Bārtas baznīca

Bārtas baznīcas stāsts

Ir reizē ļoti skumjš un pamācošs.

.

Tagad, par visu mazliet sīkāk-

Bārta – novads ar ļoti izteiktām, īpašām un senām kultūras, folkloras, sadzīves tradīcijām. Baznīca Bārtā bijusi jau pirms 1560. gada. Līdz 1749. gadam Bārtas upes krastā atradušās vairākas koka baznīcas. 1892. gadā šajā vietā uzcēla mūra baznīcu pēc pazīstamā Liepājas arhitekta Maksa Paula Berči projekta. Baznīca bija Bārtas, Dunikas un arī Nīcas ļaužu apmeklēta un godāta, tās draudze bija stipra un vienoja trīs pagastu ļaudis. Kultūras, reliģijas un ļaužu komunikācijas viens no centriem tajā laikā.

Karš nesaudzē neko, fronte tieši blakus, slavenā Kurzemes cietokšņa kaujas risinājās arī Bārtas baznīcas apkaimē un baznīca, protams, tiek nopostīta.

Vietējie ļaudis pec kara neatlaidīgi centās baznīcu atjaunot, kopējās pūles vainagojās rezultātiem, materiāli tika sagādāti, atjaunošanas darbi sākās, pat spāres jau tika uzlietas un nostiprinātas, dievkalpojumi notika jau zem pagaidu pārsegum. Likās, mērķis jau gandrīz sasniegts, bet padomju funkcionāri 1961. gada 1. augustā domāja un lēma savādāk. Kam tautai kopā nākt un vienoties? Sekoja direktīva draudzi slēgt, un kopš tā laika vairs nav tikusi atjaunota.

Jāpiebilst, ka teritoriālās reformas nebija nekas neparasts jau tajos laikos, un tā nu sanācis, ka Bārtas baznīca jau izsenis ir Dunikas pagastā.

Taču padomju ideoloģija maina cilvēkus. Vēlāk, tajos pašos kolhozu laikos, daudzu to pašu baznīcas atjaunotāju bērni izvazāja savāktos materiālus, jau uzliktās spāres paši noņēma nost. Tautas nostāstos vēl tagad dzirdamas runas par baznīcas ķieģeļiem Dunikas un Bārtas iedzīvotāju mājās. Klīst nostāsti arī par to, ka daudzu ļaužu nedienas vietējie pēc tam saistījuši ar pašu baznīcas izlaupīšanu. Tiešā tekstā, bet protams bez lieciniekiem, teikuši:

Baznīcas drupās pēc 1967.gada gucuļu viesstrādnieki ierīkoja mehāniskās darbnīcas, kas, protams, ēkas saglabāšanu neietekmēja labvēlīgi.

Vēlāk kolhozā “Uzvara” laikā bija iecere ar traktoriem sienas sagraut, lai novērstu nestabilitāti. Labi, ka projekta autori nobijušies no tā, ka pašus traktorus drupas apraks un iecere tā arī netika realizēta.

Lai nu kā, bet ļaužu apziņa un sapratne arī tagad mainās un jau Dunikas un Sikšņu kolhoza “Uzvara” laikos izveidots piebraucamais ceļš, jo pēc jaunā Bārtas tilta būvniecības un ceļa iztaisnošanas tāda vairs īsti nebija.

Pirms pāris gadiem, pateicoties enerģisku un mūsu dzimtenes kultūrvēsturē ieinteresētu cilvēku uzņēmībai, baznīcas drupās tika sarīkota kopēja Dunikas un Bārtas pagasta talka, kurā krūmiem aizaugušās drupas, kuras pat no ceļa pirms tam lāgā nevarēja redzēt, tagad ir pārvērstas kulturālā apskates objektā. Vēlāk Dunikas pagasts uzstādīja informatīvo plāksni.

Šajā lapā publicētie fakti un bildes vākti un kopā likti Nīcas senlietu krātuvē un Bārtas muzejā, pamatojoties uz to vadītāju Gitas Vanagas un Aijas Ķudes savākto, Arvila un Kristīnes Jākabsonu apkopoto materiālu.

Bārtas baznīca bildēs un aprakstos.

Bārtas baznīca – notikumi.

Ļaudis, kuru darbība un mūžs ar Bārtas baznīcu saistīts.

Arvīds Ustrups

Mācītājs Arvīds Ustups (1910- 1974) ir dzimis Cēsu apriņķa Mārsnēnu pagastā. Beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un no 1938. līdz 1944. gadam bijis mācītājs Bārtas baznīcā (arī citās apkaimes baznīcās). Pēc Otrā Pasaules kara atgriezies Vidzemē, kur kalpojis vairākās draudzēs, apliecinot patiesa Dieva kalpa dedzību- nekāda transportlīdzekļa viņam nav bijis un uz savām draudzēm, kas atradušās gan Ērgļos, gan Ogrē, gan Vecpiebalgā, gan arī vēl citās vietās, viņš braucis ar riteni. Sešdesmitajos gados bijis spiests paralēli kalpošanai strādāt meliorācijā. Brīvajā laikā daudz gleznojis. Miris 1974. gadā Tukumā, kur arī apbedīts.

:

Augusts Šenbergs

Dzimis 1904. gada 3.martā Zvārdes pagasta „Dūzēnos”, kā septītais bērns zemnieka Indriķa un Karolīnes Šēnbergu desmit bērnu ģimenē. Augustam bija pieci brāļi un četras māsas. Visa ģimene piederēja pie Zvārdes draudzes, bērni tāpat kā tēvs Indriķis, kristīti un iesvētīti Veczvārdes baznīcā, kurā „Dūzēnu” saimnieks Indriķis bijis draudzes vecākais un pērminderis. Visi bērni beiguši pagasta skolu, skolas laikā atklājies to muzikālais talants.

Mācītājs Augusts Šenbergs

No kuplās Šenbergu bērnu saimes vienīgi Augusts sūtīts augstās skolās Rīgā- studējis teoloģiju Latvijas universitātē. Tēva griba bijusi, ka „Dūzēnu ” īpašnieks ir dēls Augusts, bet māsa Līna ar vīru Rūdi Birkānu skaitījušies rentnieki, kuri apsaimniekojuši laukus , kopuši ēkas un devuši tēvam un mātei mūža maizi. Kāds tam pamatojums to neviens no bērniem nekad nav skaļi paudis.

Būdams ne tikai mācītājs, bet arī „Dūzēnu” saimnieks, zemnieks, bijis Zemnieku savienības biedrs no 1922.-1923. gadam, bet no 1933.-1934.gadam pakļauts obligātajai karaklausībai. Gadu dienēja Latvijas armijā, Bruņoto vilcienu pulkā, iegūstot kaprāļa pakāpi.

1932.gada 30. janvārī precējies ar Mildu Lauciņš, dzimušu 1907.gadā. Ģimenē 1935.gadā pasaulē nāk pirmdzimtais dēls Andrejs, ģimenei dzīvojot Nīcā 1938. gadā piedzima otrs dēls–Mārtiņš.

Augusts Šenbergs teoloģijas studijas beidzis 1936.gada 18.decembrī. Ordinēts par mācītāju 1937. gada 31. janvārī.

Zvārdes baznīcā jauno mācītāju Augustu Šenbergu, jeb ļaužu valodā saukto Dūzēnu Augustu dzirdēja 1937.gada maijā, rīta dievkalpojumā teicot svētrunu, bet pēc tam Zvārdes skolā izlaiduma svinībās, kur uzrunāja klātesošos zvārdeniekus, sakot paldies par šeit pavadītajiem gaismas un gudrības, bērnības bezrūpības gadiem, kas bijušajam absolventam iegūlušies uz mūžu atmiņā.

Kopš 1937.gada kalpojis Nīcas, Jūrmalciema Nācaretes, Muitnieku draudzēs, bet oficiālā ievešana mācītāja amatā Nīcas baznīcā notika Debesbraukšanas dienā- 1938.gada 26. maijā.

Darba apstākļi Nīcā nebija viegli. Kopš 1560.gada tur bija divas baznīcas- viena Bārtā, otra Nīcā. Laikā pirms Pirmā Pasaules kara katrā draudzē bija ap 1000 draudzes locekļu. Mācītājs pamīšus turēja dievkalpojumus, katru otro svētdienu. Latvijas neatkarības gados draudzes sadalīja, bet mācītājs palika viens. Ap 1935. gadu, kad ilggadējais mācītājs, prāvests Gustavs Špērs aizgāja atpūtā, Baznīcas Virsvalde skubināja pieņemt katrai draudzei savu mācītāju.

Nīcas baznīcai bija divas filiālbaznīciņas- Jūrmalciema Nācaretes un Muitnieku. Bārta 1938.gadā vienojās ar Krūtes draudzi par kopēju mācītāju.

Svētdienas rīts nr.24 12.06. 1938

„Nīcas draudzē, pēc ilggadējā mācītāja prāvesta Špēra aiziešanas pensijā, sava mācītāja nebija. Apmēram pirms pusgadā draudze ievēlēja mācītāju Augustu Šēnbergu kura svinīga ievešana amatā notika Debesbraukšanas dienā. Visai Nīcai tā kija liela svētku diena. No rīta vēl turpināja līt auglīgais lietus, bet tas neatturēja nīceniekus no piedalīšanās svētkos. Pateicībā un priekā par silto lietus veldzi, kas tik nepieciešama bija Nīcas sausajiem tīrumiem, pa visiem ceļiem un tekām plūda uz baznīcu dievlūdzēji, un kad sākās dievkalpojums, bija pārpildīti visi dievnama soli, ejas un balkoni. Griestu lukturos silti iemirdzējās sveces, smaržoja svaigie bērzi, ieskanējās baznīcas zvani un mācītāji devas gājienā uz baznīcu.

Ceļā krita jaunatnes kaisītie ziedi. Pie ieejas bīskapu apsveica Nīcas draudzes priekšnieks J. Aļis. No ieejas līdz altārim špalerās stāvēja tautas tērpos ģērbtās Nīcas tautu meitas. Jauno mācītāju amatā ieveda arhibīskaps prot. Dr. T. Grīnbergs, asistējot Grobiņas iecirkņa prāvestam Dr. V. Sanderam un doc. Dr. A. Freijam. Svinībās piedalījās Durbes mācītājs T. Āviks, Gramzdas mācītājs H. Biezais, Cīravas mācītājs A. Ernstsons, Rucavas mācītājs R. Kamols, Grobiņas mācītājs Kr. Valters un mācītājs V. Dūnis no Rīgas. Jaunajam mācītājam līdz ar pārējiem dievgaldniekiem Grobiņas māc. Kr. Valters pasniedza svēto vakarēdienu. Sprediķoja doc. Dr. A. Freija. Dievkalpojumu kuplināja vairāki vietējie dziedātāju kori, vietējais Otaņķu grupas aizsargu orķestris, ērģelnieks J. Turss un K. Rozenkergs ar solo dziesmām.

Pēc dievkalpojuma sekoja kopējs azaids Nīcas valsts pamatskolā, kur jauno draudzes ganu apsveica Nīcas pagasta vecākais J. Bumbulis un citi. Daudzajiem apsveikumiem savus novēlējumus un padomu šķiroties pievienoja arī arhibīskaps prof. Dr. T. Grīnbergs. Draudzes Dāmu komitejas pārstāves ar komitejas priekšnieci Aizpura kundzi priekšgalā arhibīskapam, prāvestam un jaunajam mācītājām aplika tautiskos Nīcas skāterus. „

Iestājies aizsargos, kā mācītājs bijis 15.Liepājas aizsargu pulkā bataljonā, aktīvi piedalījies Nīcas sabiedriskajā dzīvē, vadījis Zemnieku svētku dievkalpojumus.

Ārēji būdams nosvērts un mierīgs, 35gadīgais mācītājs bija enerģijas, spēka un darboties gribas pilns. Līdztekus mācītāja amatam sāk strādāt par ticības mācības skolotāju Nīcas valsts pamatskolā.

Padomju okupācija 1940.gada vasarā Šenbergu ģimenes dzīvi un tās parasto ritmu paralizēja, pagastā tagad bija cita vadība. Baznīcā dievkalpojumi notika, bet mācītājs Šenbergs vairakkārt ticis izsaukts un pratināts čekā Liepājā.

1941.gada 14.jūnijā izveda mācītāju Augustu Šēnbergu ar sievu Mildu, dēliņiem- trīsgadīgo Mārtiņu un sešgadīgo Andreju. Ģimene jau ceļā tika izšķirta. Augustu aizveda uz Vjatlagu, bet sievu ar dēliņiem uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu.

Kā stāstījuši piederīgie dzimtas saietā, „lepnā spītā mācītājs atvadījies no Nīcas. Savā dzīvesvietā „Mācītājmājā” bruņotu krievu zaldātu un čekistu izbrīnīto skatienu pavadīts, uzģērbis melno talāru, uzlicis amata zīmi (krustu ķēdē) un līdz ar visu ģimeni pielūdzis Dievu.”

Miris 1942.g.13.jūnijā, cēlonis: enterokolīts. Kāds pazīstamais atsūtījis ziņu, ka Šēnbergs Vjatlaga 7.lēģerī noturējis dievkalpojumu 1941.gada 25. decembrī. Viens no čekas ierēdņiem 1942.gadā 8.februārī pieprasījis A. Šenbergu sodīt ar augstāko soda mēru. Tikai priekšlaicīga nāve Šenbergu paglābusi no nošaušanas.

Kad sāka organizēti kārtot latviešu bērnu atgriešanos dzimtenē, 1946.gada20.augustā vilciena vagonā bijuši abi Šenbergu dēli, Milda Šenberga palikusi viena kopā ar likteņbiedreni Annu Antmani no Nīcas, kurai arī divi bērni atradās vagonā, kas devās uz Latviju- divpadsmit gadus vecā Ilga un astoņus gadus vecais Ilgvars. Milda bēgusi 15.augustā 1947.gadā, ģimene piedzīvo otrreizēju izsūtīšanu 20. decembrī 1948.gadā. Arī šoreiz ģimene pa etapu un pārsūtījuma cietumiem nonākusi Krasnojarskas apgabalā, tikai citā Dolgoostrovskajas rajonā. Šenberga sieva ar dēliem atgriezušies 1957.gadā, ar sabojātu veselību, divdesmit gadus slimojusi, mirusi 1982. gada, dēls Mārtiņš mirst traģiskā nāvē 1961.gadā, Andrejs izveidoja ģimeni un dzīvo Rīgā.

Gustavs Zigismunds Braže

Gustavs Zigismunds Braže dzimis 1802. gadā Īvandē, Edzes mācītājmuižā, mācītāja ģimenē. No 1820. gada līdz 1822. gadam viņš ir studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē, neilgu laiku (1823.–1825.) strādājis par mājskolotāju Vecsaulē, bet kopš 1825. gada līdz 1870. gadam bija mācītājs Nīcā un Bārtā, kur aktīvi rūpējās par ļaužu izglītošanu, dedzīgi nosodīja dzeršanas postu un palaikam aktuālas ziņas par tuvāko apkārtni publicēja latviešu un vācu periodiskajos izdevumos.

G. Braže bija arī rosīgs Vidzemes un Kurzemes vācu mācītāju dibinātās Latviešu (draugu) biedrības biedrs. Šīs biedrības mērķis bija pētīt un izkopt latviešu valodu, lai sekmīgāk vadītu un ietekmētu latviešu kultūras dzīvi. Tautas izglītošanai G. Braže ir sarakstījis vairākas mācību grāmatas (piemēram, rēķināšanā, mērīšanas mācībā (ģeometrijā), latviešu valodā), kurās nereti ir bijis celmlauzis, darinot latviešu terminus dažādiem jēdzieniem.

Valodai, tās kopšanai G. Braže ir pievērsis īpaši lielu uzmanību. Par valodas kuplināšanas avotiem viņš uzskatījis izloksnes un grāmatas. 1857. gadā izdotajā grāmatā “Īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu labāki grib pārzīt un caur to par labiem rakstītājiem palikt” G. Braže ir devis padomu: “Lasi papriekš labi daudz grāmatas [..] kad tu [..] atroni jaunus vārdus jeb kādu jaunu vārda locīšanu, kas acīmredzot no latviešu saknes cēlušies, pieņem viņus ir savos rakstos, lai tu nepalieci savai valodai par noplicinātāju!” (35. lpp.)

Šīs grāmatas papildinājuma “Priekšzīmju krājums rakstītājiem” (publicēts 1859. gadā) ievadā G. Braže ir norādījis, ka centies savā valodā iesaistīt apkārtnē plaši pazīstamus vārdus, līdzās iekavās minot izplatītāko nosaukumu. Grāmatā sastopami tādi Dienvidrietumkurzemē vai plašāk lietoti vārdi ar skaidrojumiem kā auģis ‘audzēknis’, blenzt ‘raudzīties, skatīties’, būrs ‘pulks’, dengties ‘locīties’, krīčoles ‘slidkurpes’, sprengties ‘sprausties’, žūra ‘ieskābusi bieza auzu putra’; arī novadam raksturīgi govju vārdi, piemēram, Pirmuža, Cetuža, Balguža. Uzsverot, ka G. Braže ir pirmais latviešu rakstu darbu metodikas autors, un plašāk apcerot šīs abas grāmatas, arī Liepājas Universitātes profesore Diāna Laiveniece ir atzinusi, ka uzteicamas ir vācu mācītāja pūles, īstenojot tajās nosprausto mērķi – mudināt latviešus apgūt latviešu valodas rakstu prasmi, kopt un bagātināt valodu.

Stāsts par jaunu zemnieku

Otrs izdevums, kurā ir bagātīgi iesaistīts Lejaskurzemes savdabīgais vārdu krājums, ir zināmā mērā arī par mācību līdzekli uzlūkojamā 1844. gadā izdotā grāmata “Kā Paleijas Jānis savu būšanu kopis. Arāja ļaudīm par priekšzīmi sarakstīts”. Tajā 32 nodaļās – stāstā par jauna zemnieka Paleijas Jāņa dzīvi un darbiem savā saimniecībā – G. Braže ir sniedzis padomus daudzās jomās, piemēram, lauksaimniecībā, dārzkopībā, lopu kopšanā un ārstēšanā, biškopībā, bērnu audzināšanā, slīkstošu un nosalušu cilvēku glābšanā. Šajā grāmatā viņš ne tikai ir ietvēris daudz apvidvārdu, bet atsevišķi grāmatas sākumā apkopojis pat nelielu vārdu sarakstu ar skaidrojumiem latviešu un vācu valodā.

Plašs dialektālo formu un vārdu klāsts ir ietverts G. Bražes 1875. gadā izdotajā vārdnīcā “Allererste Anleitung zum Gebrauch der lettischen Sprache für Deutsche”. Kā liecina grāmatas virsraksts, tā domāta vāciešiem – latviešu valodas nepratējiem. Tajā ir četras daļas: gramatika, latviešu–vācu daļa (ar 4000 vārdiem), vācu–latviešu daļa (ar 8000 vārdiem) un sarunas (sarunu temati – “Par laiku”, “Par slimiem”, “Bērnu kambarī”, “Par tiesas lietām”, “Istabā”). Var pievienoties šīs vārdnīcas pamatotai kritikai (piemēram, tajā atjaunots līdzskaņu dubultojums rakstībā, sastopamas kļūdas, ietverts daudz ģermānismu), bet šī vārdnīca var būt izmantojama Dienvidrietumkurzemes izlokšņu, it īpaši leksikas, tās dinamikas, izpētē.

Nav kļūda vai nezināšana

Tajā ir atspoguļotas vairākas, galvenokārt kursiskajām izloksnēm, raksturīgas fonētiskas parādības (tiesa, ne vienmēr konsekventi), piemēram, patskaņu a un e pagarinājums pirms tajā pašā zilbē sekojoša r (piemēram, bārgs, gārds, vērgs), paglābts patskanis u līdzskaņu b un v priekšā (piemēram, dubens, suvēns, zuvs), patskanis e vārdā stebule ‘stabule’, u vārdos stumpa ‘stampa’, stumpāt ‘stampāt’, mīkstinātais ŗ (piemēram, kaŗš, jūŗa, buŗas, kuŗš, dzeŗu, gŗūts), skaņu kopas ln vietā ll (piemēram, mellums, villa), līdzskaņa j zudums vienzilbes vārdos aiz divskaņiem un patskaņiem (piemēram, rupš, slapš), līdzskaņa s piespraudums vārda sākumā (piemēram, stieģelis, stoveris), līdzskanis k līdzskaņa s priekšā vārdos kulkstīt ‘kulstīt’, kulkstikle ‘kulstīkla’, k arī vārdos sklidēt ‘slīdēt’, smilkts ‘smilts’.

G. Bražes vārdnīcā ir atainotas daudzas novada izloksnēm raksturīgas, bet no literārās valodas atšķirīgas morfoloģiskās parādības, piemēram, atšķirīgas formas – braslis ‘brasls’, viesuls ‘viesulis’, balande ‘balanda’, garoze ‘garoza’, karūse ‘karūsa’. Jāpiezīmē, ka nereti vārdnīcā līdzās ir minētas divas vai pat trīs formas, kas atklāj to variēšanos tautas valodā, piemēram, lūsa//lūse//lūsis, strīde//strīds//strīdus.

Kā norādījusi Liepājas Universitātes profesore Gunta Smiltniece savā pētījumā, “daudzās morfoloģiskās atšķirības no mūsdienu valodas normām un morfoloģiskie varianti nav kļūdas un valodas nezināšana, bet Dienvidkurzemes izlokšņu formas”. (“Vārds un tā pētīšanas aspekti”, 7. kr., 2003., 210. lpp.).

Plašu grupu G. Bražes vārdnīcā veido Dienvidrietumkurzemes izloksnēs raksturīgie vietu nosaukumi, kas darināti ar piedēkli ien, piemēram, alksniens, egliens, kārkliens, niedriens, priediens, spīliens ‘niedrājs’, stiebriens ‘meldrājs’, skaidiens.

Vārdnīcā sastopams arī samērā daudz (ap 50) atvasinājumu ar izskaņu ots, kam dažkārt līdzās minēts sinonīms atvasinājums ar citu izskaņu, piemēram, dubļots//dubļains, miegots//miegains, sveķots//sveķains, niķots//niķains//niķīgs.

Droši vien dažviet vecākās paaudzes pārstāvjiem vēl pazīstamas darbības vārdu formas ar izskaņu āt izskaņas ot vietā, piemēram, dancāt, dzīvāt, siekalāt, skolāt, šūpāt.

Četrpadsmit vēju nosaukumi

Profesore Ieva Ozola G. Bražes vārdnīcā ir konstatējusi 468 darbības vārdus ar izskaņu (d)ināt, piemēram, dzīdināt ‘dzīt, skubināt; dzīties pakaļ’, kritināt ‘ļaut, lai krīt; veicināt krišanu’, ķedināt ‘plucināt, izplucināt’, ķizināt ‘kādu izsmiet, izzobot’, pildināt//peldināt, pužināties ‘sevi ar kaut ko nodarbināt’, skulbināt ‘zvanīt’, svabināt ‘atbrīvot’, vīrināt ‘mudināt (kādu) uz drošsirdību; uzmundrināt’. I. Ozola ir secinājusi, ka tie atklāj gan Lejaskurzemes atvasinājumu īpatnības, gan 19. gadsimta rakstu valodai un vārdnīcām raksturīgās iezīmes (“Vārds un tā pētīšanas aspekti”, 7. kr. 199. lpp.).

G. Bražes vārdnīcā atrodami daudzi novadam raksturīgi vārdi, kas ietver plašu informāciju par visdažādākajām dzīves jomām. Var secināt, ka autors ir centies ietvert visai pilnīgu savdabīgo novada vārdu krājumu. Piemēram, viņš ir minējis jūras piekrastē pazīstamo astoņu vēju apzīmējumus – kopā 14 nosaukumus, no kuriem daļa ir sastopama tikai Kurzemē vai pat šaurākā areālā, piemēram, āzenis ‘dienvidaustrumu vējš’, launadzis ‘dienvidrietumu vējš’, saksenis ‘rietumvējš’, sāmenis ‘ziemeļrietumu vējš’.

Vairāki vārdnīcā iekļautie vārdi attiecas uz reljefu, augsni, ūdenstecēm, piemēram, danga, dumbiers, grebe, kalva, ķirba, pope, pūsts, raķis.

Ar augu valsti, kultūraugiem saistīti Lejaskurzemes izloksnēs pazīstamie apvidvārdi, piemēram, spīles ‘niedres’, naši ‘plūdu sanesumi’; adieņi ‘vasaras rudzi’, pūri ‘ziemas kvieši’, kniploks ‘ķiploks’, sprūte ‘kālis’, svikls ‘biete’; bubieres ‘jāņogu krūms’, krizdole ‘ērkšķoga’, zustrenes ‘jāņogas’, ķezbēres ‘ķirši’.

Arī daudzi vārdnīcā iekļautie dzīvnieku nosaukumi ir sastopami šaurākā vai plašākā areālā galvenokārt Lejaskurzemē, piemēram, gandrs ‘svētelis’, knievs ‘kaija’; bimbals ‘dundurs’, knausis ‘ods’, mīzenes ‘mazas skudras’; depis ‘krupis’, naģe ‘varde’; strimala ‘reņģe’; gūža ‘zoss’; kanišķis ‘trusis’, suiķis ‘sivēns’.

Ar dažādām nozīmēm

Vārdnīcā sastopami vairāki no literārās valodas atšķirīgi, bet Lejaskurzemē pazīstami vārdi, kas saistīti ar cilvēku, piemēram, pants ‘loceklis’, plānumi ‘deniņi’, smakrs ‘zods’, plūči ‘plaušas’. Daļa no tiem ir dažādi, to vidū arī mūsdienās neaktuāli darītājvārdi, piemēram, padeģis ‘ugunsgrēkā cietušais’, pārkupšis ‘uzpircējs’, zavētājs//zavetnieks ‘burvis’, ziņģis ‘priekšdziedātājs (baznīcā)’.

Visai bagātīgi Bražes vārdnīcā ir iekļauts ar tautas materiālo kultūru saistītais novada vārdu krājums – apģērba, ēdienu, sadzīves priekšmetu, darbarīku u.tml. nosaukumi, piemēram, drābulis ‘linu plecu lakats’, lindruks//rinduks ‘sieviešu svārki’, sietava ‘garens auduma gabals, ko sievietes aptina ap kāju zem zeķes’; biguze ‘maizes zupa’, pūtelis ‘ieskāba auzu (biez)putra’; kašelis ‘kaplis’, dalbs ‘gara kārts’; tupesis ‘neliela labības, siena kaudzīte’.

Vārdnīcā ir ietverti vairāki vārdi, kam Lejaskurzemes izloksnēs ir sastopamas no literārās valodas atšķirīgas nozīmes, piemēram, baskājis ‘zirgs ar baltām kājām’, bullis arī ‘zivs – ķīsis’, ciemiņš ‘kaimiņš’, dzīvot//dzīvāt//dzievāt arī ‘strādāt’.

Jāpiezīmē, ka lielāko daļu no G. Bražes vārdnīcā minētajiem novada vārdiem valodnieki konstatējuši šaurākā vai plašākā areālā tikai Kurzemē, bet daži tajā reģistrētie apvidvārdi ir sastopami plašāk Latvijā, piemēram, kūds ‘vājš’ arī Latgalē un Augšzemē, nīt ‘kult sviestu’ arī Latgalē un dažviet Dienvidaustrumvidzemē, stulbs ‘akls’ arī Rietumzemgalē.

Vārdnīca “Allererste Anleitung zum Gebrauch der lettischen Sprache..” ir plašākais 19. gadsimta rakstu avots, kurā bagātīgi ietverta Lejaskurzemē šajā laikā lietotā leksika.

Daudz vārdu ir vēl dzīvi

Jāpiebilst, ka 19. gadsimta beigās Nīcas valoda un folklora ir saistījusi arī tolaik jaunā rakstnieka Jēkaba Janševska uzmanību – viņš no 1889. gada līdz 1896. gadam strādājis Nīcas pagastskolā par skolotāju un rakstījis Fricim Brīvzemniekam: “Latviešu valoda še vēl vesela un skaidra. Tautas gara mantas še vēl var vākt un dabūt pa pilnam.” Kā zināms, novada vārdu krājumu J. Janševskis meistarīgi ir iesaistījis savos Kursai veltītajos romānos. Bet bagāts Lejaskurzemes vārdu krājums ir iekļauts jau senāk – 17. gadsimtā – sarakstītajā Jāņa Langija vārdnīcā (arī J. Langijs vairākus gadu desmitus ir bijis Nīcas un Bārtas draudzes mācītājs). Abu vārdnīcu dotumu salīdzinājums ar 20. gadsimta otrajā pusē novadā pierakstītajiem izlokšņu materiāliem sniedz ziņas par dažādu valodas parādību noturību, izzušanu vai attīstību vairāk nekā 300 gados.

:

Johans Gustavs Špērs

Johans Gustavs Špērs , Liepājas ģimnāzijas zīmēšanas skolotāja Fridriha Špēra dēls, dzimis Liepājā, 1866.gada 3.decembrī.

No 1875. – 1877.gadam Vites un Hika bāriņu nama audzēknis,

No 1877.-1884. gadam mācījās Nikolaja ģimnāzijā.

No 1885. – 1890.gadam studēja teoloģiju Tērbatā. 1891.gadā nolika konsistorijas eksāmenu pie Vidzemes konsistorijas.

Prakses gadu nostrādāja pie mācītāja Rīmšneidera Rucavā un mācītāja J. Veides Grobiņā. 1892.gadā mājskolotājs Medzē.

1893.gada 7.martā Krūtē ģenerālsuperintendanta J. Bethers viņu ordinēja par Krūtes un Virgas mācītāju, un arī introducēja.

No 1902.gada 19.aprīļa viņš ir Nīcas un Bārtas mācītājs, bet no 1906. gada 26.jūlijā tika apstiprināts par Grobiņas diecēzes prāvestu, 1901.gadā saņēma mācītāja zelta krustu.

Kopš 1898.gada 15. jūlija precējies ar Ostrogroskas apriņķa ārsta Kārļa Melortopena meitu Margaretu.

Mācītājam Gustavam un viņa sievai Margaretai bija seši bērni, trīs no viņiem ir dzimuši Krūtē -Haralds Rūdolfs Augusts (1899.), Hildegarde Marina Elizabete (1900.), Verners(1901.), bet pārējie trīs Nīcā- Gustavs(1902.), Elvīra Klāra (?), Meinards(?).

1928.gada 30.jūnijā prāvests, Nīcas un Bārtas mācītājs Gustavs Špērs atzīmē savu 35 gadu amata jubileju.

No 1935.gada līdz 1939.gadam emeritētais prāvests G. Špērs ar sievu dzīvojis Liepājā Rožu ielā 23-4.

1939.gada 22. novembrī viņi plānoja no Liepājas ostas ar tvaikoni (caur Klaipēdu) doties uz Vāciju. Tajā dienā Liepāju atstāja divi vācu pasažieru tvaikoņi-«Frigga» un «Berlin».

Taču Špēru ģimene neuzkāpa ne uz viena no šiem tvaikoņiem, kaut arī iepriekšējā dienā bija sagatavoti visi dokumenti izbraukšanai. Par tālākajiem notikumiem emeritētā prāvesta G. Špēra dzīvē ziņu nav, bet domājams, ka miris 1948.gadā.

:

Johans Langiuss

Nīcas muzeja vadītāja Gita Vanaga ir sagatavojusi pārskatu par mācītājiem, kuri ir kalpojuši Bārtā kopš brīža, kad šeit vispār uzcelta baznīca. Viņu vidū ir arī Johans Langiuss, latviski dažkārt saukts par Jāni Langiju. 1936. gadā viņš pieminēts izdevumā “Latvijas Universitātes Raksti”, Filoloģijas un filozofijas fakultātes rakstu sērijā. Raksts par viņu vairākos turpinājumos saucas “Bārtas mācītāja Langija dzīve un viņa darbi pārējo XVII gs. valodniecisko rakstu starpā”. Apskatīsim to.

“Materiālus Langija biogrāfijai un personas raksturojumam atrodam tiklab paša Langija vārdnīcā, kā arī dažās XVII gs. vēsturiska rakstura piezīmēs: Kēnigsbergas universitātē uzņemto studentu sarakstos un atzīmēs par Nīcas un Bārtas baznīcām un to mācītājiem. Lielāko daļu biogrāfisko ziņu ir sakopojis Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs.

Biogrāfiskus datus par Langiju sniedz vispirms baltvāciešu vēsturnieks Augusts Serafims (August Robert Seraphim) rakstā “Liv-, Est- und Kurländer auf der Universität zu Königsberg”. Vēl tādas ziņas sniedz Užavas mācītāja un vēsturnieka Teodora Kallmeijera grāmata par Kurzemes evaņģēliskām baznīcām un mācītājiem (Johann August Theodor Kallmeyer “Pastor zu Landsen. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands”). Šai darbā ir aizrādīti arī vecāki avoti, no kuriem ziņas smeltas.

Langijs dzimis Liepājā, uz ko aizrāda vispirms paša Langija izteiciens “meine Geburtstadt Libau”. Otrkārt uz to aizrāda Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstos viņam piešķirtais apzīmējums “libaviensis”. Par viņa izcelšanos un senčiem neko nezinām. Jādomā gan, ka sevišķi izcili ļaudis viņi nebūs bijuši, jo tad tuvākie laikabiedri būtu par to kaut ko piezīmējuši. Ja pieņemam, ka Langijs bijis īsts vācietis, tad viņa vecāki meklējami starp tiem vācu tirgotājiem un amatniekiem, kas XVI gs. beigās un XVII gs. pašā sākumā jo spēcīgi lauzās uz Liepāju, pat pret paša prūšu hercoga gribu, kuram toreiz Grobiņas un Liepājas novads piederēja, un pret hercoga gribu centās atņemt turienes senākiem iedzīvotājiem- kuršu zvejniekiem un zemniekiem- zemi un mājas. Tomēr par Langija senču ienākšanu Liepājā neko nezinām un, tā kā no kuršu pilsētniekiem daļa toreiz arī pārvācojās, tad, tīri teorētiski spriežot, nav neiespējams, ka arī Langija senči bijuši kurši. Tam par labu varētu runāt vispirms predikāts “Cureta” Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstā parastā “Curonus”; “Curoniensis” vai “Curlandensis” vietā. Varbūt, ka te tiešām slēpjas zināms apslēpts aizrādījums uz Langija kursisko izcelšanos un senču pagātni, jo par “curetae” vai “curetes” daži vēsturnieki laikā no XIII līdz XVI gs. sauc īstos, senos Kursas iedzīvotājus kuršus, kamēr minētie “curonus” et cetera norāda tikai uz Kursu (Kurland) kā dzīvesvietu, nevis obligātu, senu izcelšanos no tās.

Otrkārt, šādam uzskatam par labu varētu runāt arī Langija lielās simpātijas pret zemniekiem, kaut gan sevišķi uz to atsaukties nevar, jo tādas simpātijas pret vienkāršiem kuršu ļaudīm bija arī, piemēram, Grobiņas mācītājam Enoham Remlingam, kurš bija īsts vācietis.

Vēl par labu Langija izcelšanās iespējai no kuršiem varētu runāt viņa samērā labās latviešu valodas zināšanas, kā arī latviešu vispārīgās psihes pazīšana, it īpaši atsevišķu tās nianšu ziņā.

Tāpat Langijam raksturīgs nenoliedzams antagonisms pret visu vācisko latviešu valodā: viņš nekur necenšas kultivēt nevienu aizgūtu vārdu vācu valodā, bet, kur vien iespējams, viņš šādu vārdu aizgūšanu nopeļ un par tiem zobojas. Viņš pareizi nopeļ izteicienu “ahran mahzitees”, kura nozīme ir “iekalt no galvas” (no vācu “auswendig lernen”). Vārdu “ahrsts” viņš sauc par “ein verkehrt deutsches Wort” (aptuvenā tulkojumā- “izkropļots vācu vārds”) no “Arzt”. Līdzīgi viņš izsakās arī par citiem aizgūtiem vācu vārdiem.

Kaut kādas latviešu valodas pārvācošanas tieksmes Langijam ir pilnīgi svešas. Varētu jau domāt, ka te izpaužas zināma vāciska nevēlēšanās, lai vienkāršie latvieši pārmērīgi tuvu iepazītos ar svešo vācu valodu, tuvotos vāciešiem un paliktu pārmērīgi gudri un iedomīgi. Tomēr vairāk te liekas izpaužamies Langija pareizs uzskats, ka šie nevajadzīgi aizgūtie vārdi tikai bojā latviešu valodu tās iedzimtā īpatnībā un pareizībā, un liekas, ka vairāk te Langijā runā neapzināts atavistisks kuršu patriotisms. Viscaur viņš uzsver, ka latviskais latviešu valodā jāglabā un jāsarga.

Vēl jāpiezīmē, ka Langija vācu valodā, kas vispārīgi stāv tā laika vācu valodas augstumos, tomēr pagadās parupjas kļūdas, kuras visai grūti izskaidrot ar vienkāršu pārrakstīšanos.

Tomēr jāatzīst, ka Langijs jau no mazām dienām bijis stipri ieaudzis vācu garā. Pats sevi Langijs nekur par latvieti neatzīst un kāda, kaut cik apzinīga un intelektuāla, kursiski nacionāla pašapziņa viņam sveša. Viņš pats pieskaita sevi vāciešiem, kas it īpaši novērojams gramatikas formās: pretstatīdams vācu un latviešu valodu, viņš par vāciešiem saka “wir sagen” (mēs sakām), turpretī par latviešiem- “sie sagen” (viņi saka). Arī Langija latviešu valodas prašana ir tāda, ka viņš izliekas it kā piedzimis un no mazām dienām uzaudzis vai pilnīgi vāciskā atmosfērā. Un tomēr arī tas vēl neizšķir jautājumu pilnīgi par labu Langija vācu tautībai. Var jau būt, ka Langija ģimene jau priekš Jāņa dzimšanas bija pārvācojusies, un viņš bērnībā ģimenē latviski vispārīgi vairs nav runājis. Varbūt, ka tikai viens no vecākiem bija vācietis, un ar to tad pastāvīgi notika runāšana vāciski. Bet ģimene varēja būt arī vēl pilnīgi latviska, kur vāciski varēja tikai prast, un tomēr jaunais Langijs varēja izaugt par vācieti aiz tā iemesla, ka bērnu varēja skolot vācu garā, paredzot, ka viņam vācu sabiedrībā būs spožākas izredzes. Vēl jau mūsu dienās nav nemaz tik senā pagātnē tie laiki, kad Rīgas un citu pilsētu latviešu jaunekļi, ja viņiem no ģimenes nenāca līdzi stipra nacionāla pašapziņa, sadzīves apstākļu ietekmē nākdami sakaros ar vāciešiem, pārvācojās tā, ka ap 15.- 16. dzīvības gadu vairs latviski runāja tikai ar rupjām kļūdām un skaitīja sevi par vāciešiem. Lai atceramies, piemēram, lauksaimniecības profesoru Kārli Augustu Līventālu- Anša Līventāla dēlu. Ansis Līventāls tak ir starp latviskuma veicinātājiem, bet Kārlis Līventāls sevi caur un cauri uzskatīja par vācieti.

Ka Langija vecāki, sevišķi tēvs un senči no tēva puses, varētu būt bijuši kurši, tam par labu runā vēl šāds fakts. Ir diezgan zīmīgi, ka mums nekur nav uzglabājusies Langija uzvārda nelatinizētā vācu forma, kas ļauj domāt, ka viņam vāciska uzvārda arī nemaz nav bijis, un ka forma “Langiuss” ir pārveidojums no kādas nevācu, respektīvi, kursiskas formas. Bet, ja arī pieņemtu, ka viņš vāciskā formā saucies Lange, tad pat šis “Lange” var tīri vācisks arī nebūt: tam pamatā var būt kāda kursiski- prūsiska forma “Langa” vai “Laņģis”. Vācu valodnieks Reinholds Trautmanis taču ir atzīmējis prūšu uzvārdus Lange un Langedabe; par pēdējo Jānis Endzelīns ir piezīmējis, ka tā nozīme ir “ar vientiesīgu, pavieglu dabu”. Tādēļ Langija uzvārds var būt arī latvisks. Ja tādējādi mēs visu, kas mums var noskaidrot Langija izcelšanos un piederību pie vienas vai otras tautības, savelkam kopā, tad gribētos teikt, ka vairāk faktu ir par to, lai mēs Langiju atzītu par kuršu cilts locekli, kas, vai nu cēlies no viņa dzimšanas un bērnības laikā jau pārvācotas kuršu ģimenes, vai arī, kas piedzimis vēl īsti latviskā ģimenē, bet jau augot agri nācis sakarā ar vāciešiem, ieaudzis viņu kultūrā un izglītībā. Ārējo dzīves parādību uztverē, konvencionālajos sadzīves uzskatos, sarunvalodā, savā vispārīgajā praktiskā valodas dzīvē un arī savā intelektuālajā nacionālā apziņā viņš jau bija kļuvis par vācieti. Viņa dvēseles apslēptākos dziļumos tomēr vēl stipri dzīvs bija iedzimtais latviskais, kas šad tad lauzās uz āru, kad gadījās nākt sakarā gan ar dziļākām kuršu ļaužu dvēseles īpatnībām, gan ar savādībām kuršu valodas psihē.

Kad Langijs dzimis, nekur avotos nav tieši teikts. Nav arī nekur tieši teikts, kurā gadā viņš beidzis rakstīt savu vārdnīcu un gramatiku. Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs uzdod savās biogrāfiskās ziņās par Langija dzimšanas gadu 1615. un par vārdnīcas uzrakstīšanas gadu 1685. Varbūt, ka tā arī ir. Gribētos teikt, ka par Langija kopējā darba pabeigšanas gadu tiešām var droši pieņemt 1685. Dzimšanas gada ziņā turpretī nav neiespējams, ka Langijs dzimis kādu gadu vēlāk, teiksim, 1616. gadā. Ir zināms, ka Langija sievastēvs Gothards Grēviuss pieņēmis viņu par savu palīgu 1638. gada pašā sākumā, jo tā paša gada 9. februārī, kad izdarīta Bārtas baznīcas vizitācija, Langijs tur jau minēts.Vecākās ziņas par atsevišķiem faktiem Langija dzīvē sniedz Augusts Serafims, citēdams dažādas piezīmes Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstos. Pēc tam tālākas ziņas iegūstam no Teodora Kallmeijera grāmatas. Ar paša Langija roku rakstīts dokuments ir pārskats par Nīcas baznīcas lādē 1684. gada Jāņos atrastām naudas summām.

Dokumentā aprakstīta situācija, ko varam iedomāties apmēram tā. 1684. gada Jāņos baznīcas naudas lādē izdarīta revīzija- tur bijuši 539 florīni. Acīmredzot tajā dienā kāds vēl kaut ko ziedojis, jo dokumentā ierakstīts, ka no baznīcas lādes kādam Frīdriham Brakelam aizdoti 549 florīni- un kaut kur taču vajadzēja rasties starpībai starp lādē saskaitīto un Brakelam no lādes aizdoto naudu (ja vien dokumentā nav notikusi kāda pārrakstīšanās). Tālāk ir noticis tā. Brakels naudu atdevis tikai pēc trim gadiem- 1687. gada 7. martā- un nezināmu iemeslu dēļ nav parādu atdevis tieši baznīcai, bet gan Kurzemes hercogam Frīdriham II Kazimiram, hercoga Jēkaba dēlam (varbūt, ka Brakels bija pārcēlies dzīvot uz Mītavu vai tās tuvumā, un tam bija par tālu braukt atpakaļ uz Nīcu). Bet Langijam taču bija jādod norēķins draudzes pārvaldei par baznīcas naudas stāvokli. Tāpēc laikam gan viņš būs pats mērojis ceļu uz Mītavu, jo dokumentam ir pievienots noraksts no hercoga rentejā dabūtas kvīts par naudas saņemšanu no Brakela.

Tātad, 1687. gadā Langijs vēl bija dzīvs. Tomēr šķiet, ka drīz pēc tam viņš būs nomiris, jo ir dokuments no 1690. gada par Langija pēcteča stāšanos amatā, bet pats Langijs šajā dokumentā vairs netiek minēts.

Langijs ir bijis visai apdāvināts cilvēks un pavisam noteikti ir zinājis vairākas valodas. Apskatīsim tādu piemēru.

Par postillu mēs vēl tagad saucam garīga satura pamācības (sprediķu grāmatas). Georga Manceļa, kurš, cita starpā, pats sevi visu mūžu sauc par “Semgallus” (zemgalis), nāves gadā- 1654.- iznāca viņa darbs “Langgewunschte Lettische Postill” (“Ilgi kārotā latviešu postilla”). Tad, lūk- Langijs šajā sakarībā ir sarakstījis Mancelim veltītu dzejoli latīņu valodā, pilnu izjustas pateicības par Manceļa ieguldījumu latviešu valodas (it sevišķi tās rakstu daļas) attīstīšanas labā.

Dzejoli Langijs ir parakstījis kā Nīcas un Bārtas “pastor et adjunctus”, no kā izriet dīvains fakts, ka viņš ir bijis vienlaikus mācītājs un palīgmācītājs (latīņu val.: adjunctus- palīgs; pieliktais; pievienotais; asistents).

No dzejojuma var secināt, ka Langijam bijušas zināmas ciešākas draudzības attiecības ar Manceli, kas gan jau skaidrs pats par sevi, ja vien palasa Langija rakstus. Mancelis te nereti pieminēts un no ikkatra vārda, ko Langijs šādā vai tādā veidā veltī Mancelim kā cilvēkam, dveš dziļa cienība. Langijs arī pats savos rakstos ir cītīgi izmantojis Manceļa rakstus, sevišķi viņa “Lettus” un “Phraseologia Lettica”.

Par daudziem Langija rakstiem mēs sīkāk neko nezinām. Ka šo rakstu ir bijis samērā daudz, viņš pats piemin savas vārdnīcas priekšvārdā. Viņš piemin “Vorrede meines Lettische Vademecum” (“Priekšvārds manai latviešu rokasgrāmatai”). Bet nekur viņš nenorāda, kāds šai rokasgrāmatai raksturs: garīgs vai leksikoloģiski- frazeoloģisks.

Par citiem notikumiem Langija dzīvē un darbībā nav nekādu ziņu. Neko sīkāk nezinām arī par viņa ģimenes dzīvi. Varbūt varam izsacīt aizdomas, ka Langija sieva bijusi ātras un sirdīgas dabas, jo savā gramatikā viņš apskata frāzi “Labbs Wihrs Pickta Seewa”.

Savu vārdnīcas un gramatikas manuskriptu Langijs izveidojis galvenā kārtā savā ilggadējā darba vietā Nīcā. Kad viņš darbu sācis, un cik ilgi gar to strādājis, mēs tieši nezinām. Tomēr darba sākums laikam gan saistās jau ar diezgan agriem Langija darbības gadiem.

Savas vārdnīcas priekšvārdā Langijs piemin nelaiķi superintendantu Nikolausu Franku, kam viņš sola šo vārdnīcu uzrakstīt. Dr. phil. J. Zēvers norāda, ka N. Franks bija miris jau 1657. gadā; protams, simbolisku solījumu rakstveidā ir iespējams dot arī mirušam cilvēkam, tomēr, lasot šo priekšvārdu, rodas iespaids, ka tiek aprakstīta saruna ar dzīvu cilvēku. Tātad, var pieņemt, ka darbs pie vārdnīcas ir uzsākts pirms 1657. gada.

Vārdnīcas un gramatikas valodas analīze rāda arī, ka šai valodā ir nenoliedzami tāmismi, kas varētu izskaidroties ar Langija uzturēšanos Kandavā (1656) un vēl dziļākos tāmnieku novados.

(Tāmnieki- Kurzemes ziemeļdaļas iedzīvotāji, kas runā lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs. K. J.)

Tādēļ drošs liekas, ka ap 1656. gadu un pat priekš tam jau Langijs strādājis gar savu vārdnīcu un gramatiku.

Kā manuskripts nokļuvis Heidelbergā, nav zināms. Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs un dr. phil. J. Zēvers ir rakstījuši pieprasījumu Heidelbergas universitātes bibliotēkas administrācijai. Uz to ir tikusi saņemta atbilde, ka manuskripts ir “schon zu den alten Bestandteilen der Bibliothek” (“jau kopš seniem laikiem ir bibliotēkas krājuma daļa”), bet, kā tas tur nokļuvis, nav zināms.

Jādomā, ka Langijs, vēl dzīvs būdams, manuskriptu būs rādījis arī citiem, varbūt pat vezdams sarunas par tā iespiešanu. Ja Langijs 1687. gadā ir bijis Mītavā, tad nav neiespējams, ka viņš tad arī manuskriptu aizvedis uz turieni sev līdzi un tur atstājis kompetentu personu ziņā. Skaidrs ir tikai tas, ka pēc Langija nāves manuskripts drīzi vien nokļuvis kādu citu personu rokās, pavisam projām ir no Nīcas, ir no Bārtas.

Ar sacīto esam pienākuši pie jautājuma par Langija vārdnīcas sakariem ar citām tā laika vārdnīcām un līdz ar to arī pie jautājuma par Langija vārdnīcas avotiem. Jau agrāk aizrādīts, ka Langijs ļoti cītīgi izmantojis Manceļa darbus.

Kristoforu Fīrekeru mēs latviski reizēm saucam arī par Kristapu Fīrekeru. Viņš ir latviešu sillabotoniskās dzejas tradīcijas iedibinātājs, ievērojams Reformācijas laika garīgās dzejas autors. Ievērojams ir arī viņa devums valodniecības jomā; viņš paspēja pārtulkot daļu Bībeles, ko vēlāk izmantoja Ernsts Gliks. Bet, ka Langijs būtu izmantojis Fīrekera latviski- vācisko vārdnīcu, par to nekādu aizrādījumu nav.

Liborijs Depkins ir tulkojis Kārļa XI kara likumus tiem latviešiem, kas dienēja Zviedru Vidzemes armijā. Viņš ir arī apjomīgās “Vācu- zviedru- poļu- latviešu” vārdnīcas autors. Dr. phil. J. Zēvers domā, ka šī vārdnīca ir sarakstīta pašās XVII gs. beigās, jau pēc Langija nāves. Tātad, to viņš arī nebūs varējis izmantot.

Juris Eļģeris nav vis vācietis ar latviskotu vārdu, bet gan latvietis ar vāciskotu vārdu- Georgs Elgers. Viņš bija latviešu izcelsmes katoļu priesteris, garīgo dziesmu autors un lektors Eiropas jezuītu koledžās. Tulkojis katoļu baznīcas tekstus uz latviešu valodu, no psalmiem izveidojis un izdevis garīgo dziesmu krājumu “Geistliche katholische Gesänge”. Ka Langijs būtu izmantojis kaut ko no Elgera darbiem, arī nekur nav nekādu aizrādījumu.

Lai nu gan nekādi nav noliedzama Langija vārdnīcas lielā atkarība no Manceļa darbiem, tad tomēr tai ir diezgan daudz arī patstāvības. Vispirms ir jāaizrāda, ka Langija vārdnīca ir viena no pirmām latviski- vāciskām (un nevis otrādi) vārdnīcām.

Diezgan cieši pie iepriekšējiem paraugiem- Manceļa darbiem- turēdamies, Langijs tomēr tos izlieto tikai par materiāliem, kaut arī plašā mērā, un diezgan stipri tos pārveido. Viņš te pielicis klāt diezgan daudz arī retāku, viņa paša tuvākā apkārtnē- Nīcā un Bārtā- noklausītu vārdu.

Kāds vārds jāsaka arī par Langija gramatikas sakariem ar citiem tā laika latviešu valodas gramatiskiem darbiem. Tomēr šai sakarībā jāapskata arī vēl tāda lieta.

Pauls Frīdrihs Bērents ir baltvācu mācītājs un literāts, kura nozīmīgākie darbi attiecas uz baznīcas dzīves un kultūras dzīves pētīšanu Vidzemē. Viņš ir arī rakstījis par pirmajiem latviešu tautības luterāņu mācītājiem. Savukārt, Johans Georgs Rēhehūzens ir vācietis- luterāņu mācītājs un latviešu valodas pētnieks, pirmās zināmās latviešu valodas rokasgrāmatas sastādītājs. Viņš ir skarbi vērsies pret baltvācu mācītājiem, kuri nepiegrieza pietiekamu vērību latviešu valodas zināšanām, jo pamatoti uzskatīja, ka tas pamatīgi kavē Kristus Vārda izskaidrošanu latviešiem. Tad, lūk- P. F. Bērents ir rakstījis arī par J. G. Rēhehūzenu. Un viņš norāda, ka sievu Rēhehūzens apņēmis Kurzemē, un tā bijusi vārdā Anna Marija, kāda Kurzemes mācītāja Gotharda Grēviusa meita. Bet arī Langijs bija apprecējis mācītāja Gotharda Grēviusa meitu. Tātad, Langijs un Rēhehūzens nu būtu svaiņi. Tā kā viņi ir bijuši tuvi radi un abi darbojušies latviešu valodniecības jomā, tad jau mums ir pamats pieņemt, ka viņi varbūt būtu arī sadarbojušies.

Tiesa, kas tiesa, uzreiz jāpiebilst- Langija rakstos nekādu aizrādījumu par šādu sadarbību nesastopam. Mēs arī droši nezinām, vai Langijs ar Rēhehūzenu ir sarakstījušies par latviešu valodas jautājumiem, un vai ir pārrunājuši tos satiekoties. Bet var secināt, ka starp Langiju un Rēhehūzenu pastāv dīvaina vienādība, piemēram, deklināciju un locījumu sistēmas uztverē. Abi izšķir sešus locījumus: nominatīvu; ģenitīvu; datīvu; akuzatīvu; vokatīvu un ablatīvu.

(Ablatīvs- locījums latīņu valodā un seno irāņu valodās. Atbild uz jautājumu “no kā?”. Mūsdienu latviešu valodā ablatīvs ir saplūdis ar ģenitīvu; uzskata, ka norādes par to, ka tas kādreiz ir pastāvējis, ir saglabājušās dažās frāzēs, piemēram, “sargies vilciena!”; “bīsties Dieva!”. K. J.)

Langijs praktiski, protams, pazīst lokatīvu, tomēr neizdala to kā atsevišķu locījumu, ko tomēr dara vairāki citi tā laika gramatiku autori.

Georgs Dreselis 1682. gadā sastādīja katehismu „Swähta Bährno Mahziba” (“Svēta bērnu mācība”). Tajā jūtama liela Manceļa rakstu valodas ietekme gan ortogrāfijā, gan lokāmo un nelokāmo vārdu ziņā. Tomēr Langija darbos nekāds sevišķais Dreseļa darbu iespaids nav vērojams.

Pauls Einhorns ir Aleksandra Einhorna- hercoga Gotharda Ketlera galma mācītāja- mazdēls un pirmās latviešu tautas vēstures grāmatas “Historia Lettica” autors. Viņš ir veidojis izsmeļošus latviešu aprakstus, pieskaroties arī latviešu valodas jautājumiem. Tad, lūk- Langija darbos rodas iespaids (kaut gan ne Einhornu pašu, ne viņa darbus Langijs tiešā veidā nekur nepiesauc), ka ar Einhorna darbiem viņš nu gan būs bijis vismaz pazīstams.

Langijs strīdas ar tiem, kas latviešu valodu deklināciju ziņā pielīdzina latīņu valodai un saka, ka to [deklināciju] esot tikai piecas. Bet viņš arī nepiekrīt sešu deklināciju esamībai latviešu valodā. Deklinācijas viņš pielīdzina dzimtēm un saka, ka ir viena deklinācija, kas apvieno visus vīriešu dzimtes vārdus, un viena deklinācija, kas apvieno visus sieviešu dzimtes vārdus, un punkts.

Nekur citur nekādu aizrādījumu par to, ka Langijs būtu izmantojis vēl kādas citas XVII gs. rokrakstā pastāvējušas gramatikas, nav.

Tādējādi vienīgo sakarību var konstatēt starp Langija un Rēhehūzena darbu. Bet Langija gramatika tomēr ir daudz pilnīgāka un pareizāka par Rēhehūzena gramatiku. Tādēļ nav arī nekāda sevišķa pamata, kā tas vienotrreiz šur tur ir ticis aizrādīts, uzskatīt par tīri manierisku lielību Langija aizrādījumus sava darba priekšvārdā par grūtībām, kas viņam bija jāpārvar.

:

Juris Bergmanis

Bārtas baznīcā par ķesteri un ērģelnieku kalpoja Juris Bergmanis (1816- 1891), Miķeļa Bergmaņa (sk. zemāk) tēvs. Juris Bergmanis bija skolotājs, lai gan bez īpašas izglītības. Tomēr viņš mācīja Bārtas bērniem lasīt, rakstīt, rēķināt, turklāt iemācīja pareizi rakstīt latviski un arī vāciski. Latviešu lauku bērniem tas tolaik bija ļoti daudz. Filoloģijas zinātņu doktore Maigone Beitiņa (1929- 2013), kas garus gadus nostrādāja Liepājas Universitātē, savā grāmatā “Latvietis raksta latviski” par Juri Bergmani ir rakstījusi tā: “Galvenais, ko viņš iemācīja saviem audzēkņiem, ir mīlestība pret vecākiem un pret līdzcilvēkiem vispār, kā arī mīlestība pret tēviju un valsti.”.

Juris Bergmanis ir iekļuvis pat “Latvijas Ērģeļu katalogā”. Tur rakstīts tā: “Skolotājs Nīcas pusē Rudes skolā. Kopš 18855. gada- Bārtā. Bārtas baznīcas priekšdziedātāja dēls. No skolotāja amata brīvajā laikā strādāja namdara darbu. Uzbūvējis vairākas skolu ērģeles, darbojies pie baznīcu un skolu ērģeļu remontēšanas un skaņošanas. Miris no plaušu slimības.”

:

Miķelis Bergmanis

Miķelis Bergmanis bija skolotājs un Bārtas baznīcas ērģelnieks. Starp citu, ērģeles viņš kopā ar savu znotu Jāni Kreicbergu ir arī būvējis. Nodibinājis kori un pūtēju orķestri, kas piedalījušies arī Dziesmu svētkos. Sūtījis folkloras krātuvei Bārtā pierakstītās tautas melodijas.

:

Jānis Birznieks

Pirmskara Latvijā ārkārtīgi populārais laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1938. gada 11. jūlijā rakstīja tā:

“Jauno Krūtes- Bārtas mācītāju A. Ustupu vakar ieveda amatā arhibīskaps prof. dr. T. Grīnbergs. Priekšpusdienā svinīgā ievešana amatā notika Krūtes baznīcā, bet pēc tam- Bārtā. Šeit baznīcas svinībās ieradās zemkopības ministrs J. Birznieks, jo Bārta ir viņa dzimtā draudze. Bija celti godavārti, goda ierindā stāvēja mazpulku dalībnieki, aizsargi un pagastu pašvaldības darbinieki. Dievnami bija baznīcēnu pilni. Svētku dievkalpojumus kuplināja kora, dubultkvarteta un solistu dziesmas, kā arī orķestra mūzika.”.

: