Apvērsums 1934.05.15

“Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” Tā skan Satversmē ierakstītais Valsts prezidenta zvērests.

1934. gada 15. maija valsts apvērsumu bieži min kā valstiski nepieciešamu risinājumu, kas Latviju glāba no saimnieciska un politiska haosa, kurā vainojama parlamentārā iekārta. Savukārt pašu Ulmani – kā tautas glābēju no minētā posta. Taču faktiski apvērsumam nebija tiešas objektīvas nepieciešamības.

Valsts pirmā persona tolaik bija Alberts Kviesis, sens Ulmaņa partijas biedrs. Lai kā vērtētu apvērsuma iemeslus un efektu, no likuma viedokļa tam nebija nekāda attaisnojuma, tas bija smags valsts noziegums. Sodu likums par dumpi paredzēja pat mūža ieslodzījumu.

Prezidents Kviesis tam nepretojās, gluži otrādi – kā dekoratīva izkārtne palika amatā vēl divus gadus Ulmaņa diktatūras laikā.

Līdztekus Ulmaņa neizsmeļamajai enerģijai, uzņēmībai un mērķtiecībai viņa raksturam, izrādās, piemita arī sava ēnas puse – ambīcijas uz absolūta līdera slavu un godu. Taču Ulmaņa zvaigzne sāka rietēt. 1931. gada Saeimas vēlēšanās visos apgabalos viņš balotējās kā pirmais kandidāts, bet nevienā netika ievēlēts atbilstoši šai pozīcijai. 1934. gada vēlēšanās LZS varēja prognozēt vēl sliktāku rezultātu. Apvērsums, kuru Ulmanis ar domubiedriem sāka plānot 1933. gada rudenī, bija vienīgais kaut cik drošais veids, kā noturēties varas virsotnē. Saskatāmās ekonomiskās krīzes beigas bija labvēlīgs starta mirklis varas pārņemšanai.

Tai laikā sabiedrībā politiskās partijas bieži tika kritizētas un populārs bija sauklis

Un notika tā…

1933. gada oktobrī Ulmanis un viņa pārstāvētā LZS, pasludinot līdzšinējās parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza acīmredzami apzināti provokatīvu antidemokrātisku Satversmes grozījumu projektu, kura labi paredzamā noraidīšana varētu kalpot par apvērsuma iemeslu. Tā pieņemšana nozīmētu parlamentāru pašnāvību, jo paredzēja faktiski neierobežotas visas tautas uz pieciem gadiem vēlēta prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu. 1934. gada martā Ulmanim izdevās gāzt valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas iespējas pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu, tiesa – bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību. Trešais lasījums bija paredzēts 18. maijā, taču tam nebija lemts īstenoties – Ulmanis ar domubiedriem un tiem lojālo spēka struktūru atbalstu naktī no 15. uz 16. maiju sarīkoja valsts apvērsumu, kuram toreizējais prezidents Alberts Kviesis, zvērējis “turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus”, nepretojās un, palikdams amatā pēc 15. maija, faktiski apliecināja sevi kā Ulmaņa apvērsuma līdzdalībnieku. Esošie un potenciālie oponenti, galvenokārt no sociāldemokrātu vidus, tika apcietināti, daļu ievietoja Liepājas koncentrācijas nometnē.

Otrdiena, 15. maijs, Saeimā bija parasta darbadiena. Ap astoņiem vakarā beidzās Saeimas sēde, deputāti uz atvadām vēl apmainījās nievājošiem jokiem. Izspēlēja arī tā saukto kompensēšanās spēlīti. Tā bija ierasts – kad kāds pozīcijas pārstāvis pameta Saeimas namu, to pašu lūdza darīt arī kādam no opozīcijas. Tovakar reizē izgāja pats Ulmanis un Saeimas priekšsēdis, sociāldemokrāts Pauls Kalniņš. Tikai retais deputāts apjauta, ka šeit nekad vairs neatgriezīsies un ka Ulmanis jau pēc dažām stundām Kalniņu arestēs.

Apvērsums bija ierasts politiķu jociņu temats, tikai tam neviens neticēja. Ulmaņa diktatoriskās noslieces bija sen zināmas, Jānis Čakste to dēļ pat izstājās no Zemmieku savienības (LZS), bet zemsavietis Zigfrīds Anna Meierovics, kad bija premjers, Ulmani gribēja aizsūtīt par vēstnieku uz ASV. Apvērsumu Ulmanis sāka plānot jau 1933. gada septembrī. Bet tad kā liels pārsteigums nāca igauņu piemērs – Igaunijas tauta likumīgā referendumā pati nobalsoja par varas koncentrēšanu prezidenta rokās. To pašu centās atkārtot LZS un Saeimā iesniedza Satversmes grozījumus. Tostarp paredzot prezidentam neierobežotas tiesības atlaist Saeimu. Jau tolaik Ulmanis atklāti aģitēja par diktatūru, galu galā Eiropā tā bija modes lieta. Taču Saeima tik radikālas izmaiņas nepieļāva, un Ulmanis atgriezās pie domas par nelikumīgu varas sagrābšanu.

Tieši tāpēc 1934. gada februārī zemsavieši gāza iepriekšējo, premjera Ādolfa Bļodnieka, valdību un panāca uzticību savējai – ar Ulmani kā Ministru prezidentu.

Valdības ēka (tagadējā Ārlietu ministrijas ēka Krišjāņa Valdemāra ielā), kurā pats premjers arī dzīvoja, kļuva par apvērsuma slepenās plānošanas štābu. 15. maija vakarā Ulmanis no Saeimas pa taisno devās uz turieni, un naktī visi notikumi risinājās tieši tur.

Durvis bija karavīru apsargātas, ieeja – tikai ar paroli “Jelgava”.

Premjera uzgaidāmajās telpās izvietojās apvērsuma militārais štābs. Sazvērnieku pusē bija teju visas valsts spēka struktūras – policija, aizsargi, arī daļa armijas. Augstākā militārpersona te bija Vidzemes kājnieku divīzijas komandieris, Rīgas garnizona priekšnieks Krišjānis Berķis, kam tovakar tika pakļautas arī visas pārējās kājnieku divīzijas.

Nama logi bija aptumšoti, gaisma lampās – slāpēta. Ap pusnakti, pa ceļam uz mājām no franču sūtņa pieņemšanas, garām pabrauca Saeimas priekšsēdis Kalniņš, bet neko nemanīja. Apvērsuma politiskais štābs – pats Ulmanis ar tuvākajiem līdzgaitniekiem – pulcējās augšējā, 4. stāvā, premjera desmitistabu dzīvokļa ēdamzālē, ar logu uz mazo Vingrotāju ieliņu. Žurnāliste no zemsaviešu avīzes stenografēja paziņojumu par kara stāvokli, Ulmanis un kara ministrs Jānis Balodis parakstīja uzsaukumu tautai. Ulmanis bija pacilāts, Balodis uzvilcies un drūms, un savu parakstu deva, tikai pārējo iedrošināts.

Apvērsums norisa strauji un pēc plāna. Naktī ieņēma virkni valsts iestāžu, Saeimu slēdza, Satversmi apturēja, likumdevēja varu uzurpēja Ulmaņa valdība. Aizliedza visas partijas, lielu daļu biedrību un avīžu. Ar laiku likvidēja teju visas vēlētās pašvaldības, atlaida tūkstošiem ierēdņu, apcietināja ap tūkstoti opozicionāru. Ulmanis aizbildinājās ar briestošo sociāldemokrātu dumpi. Tā nebija taisnība, sociķi neko neplānoja. Plašie aresti bija nevis sacelšanās draudu, bet gan politiskās opozīcijas draudu likvidēšana.

Tieši cīņa par varu bija galvenais apvērsuma iemesls. Ulmaņa partijai klājās arvien švakāk, vietu skaits Saeimā ar katrām vēlēšanām saruka, pats Ulmanis pēdējā Saeimā nevienā no apgabaliem netika ievēlēts ar izlikto pirmo numuru, un jau 1934. gada rudenī bija jābūt jaunām vēlēšanām. Pēc tām Ulmanim būtu ļoti maz cerību kļūt par Valsts prezidentu.

16. maija agrā rītā jaunais vadonis ieradās Rīgas pilī pie prezidenta Kvieša. Ziņot par naktī sastrādāto.

Ir ticams, ka Kviesis par apvērsumu netika brīdināts. Taču vismaz tagad būtu bijis īstais brīdis viņam iejaukties. Pat Satversmē noteiktās visnotaļ šaurās prezidenta pilnvaras deva vairākas iespējas.

Pirmkārt. Prezidents ir bruņoto spēku augstākais pavēlnieks. Ulmanis apvērsumu rīkoja ar armijas palīdzību, taču apejot divās galvenās armijas amatpersonas – komandieri Mārtiņu Peniķi un štāba priekšnieku Mārtiņu Hartmani. Kviesis ar viņiem nesazinājās.

Otrkārt. Ulmaņa kabinets 16. maija dokumentos putrojās ar diviem dažādiem terminiem, vienā izsludinot kara stāvokli, citā – izņēmuma stāvokli. Kara stāvoklis bija prezidenta un Saeimas prerogatīva. Kviesis uz to nereaģēja.

Treškārt. Prezidentam bija tiesības sasaukt ārkārtas valdības sēdi un pašam noteikt tās dienaskārtību. Kviesis valdību nesasauca.

Ceturtkārt, Ulmaņa valdība atlaida Saeimu, kaut to drīkst darīt tikai tauta pēc prezidenta rosinājuma. Kviesis ignorēja arī to.

Visbeidzot. Vispārzināmais iegansts Saeimas patriekšanai bija tās sadrumstalotība un nespēja jēdzīgi pastrādāt. Daudz tika diskutēts par procentu barjeras ieviešanu – elementāru paņēmienu, lai to novērstu. Šāda likuma ierosināšanas tiesības bija arī prezidentam, bet viņš tās neizmantoja. Pat ja Kviesim nebūtu izdevies novērst apvērsumu, viņš to vismaz varēja mēģināt. Bet nemēģināja. Un arī neatkāpās no amata, lai saglabātu savu godu un zvērestu. Prezidents kļuva par nozieguma līdzzinātāju.

Atlikušos divus gadus līdz pilnvaru beigām Kviesis pavadīja vadoņa ēnā un valsts darbos iejaucās vēl mazāk nekā pirms tam.

Visā prezidentūras laikā viņš ne reizi neatgrieza Saeimai kādu likumu, arī pats nevienu neierosināja un nesasauca nevienu valdības sēdi. Ārvalstu vizītēs devās reti, toties ar prieku uzstājās Dziesmusvētkos un nenozīmīgos lauku sarīkojumos. Presei izrādīja savas lauku mājas un sūkstījās par strazdiem, kas noēd ķiršus. 1935. gada 18. novembrī vēl atklāja Brīvības pieminekli. Protams, ar Ulmani pie sāniem.

Tāds Kviesis bija visu politiķa karjeru – lielajiem pie sāniem. It kā aktīvs jau no valsts dibināšanas, visu parlamentu deputāts, daudz strādājis pie zemes reformas un tiesu likumiem, taču kā līderis – blāva pelēcība. Kompromisa prezidents. Nesen tapušā grāmatā par Latvijas prezidentiem rakstiņš par Kviesi sanācis visīsākais, pat īsāks nekā par Andri Bērziņu.

Kad 1936. gada pavasarī Kvieša prezidēšana tuvojās beigām, viņš vēl kādu brīdi stīvējās – ja jau Satversme nav spēkā, nav spēkā arī ierobežojums prezidentūras termiņam. Naivais. Kviesim pašam nācās parakstīt Ulmaņa diktētu likumu: “Valsts prezidenta amatu izpilda Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis.”

Tieši tā – likumā pat ierakstot vadoņa vārdu.

Fakti, mīti un pieņēmumi.

Šo valsts apvērsumu bieži min kā valstiski nepieciešamu risinājumu, vienīgo iespēju, kas Latviju glāba no saimnieciska un politiska haosa, kurā vainojama parlamentārā iekārta. Savukārt pašu Ulmani – kā tautas glābēju no minētā posta. Taču faktiski apvērsumam nebija tiešas objektīvas nepieciešamības. Demokrātiju, kā uzskata vadoši mūsdienu vēsturnieki, Latvijā iznīcināja “nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti vai bezizejas situācija, bet gan tās ievērojamākā politiķa nodevība pret 18. novembra ideāliem un vairāku citu politiķu gatavība viņam sekot vai vēl citu nespēja – gļēvuma, nezināšanas vai muļķības dēļ – viņu apturēt”. Vēsturnieks LU profesors Aivars Stranga izsakās vēl tiešāk:

Pēc tā laika likumiem Ulmanim par to pienāktos sods – spaidu darbi no četriem līdz 15 gadiem vai uz visu mūžu, secina juriste Elza Jākobsone žurnālā “Jurista Vārds”.

Ulmaņa režīmu britu “The Times” līdz pat 1940. gadam raksturo kā diktatūru, tiesa, ne kā radikālu vai agresīvu.5 Tā nebija asiņaina, taču Ulmanis izrādījās vienīgais diktators tā laika Eiropā, kurš savā valstī nesaglabāja kaut simbolisku parlamenta un partiju darbību.

Kā iespējams, ka tie paši politiķi, kas izcīnījuši savām tautām neatkarību un demokrātiju, vēlāk to noārda?

Visbeidzot – joprojām populārs ir uzskats par Kārli Ulmani kā “visas tautas prezidentu”. Taču, kā jau minēts, vēlēšanās vēl trīs gadus pirms apvērsuma nevienā apgabalā Ulmanis netika ievēlēts kā pirmais no saraksta. 1936. gada 11. aprīlī nomainot Albertu Kviesi, viņš kļuva par Valsts prezidentu nevis visas tautas pārstāvētās vēlēšanās, bet gan pēc paša kontrolētā Ministru kabineta lēmuma. Savas diktatūras laikā Ulmanis, faktiski liedzot tautai pašnoteikšanās tiesības, likvidēja visas nozīmīgākās tautas vēlētās vai tautas pārstāvētās struktūras – parlamentu, vēlētas pašvaldības, arodbiedrības, politiskās partijas, ieskaitot paša pārstāvēto LZS, daudzas nevalstiskās organizācijas, apturēja Satversmi, saskaņā ar kuru vara valstī pieder tautai. Likumdošanas tiesības pārņēma Ministru kabinets. Sabiedrība sašķēlās jaunā režīma atbalstītājos un tā pretiniekos.

1934.05 16 Kārļa Ulmaņa radio uzruna pēc veiktā valsts apvērsuma