Latvijas valsts dibināšana.

Latvijas valsts dibināšana.

Pirmais pasaules karš, kas iesākās 1914.gada augustā, bet de facto noslēdzās ar Rietumu lielvalstu uzvaru 1918.gada novembrī, atstāja dziļu ietekmi uz pasaules tautu likteņiem un sabiedrības attīstības pamattendencēm. Līdz nepazīšanai tas pārvērta “veco, labo” un ierasto Eiropu, kura kļuva demokrātiska, pacifistiska, revolucionāra un nacionālistiska. Sabruka un novājinājās impērijas, pazuda senas, slavenas un gadsimtiem ilgi valdījušas dinastijas. Kā sēnes pēc lietus Eiropas austrumos radās vairākas jaunas nacionālas valstis. Neskaitot tās, kuras pastāvēja neilgu laiku un nekļuva par starptautisko tiesību subjektiem, Austrumviduseiropas politiskajā kartē nostiprinājās septiņas – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija (līdz 1929.gadam Serbu–horvātu–slovēņu valsts). Savukārt Habsburgu monarhijas vietā kā tās mantinieces stājās Austrija un Ungārija. Nacionāla valsts kļuva par visas pēckara Eiropas galveno “struktūras principu”.

Pasaules kara ģeopolitiskie un militārie rezultāti radīja svarīgus jauno valstu izveidošanās priekšnoteikumus. Tikpat liela nozīme bija arī tai savdabīgajai un neatkārtojamajai idejiskajai gaisotnei, kāda tajā laikā valdīja Eiropā. Vēl turpinoties karam, Rietumu lielvalstu uzmanības centrā nepārprotami izvirzījās tautu pašnoteikšanās tiesības, kas pakāpeniski no politiskā principa kļuva par starptautisko tiesību principu. Lielbritānija, Francija, kā arī ASV, kas karā iestājās 1917.gada aprīlī, formāli par vienu no kara mērķiem uzskatīja tieši Eiropas mazo tautu interešu aizstāvēšanu saskaņā ar tautas pašnoteikšanās tiesībām. Te jāpiemin ASV prezidenta Vudro Vilsona 1918. gada 8. janvārī formulētie 14 nosacījumi valsts pastāvēšanai. Kaut gan tas vairāk attiecās uz Austroungārijas un Balkānu tautām, kā arī poļiem, netika izslēgta iespēja, ka, sabrūkot Krievijas impērijai, pašnoteikšanās principu varēs attiecināt arī uz citām tautām. Pašnoteikšanās idejām bija tik liels pievilkšanas spēks, ka tās kļuva par jaunu politisko evaņģēliju un iekaroja Eiropu. Un Latvija nebija izņēmums.

Zīmīga šai ziņā ir prezidenta galvenā ārlietu padomnieka, amerikāņu diplomāta Edvarda Mendela Hausa vadītās ekspertu grupas sagatavotā „14 punktu” interpretācija, kas tapusi, domājams, Parīzes miera konferences laikā 1919. gada vidū. Komentējot Krievijai veltīto punktu, šai tekstā teikts:

Strādnieku demonstrācija 1917.gada 1. maijā Rīgā.

Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija iespējama, pateicoties labvēlīgai starptautiskajai situācijai Pirmā pasaules kara izskaņā, uz kuras fona latviešu nacionālie spēki vienojās valsts dibināšanai. Par to, cik cildenā gaisotnē tas noticis, vēstures avoti gan sniedz visai pretrunīgas ziņas.

Neatkarības idejas izvirzīšanās un realizācija

Ideja par Latviju kā valsti radās 20. gadsimta sākumā. Vēstures ironijas dēļ tā dzima tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina to, ka latviešu tautai var būt kopējas nacionālās intereses. Runa ir par nelielu sociāldemokrātu politisko emigrantu grupu Šveicē, kuras galvenais ideologs bija Miķelis Valters. Viņš pirmais pacēla neatkarīgas valsts idejas karogu un veica radikālu pavērsienu latviešu nacionāli politiskās domas attīstībā. Jau 1903. gada nogalē Valters žurnālā “Proletarietis” publicēja rakstu, ko atsevišķi vēsturnieki (piemēram, Ādolfs Šilde) uzskata par Latvijas valsts idejas pamatdokumentu. Rakstā viņš iestājas par Krievijas impērijas sadalīšanu nacionālās valstīs un izvirza prasību: “Patvaldību nost, Krieviju nost!” Ideju par atdalīšanos no Krievijas Valters aizstāvēja arī 1905. gada revolūcijas laikā publicētajos rakstos. Bet pēc revolūcijas sakāves latviešu politiskā nacionālisma attīstībā iezīmējās atslābums.

Tad sākotnējās ieceres par Latvijas valsti pārauga prasībā piešķirt tai politisko autonomiju Krievijas impērijas ietvaros. Un tikai 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā īsā laikā tika pārvarēts sastingums latviešu politiskā nacionālisma attīstībā. Īpaši strauji latviešu nacionālā kustība radikalizējās vasarā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka jaunizveidotā Krievijas Pagaidu valdība atklāti ignorē latviešu mērenās prasības, kuras bija virzītas uz plašas politiskās autonomijas nodrošināšanu. Un iezīmējušās uzticības krīzes dēļ jūlijā un augustā arvien rosīgāk un skaidrāk tika propagandēta neatkarīgas Latvijas ideja vai arī atbalstīta lietuviešu liberālā politiķa Jona Šļupa iecere dibināt apvienotu latviešu un lietuviešu federatīvu valsti. Visaktīvāk to darīja Latviešu Nacionāldemokrātiskās partijas pārstāvji, kuru izdotā avīze “Dzimtenes Atbalss” bija pārpilna ar rakstiem par neatkarības tēmu. Un dažu autoru (Kārlis Upītis u.c.) rakstos Latvijas jautājums vairs netika aplūkots kā Krievijas, bet gan kā starptautiska problēma, ko iespējams atrisināt, vienīgi saņemot atbalstu no Rietumu demokrātiskajām valstīm.

Pēc 1917. gada septembra, kad vāciešu rokās krita Rīga, latviešu politiskais nacionālisms pakāpeniski sasniedza jaunu kvalitāti. Krievijas militārās neveiksmes izgaisināja cerības uz tās uzvaru un nostiprināja latviešu vidū uzskatu, ka šo valsti gaida nevis atjaunošanās, bet gan iekšējs sabrukums. Daudzus latviešu politiķus satrauca iespēja, ka Latvija var tikt sadalīta starp Krieviju un Vāciju. Vienīgā reālā izeja no izveidojušās situācijas viņiem šķita politiskā orientācija uz Rietumu demokrātiskajām valstīm, kas īpaši izteikta kļuva pēc krievu boļševiku oktobrī īstenotā apvērsuma. Latviešu pilsonības aprindās sāka dominēt pārliecība, ka tikai sabiedroto uzvara un proklamēto tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošana dzīvē varēs glābt Latviju un latviešu tautu no iznīcības

Dzejnieks un politiķis Kārlis Skalbe šo domu izteica vārdos:

Līdz ar Latvijas neatkarības idejas izvirzīšanos tika veikti arī nepieciešamie priekšdarbi, lai izmantotu jaunās iespējas un radītu institūciju, kura būtu tiesīga uzstāties visas latviešu tautas vārdā. Svarīga nozīme Latvijas neatkarības tapšanā bija 1917. gada rudenī izveidotajiem diviem politiskajiem centriem: Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) un Demokrātiskajam blokam (DB), kas, neatkarīgi viens no otra, iestājās par “Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas”.
1917. gada rudenī tika izveidotas divas galvenās latviešu nacionālās politiskās organizācijas – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Pirmo no tām pārstāvēja tādi pazīstami sociāldemokrātu politiķi kā Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fricis Menders, kā arī Zemnieku savienības līderi Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un citi. Savukārt LPNP rindās darbojās Ādolfs Klīve, Arveds Bergs, Jānis Čakste, Voldemārs Zamuels, Zigfrīds Meierovics, Kārlis Skalbe.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde. Valka, 1917.12.02. No kreisās pirmajā rindā: Kristaps Bahmanis, Jānis Rubulis, Voldemārs Zāmuels, Jānis Palcmanis, Kārlis Pauļuks. Otrajā rindā: Vilis Siliņš, Oto Nonācs, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Eduards Laursons.
Avots: O. Nonācs. “Ziemeļlatvija”. Rīga, A. Gulbis, 1928. gads.

Dažādie valsts dibināšanas datumi – atkarībā no uzskatiem.

Laikabiedru un vēsturnieku vidū dažkārt ir izvērtušās domstarpības par to, kurš datums būtu uzskatāms par Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Līdzās 1918. gada 18. novembrim parasti min trīs agrākus datumus: 1917. gada 2. decembri, 1918. gada 18. un 30. janvāri. Šie datumi saistās ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbību un dažādām tās pieņemtajām rezolūcijām.

Un tas nebūt nebija unikāls gadījums. Arī Čehoslovākijas neatkarību vairākas rietumvalstis atzina labu laiku pirms tās oficiālas proklamēšanas.

Visai neskaidra apvienošanās

Neskatoties uz vairākiem agrākiem datumiem, par oficiālo Latvijas Republikas proklamēšanas dienu pieņemts uzskatīt 1918. gada 18. novembri. Šajā dienā politiķiem bija iespējams apliecināt savu valstsgribu Latvijas galvaspilsētā un uzreiz izveidot arī valdību. Agrāk, vācu okupācijas apstākļos, to nebija iespējams izdarīt. Arī Igaunijā un Lietuvā, kuras formāli savu neatkarību pasludināja agrāk, nacionālās valdības sāka reāli darboties tikai pēc 1918. gada 11. novembra, kad Vācija atzina sakāvi 1. pasaules karā.

Latvijas Republikas proklamēšanas process nebija viegls. Politiskās ķildas neatkarības oficiālo pasludināšanu aizkavēja par veselu nedēļu. LPNP, kuru bija atzinusi Lielbritānija, kavējās sasaukt kopsapulci, lai pieņemtu lēmumu par valsts pasludināšanu. Tāpat LPNP radās grūtības sarunās ar ietekmīgāko Latvijas politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kuras pārstāvji kopā ar vairāku citu latviešu politisko partiju pārstāvjiem kopīgi darbojās neformālajā Demokrātiskajā blokā.

Latvijas Tautas Padomes prezidijs.jpg

Gan LTP, gan Pagaidu valdībā LPNP un Demokrātiskais bloks bija pārstāvēti līdzīgās proporcijās, tādēļ dažkārt runā par abu politisko centru apvienošanos. Tik tiešām, LTP speciālā rezolūcijā sevi deklarēja kā LPNP un Demokrātiskā bloka darbības turpinātāju. LTP neiekļautie LPNP līderi Voldemārs Zāmuels un Arveds Bergs sākotnēji gan skeptiski raudzījās uz jauno valdību un paturēja iespēju atjaunot Nacionālpadomes darbību.

Latvijas Valsts proklamēšana

Visus svarīgākos lēmumus par valsts dibināšanu pieņēma jau 1918. gada 17. novembra vakarā. Tādēļ šo dienu arī varētu uzskatīt par valsts proklamēšanas datumu. Tomēr LTP lēma, ka ir nepieciešams organizēt sevišķu svinīgu pasākumu nākamajā dienā. Par LTP svinīgās sēdes norises vietu izraudzījās Rīgas pilsētas 2. teātri jeb Latvju operas namu (mūsdienu Latvijas Nacionālajā teātrī darbojās Latvju operas trupa), lai gan tika apspriesta arī iespēja valsti proklamēt Rīgas pilī. Tomēr galu galā nolēma, ka Rīgas pils telpas ir pārāk šauras tik nozīmīgam pasākumam.

Uz Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo aktu bija aicināti 1200 viesi. Teātra telpas jau labu laiku pirms lielā notikuma bija pārpildītas.

LTP svinīgā sēde sākās pulksten 16.30. Uz skatuves kāpa 38 politisko partiju pārstāvji. Svinīgo sēdi atklāja vēlākais Latvijas Valsts prezidents, toreiz Tautas padomes priekšsēža vietnieks Gustavs Zemgals, jo pats J.Čakste, kurš dzīvoja Jelgavas pusē, uz nozīmīgo pasākumu nebija ieradies.

Jānis Čakste (1859–1927), Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs, vēlākais Latvijas Valsts prezidents (1922–1927).

17.novembrī Tautas padome viņu par savu priekšsēdi ievēlēja aizmuguriski, uzaicinot piedalīties 18.novembra aktā ar telegrammas starpniecību. Neierašanās iemesli nav skaidri zināmi; tiek pieļauts, ka tās pamatā varētu būt nesaskaņas starp LPNP un Demokrātiskā bloka politiķiem. Zemgals deva vārdu LTP sekretāram Erastam Bitem, kurš nolasīja 17. novembra sēdes protokolu un pieņemto politisko platformu.

Latvijas valsts pasludināšana 1918.11.18. Viļa Rīdzenieka foto.

Sekoja Pagaidu valdības vadītāja K. Ulmaņa runa. kurš Pagaidu valdības vārdā pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas nodibināšanu. Klātesošie šos vārdus pagodina ar himnu “Dievs svētī Latviju!”, kuru ar operas kori fonā nodziedāja trīs reizes. Tam sekojošā uzrunā Pagaidu valdības vadītājs paziņoja, ka tās neatliekams uzdevums būs “Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni”.

Kārlis Ulmanis (1877–1942), Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents 1918.–1921. gadā.
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pēc nokāpšanas no kuģa “Saratov” Rīgā. 1919. gada 8. jūlijs.
Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš.

Otrajā sēdes daļā ar runām uzstājās visu astoņu politisko partiju pārstāvji un Latgales pārstāvis Staņislavs Kambala. Latvijas valsts proklamēšanas sēde noslēdzās pulksten 17.45.

Vēsturisks dokuments visai tautai

Par neatkarības pasludināšanu Latvijas iedzīvotājus informēja speciāls LTP sastādīts uzsaukums „Latvijas pilsoņiem”. Tāpat par valsts proklamēšanu plašus rakstus publicēja visas nozīmīgākās Latvijas avīzes. Daudzviet Rīgā jau 18. novembrī plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi.

Latvju operas, Rīgas pilsētas 2. (Krievu) teātris (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris).

„Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo augstakās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

Vairākās skolās Rīgā un arī reģionos (piemēram, Valmierā) notika speciāli neatkarības proklamēšanai veltīti svinīgi pasākumi. Plašākās svinības par godu Latvijas Republikas izveidošanai notika 1918. gada 24. novembrī Liepājā, kur svētku demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku.

Tikai fakti. Pārdomām.

Latvijas neatkarības proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī piedalījās astoņas latviešu politiskās partijas (LZS, LSDSP, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (LRSP), Latviešu nacionāldemokrātu partija, Latvju republikāņu partija, Latvju neatkarības partija) un Latgales Zemes padomes pārstāvis (Staņislavs Kambala). LZS un LSDSP bija tālaika spēcīgākās un ietekmīgākās partijas Latvijā. Pirms Vācijas okupācijas LZS bija skaitliski lielākā latviešu partija (20 tk biedru), bet LSDSP biedru skaits 1918. gada beigās ievērojami pārsniedza LSD biedru skaitu Latvijā. Līdz ar to LZS un LSDSP dalība sniedza daļēju leģitimitāti LTP un tās proklamētajai Latvijas Republikai apstākļos, kad demokrātisku vēlēšanu norise nebija iespējama.

Atbalsts Latvijas neatkarības proklamēšanai tika saņemts arī no ārzemēm. 23.10. mutiski, bet 11.11. rakstiski LPNP kā Latvijas de facto pagaidu valdību atzina Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeimss Balfūrs (Arthur James Balfour, 1st Earl of Balfour). Līdz ar to tika demonstrēta Antantes valstu pozitīvā nostāja pret bijušās Krievijas Impērijas tautu neatkarības centieniem. Vācijas 8. armijas zaldātu padome Rīgā paziņoja, ka atbalsta tautu pašnoteikšanās tiesības un nevēlas likt šķēršļus neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai. Kopumā pozitīva nostāja šajā jautājumā bija arī Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijā Augustam Vinnigam (August Winnig). Igaunijas Pagaidu valdības izveidošana arī kalpoja kā stimuls ātrākai neatkarības proklamēšanai.

Pret Latvijas Republikas proklamēšanu iestājās LSD, kas 18.–19.11.1918. Rīgā notikušajā partijas XVII konferencē nosodīja neatkarības ideju un iestājās par autonomas Latvijas (“Latvijas Apvienotā komūna”) izveidošanu Padomju Krievijas sastāvā. Tāpat pret Latvijas Republikas izveidošanu iestājās Baltijas valsts (proklamēta 05.11.1918.) atbalstītāji. Noraidoši pret LTP izveidošanu un tās īstenoto Latvijas neatkarības proklamēšanu sākotnēji izturējās arī LPNP pārstāvji Voldemārs Zāmuels un Arveds Bergs, kā arī atsevišķi sociāldemokrāti. Šī iemesla dēļ, piemēram, Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā nepiedalījās sociāldemokrāts Ansis Buševics. Noraidoša attieksme pret Latvijas neatkarību bija izplatīta arī LRSP locekļu vidū, kas noveda pie partijas sašķelšanās īsi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas.

Patiesi vēsturisks brīdis.

Par to, kāda emocionālā gaisotne II Pilsētas teātrī valdīja 1918. gada 18. novembra pievakarē, lielā notikuma aculiecinieku vēstījumi atšķiras. Teātra darbinieks un žurnālists Arturs Bērziņš “Jaunāko Ziņu” publikācijā “Vēsturiskajā brīdī” raksta:

Drīz vien pāri visai skatuvei izritināts sarkanbaltsarkanais karogs, un dižais brīdis klāt:

Daudz atturīgāks savos novērojumos ir Mariss Vētra, pazīstamais Latvijas Nacionālās operas solists, kurš tolaik bija students. Viņš savās atmiņās raksta:

Reaģējot uz K. Ulmaņa aicinājumu tautai ar savu darbu atbalstīt Pagaidu valdības darbu, “zālē miermīlīgi lepnā jaunās valsts pilsoņu sāls nobijās un nespēja pat dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” tā, kā tas pienāktos”. M. Vētra secina:

Reaģējot uz K. Ulmaņa aicinājumu tautai ar savu darbu atbalstīt Pagaidu valdības darbu, “zālē miermīlīgi lepnā jaunās valsts pilsoņu sāls nobijās un nespēja pat dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” tā, kā tas pienāktos”. M. Vētra secina:

Vēstures literatūrā aprakstīta arī lielā sajūsma, ar kādu tauta pie teātra sagaidījusi valsts proklamētājus. Taču, ja paļaujamies uz M. Vērtas atmiņām, nekādu urravu varēja arī nebūt. Līdzās topošajam dziedonim teātra zālē stāvējis arī viņa mācību biedrs Rihards Brēdermanis, kurš, nevēlēdamies samierināties ar vēsturiskā akta pliekano pēcgaršu, teicis:

Jaunekļi nostājušies netālu no teātra sānu izejas. Tiklīdz tajā parādījies kāds Tautas padomes deputāts, abi cēluši cepuri un saukuši urā! Daļa tautas priekšstāvju,  “pablisinot uz mums neizteiksmīgu skatu”, izklīduši līdz urravotājiem pamazām piebiedrojies arvien vairāk ļaužu. Sanākušie pa īstam uzgavilējuši, kad “durvīs parādās Miķeļa Valtera markantā seja un pavasarīgi smaidošais Kārlis Ulmanis”. Visbeidzot “vecā ormanī ar plānu zirdziņu, ko pat urravas neietekmē, tiek iesēdināti abi bārdaiņi – Gustavs Zemgals un Marģers Skujenieks. Zirdziņš aizklabina uz pilsētas pusi. Svētki beigušies,” atceras M. Vētra, piebilzdams: “Ričs Brēdermanis gan neapzinās, ka radījis vēsturisku, vēstures grāmatās aprakstīto sajūsmu, dibinot Latvijas valsti.”

Vēsture zina gan skaļus paziņojumus, kuri vēlāk nav nesuši nekādas paliekošas sekas, gan pieticīgas akcijas, kuru iznākums bijis vēsturisks. Lai arī kāda bijusi Latvijas proklamēšanas akta emocionālā gaisotne, neatkarīgas valsts pasludināšana, īsajā tam piemērotajā brīdī vienojoties dažādus uzskatus pārstāvošajiem nacionālajiem politiskajiem spēkiem, ir novērtējams gan kā izcils sasniegums, gan veiksme. Jau decembra pirmajās dienās Latvijas teritorijā iebruka lielinieku karaspēks. Sākās Brīvības cīņas…

Latvijas dibināšana- no ilgā ceļa uz savu valsti līdz īsajam dibināšanas brīdim.

Cīņa par varu Latvijas teritorijā 1918.-1919. gadā. Ulmaņa, Stučkas un Niedras valdības.