Kārlis Ulmanis.
Neapšaubāmi vīrs “ar lielo burtu”.
Latvijas valstiskuma viens no dibinātājiem un paradoksālā veidā arī kapračiem
Latvijas patriots ar skarbu likteni
Kārlis Ulmanis
Neviennozīmīga bet spilgta personība Latvijas vēsturēKārļa Ulmaņa dzīvē bija vairāki liktenīgi datumi -1918. gada 18. novembris, 1934. gada 15. maijs un 1940. gada 17. jūnijs. Tieši šie minētie datumi parāda un apliecina, cik cieši Ulmaņa vārds ir saistīts ar pirmskara Latvijas 22 gadus ilgo vēsturi, kuru viņš izdzīvoja, būdams pirmais Ministru prezidents, astoņu Ministru kabinetu vadītājs un kopš 1936. gada 11. aprīļa - arī Valsts prezidents.
Līdztekus Ulmaņa neizsmeļamajai enerģijai, uzņēmībai un mērķtiecībai viņa raksturam piemita arī sava ēnas puse – ambīcijas uz absolūta līdera slavu un godu.
Ulmaņa ideāls bija latviska, lauksaimnieciska, neatkarīga, saimnieciski nodrošināta, neitrāla Latvija. Ulmaņlaiku Latvijas trīs galvenie ideoloģiskie balsti bija – vadonība, vienība, nacionālisms.
Vienlaikus viņš iemiesoja latviešu mentalitātei tuva lietpratīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu, tāpēc bija sevišķi populārs zemniecības vidū.
Ulmaņa režīmu britu “The Times” līdz pat 1940. gadam raksturo kā diktatūru, tiesa, ne kā radikālu vai agresīvu.
K. Ulmanis godam veica savu vēsturisko misiju. Kā politiķim viņam arī mazliet paveicās. Viņa pozīcijas un ietekmi nostiprināja konkurenti. Ļoti izdevīgs Ulmanim izrādījās 1919. gada 16. aprīļa pučs, ko īstenoja vācbaltiešu landesvēra nodaļa. Tā rezultātā tika gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība, kas toreiz atradās Liepājā. Pirms apvērsuma daudziem šķita, ka Ulmanis ir tikai vācu varas piedēklis. Pēc apvērsuma kļuva skaidrs, ka Ulmaņa valdība nav atkarīga no vāciešiem.
K. Ulmaņa kā politiķa aktīvā neapšaubāmi bija cīņas vadība pret Pāvelu Bermontu, kas 1919. gada rudenī sāka uzbrukumu Rīgai, lai gāztu Ulmaņa valdību un pārvērstu Latviju par Krievijas provinci. Ulmanis pat iestājās studentu bataljonā. Tas bija ļoti iedvesmojošs piemērs. Kā Ministru prezidents viņš darīja visu iespējamo, lai ienaidnieks tiktu sakauts. 14. oktobrī, kad viņš apmeklēja Daugavmalas ierakumus, viņu viegli ievainoja kājā. Par to Ulmanim 1927. gadā piešķīra trešās šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Joprojām populārs ir uzskats par Kārli Ulmani kā ``visas tautas prezidentu``. Taču Saeimas vēlēšanās vēl trīs gadus pirms apvērsuma nevienā apgabalā Ulmanis netika ievēlēts kā pirmais no saraksta. 1936. gada 11. aprīlī nomainot Albertu Kviesi, viņš kļuva par Valsts prezidentu nevis visas tautas pārstāvētās vēlēšanās, bet gan pēc paša kontrolētā Ministru kabineta lēmuma.
Kārlis Ulmanis, kurš sevi apliecināja kā veiklu un aukstasinīgu politiķi Latvijas mērogā, īstenoja pārsteidzoši tuvredzīgu ārpolitiku, ko 30. gadu beigās apliecināja Latvijas lēmums pasludināt absolūtu neitralitāti, tā cenšoties garantēt ārējo drošību, taču faktiski vājinot savu sadarbību ar Tautu Savienību.
Neizrādot kaut simbolisku militāru un diplomātisku protestu, paliekot savā vietā un kā valsts galvai parakstot okupācijas varas uztieptos aktus, ar kuriem tika demontēta paša savulaik radītā Latvija, Ulmanis izdarīja sava mūža lielāko politisko kļūdu. Tā vēlāk rada ieganstu argumentēt, ka Latvija PSRS pievienojusies labprātīgi, un daļai vēsturnieku dod pamatu Ulmani raksturot kā nodevēju, 1940. gada lielāko kolaborantu.
Padomju vara Latvijas prezidentam piesolīja iespēju izbraukt uz Šveici. Kad Ulmanis devās uz Maskavu, lai it kā saņemtu izceļošanas dokumentus, viņu piemānīja. Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējais posms joprojām ir neziņā tīts.
Revolucionārs, lauksaimnieks, Latvijas Republikas pasludinātājs, vadonis, kam tauta uzgavilē, kaisot ziedus zem kājām, sava mūža veikuma iznīcinātājs, arestants un cilvēks, kura atdusas vieta nav zināma. Tik daudzveidīgu un pretrunīgu vēsture atsedz Kārli Ulmani – valstsvīru, kuram bija lemts kārt gan pirmskara Latvijas šūpuli, gan tās karātavu cilpu.
Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis
Dobeles apriņķa Udzes pagasta (tagadējā Bērzes pagasta) “Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa un viņa sievas Lizetes trešais dēls, dzimis 1877. gada 4. septembrī. Mācījies Bērzes pagastskolā, Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā, Jelgavas valsts reālskolā. Līdzīgi kā pasakās bieži minētais trešais tēvadēls, devies plašajā pasaulē – mācījies lauksaimniecību Austrumprūsijā, Cīrihē un Leipcigā. Vienlaikus Ulmanī sarosījās sabiedriski politiskais gars. 1905. gadā jauneklis iesaistījās revolūcijā, par ko tika arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu. Atbrīvots 1906. gadā, bet jau 1907. gadā viņš aizceļojis uz ASV, kur studējis lauksaimniecības koledžā, iegūstot agronoma specialitāti.
1913. gadā, kad Krievijā tika izsludināta amnestija 1905. gada revolucionāriem, Ulmanis, kurš bija cietis neveiksmi lauksaimniecības biznesā Amerikā, atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu Baltijas Lauksaimnieku biedrībā Valmierā, par instruktoru Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā, no 1914. Līdz 1916. gadam – par Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnāla “Zeme” redaktoru. 1916. gadā ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdē, 1917.gada martā – Vidzemes pagaidu zemes padomē, aprīlī – par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Piedalījies Latviešu Zemnieku savienības (LZS) dibināšanā un nozīmīgākos latviešu politiskos spēkus apvienojošās Tautas padomes veidošanā.
Tā būs taisnības valsts!
Kārļa Ulmaņa politiskās darbības spožākā stunda ir 1918. gada 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas akts, kurā viņš kā Tautas padomes vienbalsīgi izvirzīts Ministru prezidents pasludina Latvijas Republikas nodibināšanu, svinīgajā uzrunā sakot zināmos vārdus:
``Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.``
Kā atceras laikabiedri, politiskās karjeras sākumā K. Ulmanis nemēdza daudz runāt, viņam bija saburzīti svārki, bet no viņa izstaroja pamatīgums. Pamatīgums raksturoja arī Ulmaņa politisko darbību. Grūti iedomāties, ka kāds cits politiķis varētu tikt galā ar to, kas izdevās Ulmanim. Latvijas valsts uzbūve vācu okupācijas apstākļos bija jāsāk gandrīz no nulles. Pret jauno valsti uzreiz sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki. Iesākās visjuceklīgākais laiks Latvijas vēsturē.
Kārlis Ulmanis noteikti nebija sapņotājs ar romantiskām ilūzijām, bet izteikts reālpolitiķis. Pēc Neatkarības kara beigām viņš kļuva par Satversmes sapulces locekli un Saeimas deputātu. Viņš atkārtoti ieņēma Ministru prezidenta posteni, bija arī ārlietu, kara, apgādības un zemkopības ministrs. Arī tad, ja tam jāziedo paša dibinātā demokrātiskā taisnības valsts.
Valstsvīrs
Ulmaņa ideāls bija latviska, lauksaimnieciska, neatkarīga, saimnieciski nodrošināta, neitrāla Latvija. Ulmaņlaiku Latvijas trīs galvenie ideoloģiskie balsti bija - vadonība, vienība, nacionālisms. Vadonības ideju Ulmanis īstenoja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās.
Tam pievienojās gluži nebaudāms Ulmaņa personības kults. Goda vārti mijās ar goda nosaukumiem un ziedu vītnes ar neaprakstāmu glaimošanu. Vadonis bija “majestātiskā providence”, “lielais sējējs”, “dubultģēnijs” un “zemes soģis”, neapšaubāmi “vislielākais Eiropas valstsvīrs un orators, kuru varēja salīdzināt tikai ar Jūliju Cēzaru un Oliveru Kromvelu.
Pats Ulmanis teicis:
``15. maijs ir devis un atdevis mūsu skolai viņas skolotāju, bērniem audzinātāju un ceļa rādītāju, uzticamu draugu. Vēl vairāk: tas ir atdevis tautai skolotāju (..).``
Ulmaņa režīma propaganda sapludina Vadoņa personību ar valsti. Līdztekus autoritārais režīms monopolizēja patiesību un sargāja to no alternatīvām. Ne velti viņš radīja veselu Sabiedrisko lietu ministriju, kura ar to vien nodarbojās, kā reklamēja Vadoņa tēlu un apslāpēja jebkādu kritiku.
Vienlaikus Ulmanis tiešām sevī iemiesoja latviešu mentalitātei tuva lietpratīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu, tāpēc bija sevišķi populārs zemniecības vidū. Režīma ekonomiskā politika bija orientēta uz valsts kapitālismu, tās noteicošo lomu tautsaimniecībā. Valsts veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus, tika gūti panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, tomēr privātsaimniecību lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībā. Ievērojami panākumi tika sasniegti izglītības un kultūras jomā – pieaugošas Kultūras fonda aktivitātes, “Draudzīgā aicinājuma”, Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu celtniecības nobeigšana, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu celtnes provincē (uzplaukuma laikā atklātas pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Šajā laikā tika uzcelta Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi. Pateicoties minētajiem panākumiem un arī aktīvai propagandai, tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā nacionālās un ekonomiskās augšupejas, labklājības kāpuma laiks. Faktiski gan sabiedrības labklājības līmenis bija ļoti atšķirīgs. Piepilsētās dzīvojošo strādnieku materiālie apstākļi, kā to savās bērnības atmiņās apraksta rakstniece Vizma Belševica, bija ļoti smagi arī 30. gadu otrajā pusē. Taču liktenis ulmaņlaikiem bija lēmis traģisku noslēgumu, kurš pienāca 1940. gada jūnijā.
Atbildība un politiskā tālredzība?
Kārlis Ulmanis, kurš sevi apliecināja kā veiklu un aukstasinīgu politiķi Latvijas mērogā, īstenoja pārsteidzoši tuvredzīgu ārpolitiku, ko 30. gadu beigās apliecināja Latvijas lēmums pasludināt absolūtu neitralitāti, tā cenšoties garantēt ārējo drošību, taču faktiski vājinot savu sadarbību ar Tautu Savienību. Kopumā gan ir diezgan grūti runāt par Ulmaņa ārpolitiku. “Lai gan viņš bija Ministru prezidents, ārpolitika nebija joma, par kuru viņš ļoti interesējās. 1919.-1920. gadā tā dēvēto Ulmaņa jeb Pagaidu valdības ārpolitiku veidoja galvenokārt Zigfrīds Meierovics, savukārt 30. gadu beigās – Munters. Tādēļ parasti runā par Meierovica ārpolitiku un Muntera ārpolitiku.
``Šie ir ļoti dažādi cilvēki, un ļoti dažādi politiskie apstākļi``
Vienlaikus jāatzīst: 30. gados Latvijas ārpolitikas resora iespējas novērst PSRS vai Vācijas agresiju bija ļoti ierobežotas.
Nevēlēdamies “aizkaitināt” Maskavu, režīma kontrolētie mediji 30. gadu beigās ziņas no PSRS publicēja diplomātiski nogludinātas. Netika arī atspoguļota informācija, kas sabiedrībai ļautu pietiekami labi izprast 1939. gada Padomju-Vācijas pakta būtību.
``Runājot par šo informāciju, domāju, ka tā, pirmkārt, vislielākajā mērā varēja būt bīstama pašam Ulmanim. Molotova-Ribentropa 23. augusta pakta saturs Latvijā bija zināms jau 25. augustā. Ja tas būtu Latvijā publicēts, ja cilvēkiem būtu zināms par plašajām represijām pret latviešiem Padomju Savienībā, par tās attieksmi un mērķiem, Ulmanim personīgi nāktos atbildēt, kāpēc viņš neko nedara lietas labā. Otrkārt, Ulmanis ne tikai to slēpa, bet Latvijas iedzīvotājiem tika arī atņemtas ārzemju pases, lai viņi nevarētu aizbēgt no valsts.``
“Vadonības ideju Ulmanis īstenoja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus. “
1939. un 1940. gadā, sastopoties ar Padomju Savienības ultimatīvajām prasībām, rupji iejaucoties neatkarīgas valsts iekšējās lietās, Ulmanis saglabāja pasīvu nostāju un, 17.jūnijā ienākot okupācijas karaspēkam, norādot, ka valstī ienāk draudzīgas valsts karaspēks.
``Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās``
Neizrādot kaut simbolisku militāru un diplomātisku protestu, paliekot savā vietā un kā valsts galvai parakstot okupācijas varas uztieptos aktus, ar kuriem tika demontēta paša savulaik radītā Latvija, Ulmanis izdarīja sava mūža lielāko politisko kļūdu, kas vēlāk radīja ieganstu argumentēt, ka Latvija PSRS pievienojusies labprātīgi, un daļai vēsturnieku dod pamatu Ulmani raksturot kā nodevēju, 1940. gada lielāko kolaborantu. Turklāt ir pamats domāt, ka augsto kolaborāciju okupētajā Latvijā lielā mērā noteica tieši prezidenta piemērs. Nepretošanās iebrucējiem patriotisma garā audzinātajai tautai bija morāla trauma. 30.gadu beigās Aizsargu organizācijā bija ap 60 000, bet bruņotajos spēkos dienēja ap 30 000 patriotiski noskaņotu un pretoties spējīgu cilvēku.
Minēti vairāki šādas Ulmaņa rīcības iemesli. Iespējams, viņš cerēja, ka Latvijai varētu izdoties paturēt ierobežotu neatkarību kā Somijai vai vismaz saglabāt zināmu autonomiju kā Mongolijai, kura bija sociālistiska valsts ārpus PSRS sastāva. Cita versija runā par to, ka Ulmanis naivi cerējis, ka ar Latviju un tās iedzīvotājiem nekas pārāk slikts nenotiks, jo tik daudz latviešu taču atbalstījuši boļševikus un PSRS izveidošanos.
Vadonis – vecpuisis
Gana izplatīts ir pieņēmums, ka Ulmanim tādas nemaz nebija – viss viņa mūžs un darbs bijis veltīts vienīgi Latvijai. Oficiālās biogrāfijas to arī vēsta – neprecējies, vecpuisis, bez pēcnācējiem.
Ulmaņa biogrāfijas pētītājs Viesturs Avots 2010. gadā publicētā pētījumā par vadoņa privāto dzīvi norāda:
Ulmanim 19. gadsimta izskaņā Jelgavā bijis romāns ar Mariju Veinbergu, kas beidzies līdz ar abu dēla Andreja nākšanu pasaulē.15 Tomēr ģimene nav izveidojusies.
Uz Ulmaņa ārlaulības dēla esamību norāda arī rakstnieks un žurnālists Jānis Ūdris, kurš Vadoņa biogrāfijā iedziļinājies savā vēsturiskajā romānā “Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”.
Andrejs Veinbergs Ulmaņa prezidentūras gados bijis Tautas labklājības ministrijas Valsts dienesta slimo kasu nodaļas vadītājs. 1941. gadā izsūtīts, bet 1956. gadā atgriezies, strādājis Infekcijas slimnīcā Rīgā par saimniecības nodaļas vadītāju, apglabāts Šmerļa kapos. Bērnu viņam nav bijis. Neapstrīdami pierādījumi, ka Andrejs Veinbergs patiesi būtu bijis Ulmaņa dēls, gan nav gūti.
Kā iemesls, kas liedzis Ulmanim dibināt īstu ģimeni, ticis minēts arī savainojums jaunībā, kas kā vīrietim viņam izrādījies liktenīgs. Līdztekus klīdušas runas par Ulmaņa homoseksualitāti, kuru par katru cenu centušies izvilkt dienasgaismā viņa politiskie pretinieki, tomēr neapgāžamu faktu par šo spekulāciju pamatotību nav. Kā vadoņa iespējamie mīļākie, kurus kā tādus centās identificēt Ulmaņa politiskie konkurenti sociāldemokrāti, minēti ārlietu ministrs Munters, sabiedrisko lielu ministrs Alfreds Bērziņš, arī privātsekretārs Jānis Rudums.
Pieņēmumi-
Neatbildēts un intriģējošs ir jautājums: kā būtu, ja Latvija nebūtu okupēta un Ulmaņlaiki turpinātos? Režīms 30. gadu beigās bija pavērsies arvien lielākas radikalizācijas virzienā gan savā etnopolitikā, kurā sāka iezīmēties vēršanās pret mazākumtautībām, gan tautsaimniecībā. Lauksaimniecībā pat bija iecerēta piespiedu kooperācija. Ulmaņa sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš interesējies par nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas ideoloģisko darbu un “darbarīkiem”.
``Ulmaņa režīms kristu pats. Tas bija sasniedzis zināmu apogeju arī ekonomikas jomā. Kooperācija, uz kuru gāja, ekonomiski, iespējams, attaisnotos, bet tā būtu pretrunā ar latviešu zemniecības pašizjūtu. (..) Gan ekonomiskā, gan etniskā politika, domājams, novestu pie tā, ka Ulmani gāztu viņa paša sabiedrotie un samērā drīz nonāktu pie Satversmes un demokrātijas atjaunošanas,``
Paliek jautājums par to, kāds pienāktu 1939. un 1940. gads, ja Latvijā būtu bijis parlaments? Vai līgums par karabāzēm Latvijā tiktu parakstīts? Vai, piemēram, ja parlamentāra Latvija būtu atradusi kopēju valodu ar Somiju, Padomju Savienība sāktu karu vienlaikus ar divām valstīm, un kā uz to reaģētu Vācija?
Epilogs…
Padomju vara Latvijas prezidentam piesolīja iespēju izbraukt uz Šveici. Kad Ulmanis devās uz Maskavu, lai it kā saņemtu izceļošanas dokumentus, viņu piemānīja.
Tālāk zināms vien, ka miris 1942. gada 20. septembrī 65 gadu vecumā Krasnovodskas cietumā. Pēc liecinieku teiktā, apglabāts Krasnovodskas kapsētā.
Vadoņa mantojums
Mūsdienās diskusijās un viedokļos dominē pretrunīgi vērtējamais 1934. gada 15. maija Ulmanis un 1940. gada 17. jūnija Ulmanis, taču mazāk attēlotsts ir 1918.-1920. gada Ulmanis.
``18. novembrī bija īsts, liels līderis - Kārlis Ulmanis. Neviens (..) - ne Voldemārs Zāmuels, ne Arveds Bergs, pat ne Gunārs Meierovics - tobrīd nebija Ulmaņa mēroga politiķis ne drosmes, ne izveicības, ne izturības ziņā,``
Tieši pateicoties Ulmaņa lielā mērā personīgiem nopelniem, 1919. gada pavasarī, Neatkarības kara laikā, kad bija kritusi viņa Pagaidu valdība, tai tomēr izdevās nodibināt starptautiskus sakarus un panākt atbalstu nacionālajiem spēkiem no ārvalstīm.
Ja Ulmanim par kaut ko pienākas piemineklis, tad par viņa attapību un enerģiju valsts veidošanas laikā. Bez tā Latvijas Republikas varēja vispār nebūt,``
Arī Latvijas neatkarības atgūšanā pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā izšķiroši svarīgas bija sabiedrības vēl dzīvās atmiņas par tā dēvēto ulmaņlaiku Latviju un tās laikā nostiprinātajām nacionālajām vērtībām. Vienlaikus tieši Ulmaņa personības fenomens joprojām Latvijas sabiedrībā uztur demokrātiskai valstij neatbilstoši spēcīgu vēlmi pēc “laimes lāča” pakalpojumiem, kurus ik pa laikam apliecina iniciatīvas par tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām. Taču 1940. gads sniedz ilustratīvu atbildi uz jautājumu, vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni.
Kārlis Ulmanis – Viena taisnība, viens likums visiem!
Vadoņa slavenā uzruna tautai.
Latvijas skaņu hronika Nr. 429 1937. gads.
Prezidents Kārlis Ulmanis 1937. gada 31. oktobrī atklāj pieminekli 1919. gadā kritušo 6. Rīgas kājnieku pulka karavīru piemiņai, kā tiek pasniegta sākotnējā iecere par Uzvaras laukuma iekārtojumu, parādīts kāda paredzēta tautas līdzdalība un finansējuma piesaiste.