Agris Dzenis
Nu tad – par gadu simteņiem ilgušo broļukaitību un vienotību!
Visasākais konflikts starp Latvijas un Lietuvas republikām izraisījās jau neilgi pēc abu valstu rašanās. Strīdu objekts bija robeža, kas dabā starp Latviju un Lietuvu faktiski nekad nebija pastāvējusi.
.
Mēģina atjaunot Lietuvas lielvalsti.
Etniskajā ziņā būdami vienas – baltu cilmes, valstu neatkarības pašā sākumā latvieši un lietuvieši jutās viens otram svešāki nekā latvieši un igauņi. Tam par iemeslu bija konfesionālā atšķirība, kā arī atšķirīga vēsturiskās attīstības gaita – lietuvieši bija Polijas – Lietuvas valsts pavalstnieki un Krievijas impērijā tika iekļauti vēlāk nekā igauņi un vidzemnieki.
Uz 1918.g. beigām gar bijušo Kurzemes un Kauņas guberņu administratīvajām robežām iedzīvotāju nacionālais sastāvs daudzviet bija jaukts. Daudzi latvieši bija iepirkuši vai rentēja zemi Lietuvā, tāpat arī daudzi lietuvieši Latvijā dzīvoja kā algādži vai rentnieki. Pie Kurzemes guberņas 19.gs. sākumā bija pievienots Palangas apvidus, kura iedzīvotāju vairākums bija lietuvieši, savukārt Kauņas guberņai 18.gs. bija pievienots Aknīstes pagasts, kur iedzīvotāju vairākums bija latvieši. Minētās teritorijas kļuva par galvenajiem strīdus āboliem valstu robežu nospraušanas jautājumā.
Robežu jautājums pirmoreiz tika aktualizēts Pirmā pasaules kara uzvarētāju rīkotajā starptautiskajā miera konferencē, kas no 1919.g. janvāra līdz 1920.g. janvārim notika Parīzē. Tajā piedalījās arī jaundibināto valstu pārstāvji, kurus vienoja kopīgi mērķi – iepazīstināt konferences dalībvalstis ar savām valstīm un panākt to starptautisko atzīšanu.
Latvijas pārstāvji memorandā, ko konferencei iesniedza 1919.g. aprīlī izklāstīja savas teritoriālās prasības. Gar administratīvo robežu ar Lietuvu etnogrāfiskās robežas to pārsniedz Kauņas guberņā, Aknīstes apgabalā, kā arī 4 – 9 km platajā zemes strēmelē Kauņas guberņā starp Žagares un Piķeles miestiem. Memorandā bija minēts, ka šīs teritorijas apdzīvo latvieši. Latvieši pieprasīja arī Mažeiķu dzelzceļa mezglu, kur latviešu iedzīvotāji bija mazākumā, pamatojot prasību ar to, ka Mažeiķu dzelzceļa līnija ir vienīgā, kas savieno Liepāju ar Rīgu.
Savukārt lietuvieši ārlietu ministra Antana Voldemarasa vadībā pieprasīja Palangas pilsētu un tai pieguļošo teritoriju līdz Sventājas upei. Kad latvieši izteica šaubas par šīs prasības pamatotību, lietuvieši pieprasīja atzīt ”Lietuvas sevišķās intereses Latgalē” un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī, pretējā gadījumā draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Latvijas delegāti tam nevarēja piekrist, un sarunas pārtrūka.
Latvijas delegācijas loceklis Fricis Cielēns atcerējās, ka A. Voldemarass sarunās bijis neiecietīgs, uzpūtīgs un ass. Viņš pavisam brutālā tonī izvirzījis pretenzijas uz Latgali un dažiem Ilūkstes apriņķa pagastiem. Jau Parīzes konferences laikā iezīmējās Lietuvas ārpolitiķu tendence robežu jautājumu izšķirt nevis pēc etniskā, bet reliģiskā principa, jo vairums Ilūkstes apriņķa un Latgales iedzīvotāju, tāpat kā lietuvieši, bija katoļi. Kā Latgales piederības Lietuvai vēsturisko pamatojumu Lietuvas pārstāvji minēja tās kādreizējo iekļautību Polijas – Lietuvas valsts sastāvā.
Cīņas par Ilūkstes apriņķi.
1919. g. pavasarī izplatījās baumas par lietuviešu karaspēka drīzu iebrukšanu strīdīgajās teritorijās. Tā 15. maijā tika runāts, ka lietuvieši gatavojas ieņemt Palangu, kas gan izrādījās nepamatotas, tomēr teritoriju ieņemšana šajā laikā jau tika plānota. 1919.g. jūlijā Latvija izteica gatavību atdot Palangas apkārtni Lietuvai, iemainot to pret Mažeiķu apkārtni, tomēr Lietuva tam nepiekrita. Drīz pēc tam Lietuvas armijas grupa ienāca bijušās Kurzemes guberņas teritorijā, Ilūkstes apriņķī. Lietuvas armijas komandieri sāka apsvērt Daugavpils ieņemšanas iespējamību, taču šos plānus izjauca kopīgā ienaidnieka – latviešu komunistu sevišķu uzdevumu pulka pretuzbrukums.
Augusta beigās, atspiežot Sarkanās armijas spēkus, Polijas armija iegāja Turmantu stacijā uz dzelzceļa līnijas, kas veda uz Daugavpili, bet poļu armijas kreisajā flangā Lietuvas armija ieņēma Ilūksti. 1919.g. septembra beigās viss Daugavas upes kreisais krasts nonāca poļu un lietuviešu rokās. Tas sniedza iespēju izvirzīt Latvijai teritoriālās pretenzijas no spēka pozīcijām. Lietuva pieprasīja atdot tai karaspēka ieņemto Ilūkstes apriņķa daļu, un jau septembrī lietuviešu karaspēks centās panākt, lai ieņemtās teritorijas iestādes un iedzīvotāji pakļautos Lietuvas varas iestāžu rīkojumiem.
Oktobrī radās Bermonta – Avalova komandētās vācu – krievu brīvprātīgo armijas uzbrukuma draudi, kas satuvināja Latviju un Poliju. Latvija saņēma oficiālu apliecinājumu, ka Polija uzskata Daugavpili par Latvijas sastāvdaļu, bet no Lietuvas gaidīto atbalstu cīņā pret Bermonta armiju neguva. 20. oktobrī Polija de facto atzina Latvijas republiku un dāvināja Latvijas armijai 25 tūkstošus šauteņu un 5 miljonus patronu, ko Latvijā izdevās nogādāt tikai pēc 10. decembra, jo lietuvieši bija aizlieguši Latvijas vilcienu tranzītu cauri Lietuvai.
Latvijas armijas cīņu pret Bermontu laikā lietuviešu karavīri Ilūkstes apriņķā Aknīstes pagastā atbruņoja Latvijas policistus. Tas pats notika arī Lašu pagastā, kur bez tam tika atcelta pagasta padome. Aknīstes pagastā lietuvieši apcietināja pilsoņus, kurus pagasta padome bija ievēlējusi, lai tie rūpētos par pagasta piedalīšanu Latvijai. Lietuvas valdības ierēdņi atklāti aģitēja pret Latviju un aicināja pievienoties pie Lietuvas. 4. decembrī Subatē apmetās 600 lietuviešu karavīri, kuri centās atbrīvot par aģitāciju pret Latviju un dokumentu viltošanu arestētos iedzīvotājus.
Decembrī Lietuvas armija sāka koncentrēt spēkus Subates rajonā, kas varēja nozīmēt gatavošanos Daugavpils ieņemšanai. A. Voldemarass atkārtoja savas pretenzijas uz ”Kurzemes guberņas lietuvisko daļu” un Daugavpili, kas esot ”Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga.” Lietuviešiem priekšā aizsteidzās latviešu un poļu bruņotie spēki, kas 1920.g. 3. janvārī ieņēma Daugavpili, lietuviešiem par šo operāciju neko nezinot. Notika daži lietuviešu armijas daļu mēģinājumi pāriet Daugavu, taču tie tika novērsti bez upuriem.
Latviešu un poļu kopīgās militārās aktivitātes vēl vairāk pastiprināja Lietuvas valdības negatīvo nostāju pret Latviju. Lietuva krasi atteicās izvest karaspēku no ieņemtajām teritorijām Ilūkstes apriņķī, turklāt A. Voldemarass izteica neticību Latvijas valsts pastāvēšanai, jo Padomju Krievija to kopā ar Poliju agri vai vēlu iznīcināšot, tāpēc karaspēka atvilkšana nav pieļaujama. Padomju Krievija, pēc Lietuvas ārlietu ministra domām, Lietuvu neapdraudot, un tās vienīgais ienaidnieks esot Polija.
1920.g. martā latviešiem un lietuviešiem izdevās vienoties, ka, noteicot robežas, par pamatu jāņem etnogrāfiskais princips – proti, teritoriju iedzīvotāju vairākuma tautība. Strīdīgos apgabalus pārbaudīs abu pušu komisija pēc iepazīšanās ar situāciju uz vietas. Ja vienošanās netiktu panākta komisijā, jautājumu jāizšķir ar tautas nobalsošanas palīdzību. Šo sarunu gaitā tika panākta vienošanās robežu lielākajā daļā, izņemot Palangu un Ilūksti.
Ilūkstes apriņķa dienvidu daļā bija dislocēti apmēram 4000 lietuviešu karavīru, kuri tur rīkojās kā savā teritorijā. Pret latviešiem, kas pauda vēlmi šīs teritorijas iekļaušanu Latvijā, tika pielietota iebaidīšana, nevēlamās personas īslaicīgi arestējot. Valsts zeme tika iznomāta lietuviešiem. Pastāvīgi notika sīkas sadursmes. Tā 29. martā Eglainē lietuvieši aizturēja latviešu vilcienu, un tā apkalpi divas dienas turēja apcietinājumā. Aprīļa beigās tika padzīts latviešu komandants no Mažeiķu stacijas.
1920.g. jūlijā un augusta sākumā Sarkanā armija atspieda poļu bruņotos spēkus līdz Varšavai. Tādēļ poļi bija spiesti atstāt ieņemto teritoriju pie Daugavpils, kā arī Viļņas apgabalu, kur iegāja Lietuvas armija. Līdz ar to Lietuva kļuva daudz nepiekāpīgāka savās prasībās. Lietuvas prezidents Antanass Smetona viesojās lietuviešu karaspēka ieņemtajās Ilūkstes apriņķa daļās un aicināja iedzīvotājus piedalīties Lietuvas Satversmes sapulces vēlēšanās. Arvien izteiktāk tika pieprasīta valstiskās piederības noteikšana pēc reliģiskā principa.