LIEPĀJA XX GADSIMTĀ
1911 – 1920
Uļa Gintnere
Uzplaukums
Pirmā pasaules kara priekšvakars ir Liepājas uzplaukuma laiks. 1914. gadā tajā kopā ar kara ostu ir pāri par 100 000 iedzīvotāju. Liepāja kopā ar Rīgu aptver četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas. Pilsētā, neskaitot transportā un celtniecībā nodarbinātos, rūpniecībā strādā vairāk nekā 10 000 strādnieku. Liepājas ārējās tirdzniecības apgrozījums 1912. gadā ir 104,2 miljoni rubļu, tas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā laikā no 1896. līdz 1900. gadam. 1911. gadā pilsētas tirdzniecības komisijā reģistrējušās 73 akciju sabiedrības un tirdzniecības nami, 1912. gadā – 84, 1913. gadā – 96.
1912. gadā caur Liepāju izbraukušo emigrantu skaits ir 58097, 1913. gadā – 70125. Īsi pirms kara kuģniecības sabiedrības, kuras nodarbojas ar emigrantu pārvadāšanu, Baseina ielā un Jaunā ielā uzceļ vairākas milzīgas, moderni ierīkotas emigrantu mājas, kas vienlaikus var uzņemt 4 līdz 5 tūkstošus cilvēku. Dažādu kategoriju iebraucēju vajadzībām Liepājā ir 13 viesnīcas un 18 iebraucamās vietas.
Sekmīgi turpinās celtniecības darbi. 1911. gadā ostā tiek pabeigti divi jauni elevatori, kas ir ļoti nozīmīgi Liepājas galvenajai eksportprecei – labībai. Tajā pašā gadā tiek iesvētīta jaunuzceltā Liepājas Biržas komitejas komercskolas ēka K. Ūliha ielā. Pati skola dibināta 1900. gadā.
1912. gada 30. septembrī ieliek pamatakmeni pareizticīgo katedrālei Kūrmājas prospektā, 1914. gada 18. maijā – Jaunliepājas latviešu luterāņu draudzes baznīcai. Bet pašā kara priekšvakarā, 1914. gada jūnijā, tiek pabeigta Liepājas Vācu teātra ēkas celtniecība.
Kā kungi ieradās, kā zagļi aizmuka
1914. gada 2. augustā ar Liepājas apšaudīšanu Latvijā sāka dunēt Pirmais pasaules karš. Pilsētu apšauda vācu vieglie kreiseri “Augsburg” un “Magdeburg”. Cieš vairākas noliktavas un nami. Dažās vietās izceļas ugunsgrēki. Sākot ar šo dienu, satiksme no Liepājas pa jūru tiek pārtraukta. Apšaude atstāj nomācošu iespaidu uz civiliedzīvotājiem. Daudzi pamet pilsētu. Mēneša laikā iedzīvotāju skaits samazinās uz pusi.
Spēcīgu apšaudi Liepāja piedzīvo 1914. gada 4. novembra agrā rītā. Vācu kreiseri no jūras ar artilērijas uguni apšauda bāku, dzelzceļu, kara ostas teritoriju. Pilsētā ir bojā gājušie un ievainotie, aizdegas naftas un petrolejas rezervuāri, eļļas fabrika. Tiek sapostītas ap 100 pilsētas ēku.
Sauszemes karaspēka uzbrukums Liepājai sākas 1915. gada aprīlī. 19. aprīļa (2. maija) vakarā vācieši atrodas aptuveni 25 kilometrus no Liepājas. Izšķirošā uzbrukumā tie dodas 24. aprīlī (7. maijā).
Ieņemot Liepāju, vācieši iegūst karakuģus un to remonta bāzi. Ienaidniekiem tuvojoties, tikpat kā nekas netika veikts pilsētas evakuēšanai, un vāciešu rokās nonāk uzņēmumi ar visām izejvielām. Vietējā dzīve spēji pārmainās. Nodibinās vācu okupācijas varas militārā pārvalde. Pilsētā tās augstākā amatpersona ir pilsētas priekšnieks jeb gubernators.
Vispirms atjauno tos uzņēmumus, kas ražo karā nepieciešamo. Vācieši Liepājā izmanto “Vezuva” dzelzs un tēraudlietuvi, “Bekera un Ko” stiepļu fabriku un velmētavu, trīs martena krāsnis, nodarbinot vairāk nekā divus tūkstošus strādnieku. Bet darbaroku trūkums, kā ziņo vācu Kurzemes pārvalde, liek izmantot pat sieviešu darbaspēku. 1917. gadā daudz vājā dzimuma pārstāvju nodarbinātas drāšu fabrikā. Kādas Vācijas pilsētas galva E. Gugelmeiers apraksta savus iespaidus: “Ejot cauri fabrikai, man dūrās acīs, ka strādnieču vidū pārstāvētas visas kārtas, arī dāmas ar rotas lietām, kas savu darbu veica smalkos cimdos. Trūkums bija viņas piespiedis pie šīs vienīgās ienākumu gūšanas iespējas, jo viņu vīri dienēja krievu armijā. Viņu aso antipātiju pret mums, vāciešiem, varēja skaidri izjust.”
Sākotnēji vācu okupācijas iestādes bija nodomājušas Kurzemē un citos okupētajos apgabalos saglabāt agrāko naudu. Tas izrādās pārāk sarežģīti, jo Krievijas valdība, karaspēkam atkāpjoties, līdz ar bankām evakuēja arī naudas rezerves. Pēc Liepājas ieņemšanas pilsētas gubernators ģenerālis Paprics uzliek pilsētai kontribūcijas maksājumu – 50 000 cara rubļu – un saņem atbildi, ka šādu summu nav iespējams savākt pat tad, ja pārmeklētu visus pilsētas dzīvokļus un pat iedzīvotāju kabatas.
Seko ģenerāļa pavēle pilsētai iespiest un izlaist pašai savu papīra naudu. To Liepāja arī izdara, izlaizdama 1, 2, 5, 10, 20, 25 un 50 kapeiku zīmes. Kā raksta zviedru ceļotājs Svens Hedīns, kurš 1915. gada vasarā apmeklē Liepāju, “iedzīvotāji naudas zīmes ņemot pretī un ar tām izmaksājot arī algas. Uzlikto kontribūciju Liepāja nomaksājusi ar savām naudas zīmēm, kuras apsolījusies vēlāk izpirkt.”
1915. gada beigās pilsētā ir palikuši vairs tikai 43600 iedzīvotāju. Pilsētai ir pašai sava nauda, un tajā valda vācu kārtība. Arī tajā – mūžības valstībā, ko sauc par kapsētu: 1917. gada martā tiek apstiprināts krievu un vācu karavīru apbedījumu izveides projekts Ziemeļu kapos.
Ar katru gadu pasliktinās apgāde ar pārtiku. 1917. gada aprīlī Kurzemes vācu pārvalde ziņo, ka maizes miltiem turpmāk tiks piejaukti salmu milti, bet pagaidām vēl piejaucot auzu miltus. Iedzīvotājiem dienā izsniegto 75 gramu miežu grūbu vietā izsniegs 75 gramus auzu putraimus. Šajā laikā Liepājā ir ierīkotas tā sauktās tautas virtuves, kurās izsniegtie ēdieni tiek dalīti trīs kategorijās: kara trūkumcietējiem, vidusšķiru pārstāvjiem un ebrejiem, kuriem ēdiens gatavots, ievērojot ebreju rituāla prasības. Tautas virtuves apmeklē ap 13000 liepājnieku.
Liepājas tirdzniecības ostas darbība gandrīz pilnībā pārtraukta. To paretam atdzīvina kara transporti un kara laupījuma izvešana uz Vāciju. Visu resursu – rūpniecisko, dabas bagātību, cilvēku – izmantošana tiek pakļauta militāriem mērķiem. Arī Liepājā okupācijas iestādes organizē krāsaino metālu, papīra, vilnas, ādu, gumijas vākšanu un nosūtīšanu pārstrādāšanai uz Vāciju. Līdz 1918. gada beigām vācu pārvaldes pilsētā iegūto preču daudzums jau ir krietni saplacis. Maz, maz vairs ir palicis, ko iedzīvotājiem atsavināt.
Kad okupanti lielā steigā atstāj Latviju, kāds vācu autors 1919. gadā trāpīgi raksta: “Kā kungi viņi ieradās šai zemē, kā zagļi no tās aizmuka.”
“Liepājas latvieši, skaitā apmēram 15000,
zvēr savu uzticību Latvijas Tautas padomei, novēl tai drosmi, spēku un veiksmi atbildīgā darbā un svēti apsolās to atbalstīt visiem spēkiem.” Šos vārdus, daudzbalsīgam “urā” atskanot, 1918. gada 24. novembrī no Liepājas Latviešu biedrības otrā stāva loga nolasa Dr. Jēkabs Alksnis. Tā ir telegramma Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim.
“Dievs, svētī Latviju,” todien klusi lūdz liepājnieki pateicības dievkalpojumos visos latviešu draudžu dievnamos. “Dievs, svētī Latviju” tajā dienā dzied latvieši Liepājas ielās. Vienu reizi, otru, vēl un vēl. Liepājā – svētki. Patstāvīgas Latvijas nodibināšanas svētki. Un pirmo reizi tūkstošiem ļaužu soļo zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem.
Pats pirmais no tiem kopš 20. novembra plīvo uz Latviešu biedrības nama Suvorova (J. Raiņa) ielā 2. Karoga iegāde radīja grūtības, jo neviens īsti nezināja, kāds tas izskatās. Tikai pēc kādas jau agrāk notikušu svinību lentītes parauga mēģināja sastādīt pareizas karoga krāsas. Kad latviešu biedrības biedri, ieradušies brāļu Zebu veikalā un prasījuši zīda drēbi karogiem, veikala īpašnieki brīnījušies, kādai nezināmai valstij gan šādas krāsas esot??”
1918. gada 9. novembra revolūcija Vācijā izmaina okupēto teritoriju politisko stāvokli. Liepājas saimniecība ir izpostīta, sabiedriskajā dzīvē – apsīkums. Vācieši gatavojas aizbraukt, laupa visu, kas vien vēl paņemams. Ir nekavējoties jārīkojas, lai iedzīvotāji nepaliktu bez pārtikas un strādnieki bez darba iespējām tuvākajā nākotnē.
16. novembrī, divas dienas pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, Liepājas pilsētas valdē cita pēc citas notiek trīs vēsturiskas sēdes.
Pirmā sēde – vācu valodā. Tajā vācu okupācijas varas ieceltais pilsētas priekšnieks Heidemanis nodod cara laikos vēlētajai pilsētas domei pilsētas komunālo pārvaldi.
Otrā sēde – krievu valodā. Domnieki noliek savas pilnvaras, lai dotu vietu laika garam vairāk piemērotai pārvaldei.
Trešā sēde – latviešu valodā. Liepājas Pagaidu saimnieciskā komisija pārņem pilsētas valdi. No 60 komisijas locekļiem puse pārstāvju ir no pilsonības aprindām, otra puse – no Strādnieku deputātu padomes, kas izveidojusies 14.-15. novembrī. Tās priekšsēdētājs ir Ansis Rudevics. Liepājas republika – tā lepni un gandarīti nodēvē pilsētu komisijas padomes priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš.
Kādi ir tās neatliekamākie darbi un pienākumi? Tai jāuztur gan parastā pilsētas komunālā saimniecība, gan liels skaits bezdarbnieku un bēgļu, gan dzelzceļa darbnīcas, kā arī daudzi uzņēmumi kara ostā, jāatjauno pasts, jāuztur tiesu kalpotāji un policija.
Pilsētas kasē – 213604 markas, bet rēķini iesniegti par 9384237 markām. Pirmais brīvprātīgais aizņēmums no iedzīvotājiem pilsētai dod 250000 marku.
Pilsētnieki, īpaši latvieši, visu šo kara laiku dzīvojuši dziļā izolācijā. Vienīgais laikraksts latviešu valodā, kurš iznāca okupācijas gados, bija “Libausche Zeitung” latviskais pielikums, tomēr tas nu nekādi nevarēja pārstāvēt latviešu sabiedrisko domu, un 1918. gada 27. novembrī savu gaitu uzsāk neatkarīgs politisks, sabiedrisks un literārs dienas laikraksts “Kurzemes Vārds”.
Pirmā demokrātiski vēlētā
Jaunajai republikai vēl nav nekādu likumu par pašvaldību vēlēšanām, un Liepājas Pagaidu saimnieciskā komisija kļūst par pirmo Latvijā, kas izstrādā un pieņem attiecīgus vēlēšanu noteikumus. Vēlēt drīkst visi pilsētas iedzīvotāji, kas ir vecāki par 20 gadiem un ir Latvijas pilsoņi.
Vēlēšanas notiek 1919. gada 19. janvārī. Tās ir pirmās vispārējās, tiešās aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā.
Liepājas strādniekiem ir tikai viens kandidātu saraksts. Tas ir Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju “Bundu”. Šis saraksts vēlēšanās iegūst 54 procentus balsu. Par pilsētas galvu ievēl Ansi Buševicu, kurš tikko atgriezies no divus gadus ilgā ieslodzījuma nometnē Vācijā un kļuvis par atzītu autoritāti sociāldemokrātiskajā kustībā. Pilsētas galvas amatā A. Buševics paliek līdz 1921. gada 17. februārim. Viņš ir arī Tautas padomes loceklis, vēlāk Satversmes sapulces loceklis, bet 1922. gadā viņu ievēl pirmajā Latvijas Saeimā.
Liepāja – Latvijas galvaspilsēta
1919. gada 2. janvārī, tuvojoties lielinieku armijai, K. Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība ir spiesta atstāt Rīgu. 7. janvāra vakarā ar vilcienu tā ierodas Liepājā. Ar šo brīdi pilsētas vēsturē sākas periods, kurš ieguvis apzīmējumu Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. Liepājniekiem ir iespēja un pienākums pildīt to, ko zvērējuši un svēti solījušies – visiem spēkiem atbalstīt Pagaidu valdību.
Sākotnējā valdības apmešanās vieta ir Dr. J. Alkšņa privātklīnika Graudu ielā 28, vēlāk nams Lielā ielā 6.
11. janvārī Ministru prezidents K. Ulmanis kopā ar zemkopības ministru J. Goldmani un finansu ministru K. Puriņu izbrauc uz ārzemēm kārtot valstiski svarīgus jautājumus. Liepājā paliek iekšlietu ministrs M. Valters, satiksmes un darba ministrs T. Hermanovskis, apsardzības ministrs J. Zālītis, kopīgi uzņemdamies Pagaidu valdības pienākumu pildīšanu.
Sākot darbu Liepājā, valdībai par visu vairāk ir vajadzīgs iespiestais vārds. Par Apsardzības ministrijas piešķirtajiem diviem tūkstošiem rubļu 1919. gada 21. janvārī Liepājā sāk iznākt laikraksts “Latvijas Sargs”, redakcija: Arturs un Roberts Kroderi, Jānis Bankavs. Laikrakstā strādā Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza. Kad Latvijas patstāvība ir apdraudēta un “reālpolitiķi” nedod par to ne vērdiņa, viņi ķeras pie publicista spalvas un atbalsta Pagaidu valdību, saprazdami, ka vienīgi tā ir ceļš uz neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti.
Liepājā palikušie valdības locekļi veic daudz nozīmīgu darbu, galveno vērību veltot Latvijas aizsardzības spēku nostiprināšanai.
Lai nodrošinātu nacionālu un demokrātisku valsts iekārtu, par pirmo un pašu svarīgāko Pagaidu valdība uzskata zemes jautājuma nokārtošanu. Jo ātrāk latviešu bezzemnieks iegūs savu zemi, jo ātrāk Latvijā izbeigsies pilsoņu karš un rimsies šķiru naids. Tādēļ 1919. gada 27. februārī tiek izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi.
23. martā Pagaidu valdība dod rīkojumu finansu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes – Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes – Latvijas kapeikas. Latvijas rubļus no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim iespiež G. D. Meijera litogrāfijas uzņēmumā Liepājā.
1919. gada 16. aprīlī notiek vācu organizētais valsts apvērsums jeb aprīļa pučs. Tiek arestēti M. Valters un J. Blumbergs. Pārējie ministri un Ministru prezidents K. Ulmanis patveras angļu militārās misijas ēkā. Dažas dienas pēc puča valdība pārceļas uz tvaikoni “Saratova”, kurš angļu militārajā aizsardzībā stāv Liepājas ostā.
Visi vāciešu mēģinājumi izveidot valdību ar pazīstamu latviešu sabiedrisko darbinieku piedalīšanos panākumus negūst. 26. aprīlī izsludinātajā Ministru kabinetā ir tikai viena plaši pazīstama persona – mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra, kurš kļūst par ministru prezidentu. Kabineta veidošanas laikā A. Niedras Liepājā nebija.
16. aprīļa apvērsuma iekšpolitiskās sekas ir pavisam citādas, nekā pučisti gaidīja. Tas ievērojami nostiprina K. Ulmaņa valdības prestižu. Pirms apvērsuma lielai daļai sabiedrības likās, ka K. Ulmaņa valdība ir tikai vācu varas piedēklis. Tagad noskaidrojas, ka Pagaidu valdība nav atkarīga no vāciešiem. Septiņas latviešu politiskās partijas izlaiž uzsaukumu, kurā aicina neatzīt Niedras valdību. Par uzsaukuma iespiešanu arestē Liepājas grāmatizdevēju J. Opeltu, par tā izplatīšanu pilsētas sekretāru N. Sudmali.
1919. gada 12. maijā Liepājas pilsētas valdes namā notiek Tautas padomes sēde. Sēdes gaitā visas partijas izteic prasību netraucēt K. Ulmaņa valdības atgriešanos darbā un sodīt 16. aprīļa puča dalībniekus. K. Ulmanim tas ir liels gandarījums, jo pirmo reizi Tautas padomes pastāvēšanas laikā viņam uzticību vienprātīgi izteic visas politiskās partijas. 12. maijā A. Niedra paziņo par savu demisiju.
Pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā rodas reāli priekšnoteikumi Pagaidu valdības atjaunošanai. Sabiedroto militārās misijas Somijā un Baltijā priekšnieks angļu ģenerālis H. Gofs 27. jūnijā paraksta pavēli, saskaņā ar kuru vācu karaspēks atstāj Liepāju. Tajā pašā dienā Pagaidu valdība ar tvaikoni “Saratova” atgriežas Liepājā. Šī notikuma aculiecinieks angļu diplomāts G.Votsons raksta: “Ēkas, laukumi un apstādījumi bija kā nosēti ar sajūsminātiem latviešu patriotiem, kas urravoja līdz aizsmakumam, kamēr ministri izkāpa krastā. Pirmo reizi latvieši bija vieni savā pagaidu galvaspilsētā, jo svešais karaspēks bija projām.”
Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem Pagaidu valdība 7. jūlija pievakarē ar kuģi “Saratova” atstāj Liepāju. “Kurzemes Vārds” raksta: “Latvijas Pagaidu valdība darbojās Liepājā veselu pusgadu. Šis laiks pagājis kā sapnis – darbā, cīņā, uztraukumā, sāpēs, gaidās un beidzot skaļās gavilēs. Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”
Pieteicieties, kas esat ieročus nesuši
1919. gads. Oktobris. Liepājā šis laiks ir apstākļu radītas rosības piepildīts. Pilsētā jau reģistrētas ap 100 dažādas biedrības. Viena no šā simta ir Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrība, un tās pirmais priekšsēdētājs Jānis Sudmalis pieteic sevi pilsētas sabiedriskajā dzīvē ar izstādi “Iz latviešu senatnes”. Liepājniekiem tā ir kā brīnuma atklāšana, jo brīnums jau bija pati izstādes atvēršana laikā, kam vēsture devusi nosaukumu bermontiāde. J. Sudmalim te savs ieskats: “Taisni šinī nopietnā momentā, kad no katra Latvijas pilsoņa tiek prasīts pārliecinošs patriotisms, dzimtenes mīlestība, apziņa, šāda izstāde ir ļoti piemērota.”
Ir rudens, īsas un lietainas dienas, gari un krēslaini vakari. J. Alkšņa privātklīnikā Graudu ielā 28 un Liepājas garnizona lazaretē liepājnieki tiek lūgti ziedot grāmatas slimajiem kareivjiem.
Kūrmājas ziemas dārzā ik vakaru – koncerti. Ieeja brīva. Liepājas latviešu skatuves biedrības Jaunais teātris ar jaunu nosaukumu un jaunu adresi – Hāgedorna ielā 4 – izrāda N. Gogoļa “Revidentu”, R. Blaumaņa “Ugunī”, J. Poruka “Hernhūtiešus”, arī labdarības izrādes par labu Sarkanajam Krustam, jo “neviens lai neatrauj savu devīgo roku, kur jāpabalsta mūsu kareivju spēki un ticība mūsu gādībai par viņiem”. Liepājas inteliģence savus ieročus nes godīgi un godam.
3. novembrī sākas Latvijas karaspēka pretuzbrukums pie Rīgas, bet 12. novembrī liepājnieki savā avīzē lasa: “Frontes ziņojums. 11. novembra rītā. Vācu bandas satriektas. Pārdaugava un tilti mūsu rokās.” Diena ar Lāčplēša vārdu ir dzimusi. Rīga sevi ir nosargājusi. Liepājai viss vēl tikai priekšā. Jau 4. novembrī sācies Bermonta karaspēka majora K. fon Plēves komandētās grupas uzbrukums Liepājai. Tā viņiem vajadzīga divkārši: tuvums Vācijai ir labvēlīgs atbalsta bāzes izveidošanai, bet ātra uzvara var pacelt karavīru kaujas garu, kas citādi uzturam vien ar ko stiprāku.
Liepājai pāri skan aicinājums: “Latvijas pilsoņi! Brīdis ir grūts? Pieteicaties, ka esat ieročus nesuši?”
14. novembrī Plēves grupa sāk izšķirošo uzbrukumu visā frontē. Iepriekšējā vakarā notikusi nežēlīga artilērijas apšaude, kurā bermontieši izmantojuši arī ķīmiskos šāviņus. Pretinieks ieņem Ziemeļu, Redāna, Vidus, Dienvidu fortus, vēlāk vēršot uzbrukumu uz kara ostu. Aizstāvjiem, sakopojot visus spēkus un saņemot intensīvu angļu artilērijas atbalstu, izdodas uzbrukumu apturēt un pēc tam padzīt ienaidnieku no ieņemtajām pozīcijām. Kopš šā brīža Liepājai ir sava varoņu diena – 15. novembris, turpmāk ik gadus svinēta kā Liepājas atbrīvošanas diena.
Raiņa gads
Tā varētu nodēvēt 1920. gadu. 10. aprīlis, kad pēc gariem trimdas gadiem dzimtenē atgriežas Rainis un Aspazija, kļūst par tautas svētku dienu, un šī notikuma aculieciniekiem atmiņas par to ir nezūdošas mūža garumā.
Gatavošanās Raiņa pārbraukšanai sākas jau krietnu laiku iepriekš. Arī Liepājā. Gada pirmajās dienās pilsētas valdē tiek ierosināts pārdēvēt Kūrmājas prospektu par Raiņa prospektu, bet Lilienfelda (Dzintara) ielu par Aspazijas ielu. Trūkstot vienprātībai, beidzot nolemj Raiņa vārdā nosaukt Jaunliepājas parku, bet Troņmantnieka birzi pārdēvēt par Aspazijas birzi.
Liepājā darbojas Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas svētku komiteja. Notiek īpaši vakari, kuros tiek referēts par Raiņa daiļradi, lasīta viņa dzeja, izrādīti viņa lugu fragmenti.
11. aprīlī “Kurzemes Vārds” sveic dižos tālumniekus: “Lai mīļi uzsmaida dzimtenes saule pēc ilgās trimdas mūsu nu reiz sagaidītiem dzejniekiem Rainim un Aspazijai.”
Oktobra sākumā Liepāja gatavojas abu dzejnieku uzņemšanai un sumināšanai. Viņi ierodas sestdienā, 2. oktobrī, ar rīta vilcienu. Vakarā teātrī notiek ciemiņu godināšana:
“Jaunais teātris.. tērpies svētku uzvalkā. Skatuve greznota lauru kokiem un loža pa kreisi no skatītājiem – ar ozolu vītnēm: viņai uzņemt sengaidītos viesus. Pēc trešā zvana uz skatuves nostājas teātra personāls, tad dažādu organizāciju pārstāvji, un beidzot parādījās Rainis un Aspazija. Publika viņus sveica skaļiem aplausiem. Pēc tam nāca pa kārtai organizāciju pārstāvji, pasniegdami savas runas beigās pa krāšņai buķetei. Runātājiem atbildēja Aspazija.” Šajā vakarā teātris izrāda Raiņa “Pūt, vējiņi!”, nākamajā – Aspazijas “Sudraba šķidrautu”.
Tā kā Rainis un Aspazija Liepājā ieradušies pēc sociāldemokrātu vairākkārtējiem aicinājumiem, tad otrā dienā teātrī notiek šīs partijas organizēta tautas sapulce, kurā uzstājas arī abi viesi. Trešajā dienā, kas ir pirmdiena, Rainis un Aspazija apmeklē dažas Liepājas pamatskolas un pilsētas bērnu patversmi. Vakarā ar vilcienu viņi dodas atceļā uz Rīgu.
