodaļās un uzbruka maskaviešiem, lai izglābtu savu dzīvību, ģimenes un mantu.

Atkārtota maskaviešu iebrukuma draudi radās 1502.g. vasarā. Volters no Pletenbergas vēstulēs virsmestram apgalvoja, ka viņš neuzsāks nekādu karadarbību, iekāms nebūs saņēmis drošu palīdzības solījumu no Polijas karaļa. Saņēmis no Aleksandra jaunu palīdzības solījumu, mestrs bruņojās un 1502.g. 27. augustā ar 25000 karavīriem, no kuriem tikai 2500 bija jātnieki, iebruka Pleskavas zemē, ko postīja četras nedēļas, atkārtojot maskaviešu veiktās zvērības Livonijā un sasniedzot Pleskavu. Vairums Livonijas karaspēka kājnieku sastāva bija ārzemju algotņi un vietējie zemnieki.

Mestrs nogaidīja, kamēr pienāks maskaviešu papildspēki, un 15. septembrī uzbruka tiem pie Smoļinas ezera, apmēram 30 kilometrus no Pleskavas. Maskaviešu karapulks tika sagrauts, zaudējot 8000 kritušo, bet livoniešu karaspēka daļas lielums bija tikai 5000 kājnieki un jātnieki. Izšķirošā loma uzvaras gūšanā bija livoniešu artilērijai un smagi bruņotajiem jātniekiem. Pēc Smoļinas kaujas maskavieši vairs neuzdrošinājās turpināt karu. Līdz ar to Maskavijas ekspansija Livonijas virzienā tika aizkavēta vairāk nekā par pusgadsimtu.

Drīz pēc tam karalis Aleksandrs atvainojās mestram, ka paredzamā kara ar tatāriem dēļ viņš nevarējis piedalīties karā pret maskaviešiem. Nav noliedzams, ka gadījumā, ja lietuvieši būtu ieradušies palīgā, trieciens Maskavijai būtu daudz postošāks, veicot iebrukumu dziļāk ienaidnieka zemes iekšienē.