Bārtas baznīca

Bārtas baznīcas stāsts

Ir reizē ļoti skumjš un pamācošs.

.

Tagad, par visu mazliet sīkāk-

Bārta – novads ar ļoti izteiktām, īpašām un senām kultūras, folkloras, sadzīves tradīcijām. Baznīca Bārtā bijusi jau pirms 1560. gada. Līdz 1749. gadam Bārtas upes krastā atradušās vairākas koka baznīcas. 1892. gadā šajā vietā uzcēla mūra baznīcu pēc pazīstamā Liepājas arhitekta Maksa Paula Berči projekta. Baznīca bija Bārtas, Dunikas un arī Nīcas ļaužu apmeklēta un godāta, tās draudze bija stipra un vienoja trīs pagastu ļaudis. Kultūras, reliģijas un ļaužu komunikācijas viens no centriem tajā laikā.

Karš nesaudzē neko, fronte tieši blakus, slavenā Kurzemes cietokšņa kaujas risinājās arī Bārtas baznīcas apkaimē un baznīca, protams, tiek nopostīta.

Vietējie ļaudis pec kara neatlaidīgi centās baznīcu atjaunot, kopējās pūles vainagojās rezultātiem, materiāli tika sagādāti, atjaunošanas darbi sākās, pat spāres jau tika uzlietas un nostiprinātas, dievkalpojumi notika jau zem pagaidu pārsegum. Likās, mērķis jau gandrīz sasniegts, bet padomju funkcionāri 1961. gada 1. augustā domāja un lēma savādāk. Kam tautai kopā nākt un vienoties? Sekoja direktīva draudzi slēgt, un kopš tā laika vairs nav tikusi atjaunota.

Jāpiebilst, ka teritoriālās reformas nebija nekas neparasts jau tajos laikos, un tā nu sanācis, ka Bārtas baznīca jau izsenis ir Dunikas pagastā.

Taču padomju ideoloģija maina cilvēkus. Vēlāk, tajos pašos kolhozu laikos, daudzu to pašu baznīcas atjaunotāju bērni izvazāja savāktos materiālus, jau uzliktās spāres paši noņēma nost. Tautas nostāstos vēl tagad dzirdamas runas par baznīcas ķieģeļiem Dunikas un Bārtas iedzīvotāju mājās. Klīst nostāsti arī par to, ka daudzu ļaužu nedienas vietējie pēc tam saistījuši ar pašu baznīcas izlaupīšanu. Tiešā tekstā, bet protams bez lieciniekiem, teikuši:

Baznīcas drupās pēc 1967.gada gucuļu viesstrādnieki ierīkoja mehāniskās darbnīcas, kas, protams, ēkas saglabāšanu neietekmēja labvēlīgi.

Vēlāk kolhozā “Uzvara” laikā bija iecere ar traktoriem sienas sagraut, lai novērstu nestabilitāti. Labi, ka projekta autori nobijušies no tā, ka pašus traktorus drupas apraks un iecere tā arī netika realizēta.

Lai nu kā, bet ļaužu apziņa un sapratne arī tagad mainās un jau Dunikas un Sikšņu kolhoza “Uzvara” laikos izveidots piebraucamais ceļš, jo pēc jaunā Bārtas tilta būvniecības un ceļa iztaisnošanas tāda vairs īsti nebija.

Pirms pāris gadiem, pateicoties enerģisku un mūsu dzimtenes kultūrvēsturē ieinteresētu cilvēku uzņēmībai, baznīcas drupās tika sarīkota kopēja Dunikas un Bārtas pagasta talka, kurā krūmiem aizaugušās drupas, kuras pat no ceļa pirms tam lāgā nevarēja redzēt, tagad ir pārvērstas kulturālā apskates objektā. Vēlāk Dunikas pagasts uzstādīja informatīvo plāksni.

Šajā lapā publicētie fakti un bildes vākti un kopā likti Nīcas senlietu krātuvē un Bārtas muzejā, pamatojoties uz to vadītāju Gitas Vanagas un Aijas Ķudes savākto, Arvila un Kristīnes Jākabsonu apkopoto materiālu.

Bārtas baznīca bildēs un aprakstos.

Bārtas baznīca cauri laikiem.

Bārtas baznīca – notikumi.

Ļaudis, kuru darbība un mūžs ar Bārtas baznīcu saistīts.

Kristīnes Jākobsones pētījumi par Bārts baznīcas vēsturi.

Ojārs Spārītis savā 1988. gadā izdotajā grāmatā “Liepājas rajona arhitektūras pieminekļi: Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekļi” sniedz dažas ziņas par Bārtas baznīcas iepriekšējām celtnēm un kā uz informācijas avotu atsaucas uz Rundāles pils muzeja krājumu. Pateicoties Mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa kungam, Mākslas pētniecības nodaļas vadītājas Baibas Vanagas un šīs nodaļas galvenās speciālistes Gundegas Plūdumas atsaucībai, tiek publicēta, domājams, ka visa tā informācija, kāda attiecībā uz Bārtas baznīcas iepriekšējām celtnēm Latvijā vispār ir pieejama.

1867. gada izdevumā „Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen- und Schulwesens der Ev.- Luth. Gemeinden in Rußland“ („Papildinājumi materiāliem par Krievijas evaņģēliski- luterisko draudžu baznīcu un skolu lietu vēsturi un statistiku“) ir aprakstīta arī Bārtas baznīca.

Izdevuma sastādītājs, Krievijas valsts īstenais padomnieks Eduards Heinrihs fon Bušs atsaucas uz Johana Funka 1560. gada Kurzemes baznīcu vizitācijas protokoliem, kuri glabājušies Kēnigsbergas universitātes arhīvā. Vizitāciju Kēnigsbergas mācītājs J. Funks veica Prūsijas hercoga Albrehta uzdevumā.

Šie vizitācijas protokoli jau ir pieminēti, runājot par valodnieka Ernesta Bleses pētījumiem attiecībā uz baznīcām Grobiņas apgabalā. Arī E. Blese uz tiem atsaucas. Toreiz konteksts bija tāds.

Pamats šādam pieņēmumam bija minētie E. Bleses pētījumi un atsaukšanās uz minētajiem baznīcu vizitācijas protokoliem.

Proti, nebūtu bijis loģiski, ka tad, ja Bārtas baznīca būtu tikusi uzcelta gadā, kad tur ieradās J. Funks, šis fakts nebūtu ticis pieminēts vizitācijas protokolā. No E. Bleses rakstītā savukārt bija noprotams, ka J. Funks Bārtas baznīcu apraksta nevis kā jaunuzceltu, bet gan kā jau pastāvošu un funkcionējošu.

Grūti arī spriest par to, kādā tieši formā šīs norādes par baznīcas pastāvēšanu minētajos protokolos bijušas izteiktas, jo tiešu citātu no šiem protokoliem nav. Tomēr kā jau iepriekš minēts, jaunuzceltas un jau kādu laiku funkcionējošas baznīcas apraksts, protams, tiktu veidots atšķirīgi. Pagaidām nav zināms, vai kādreiz izdosies noteikt precīzu Bārtas baznīcas uzcelšanas gadu. Tāpēc uz šo brīdi secinājums ir tāds- kad Bārtā ir uzcelta pirmā baznīca, nav zināms; 1560. gads ir pagaidām senākais zināmais gads, kad tā ir pirmoreiz pieminēta rakstu avotos.

Tāpat vairākos avotos tiek norādīts (skaidrības labad piebildīsim uzreiz- izdevumi/publikācijas, kas šajā kontekstā tiek dēvēti par “avotiem”, tādi ir ļoti nosacīti, jo tajos vienkārši tiek minēti fakti bez jebkādām norādēm par to, no kurienes ņemta šāda informācija), ka otrā pēc skaita baznīcas celtne Bārtā uzcelta 1613. gadā. E. H. fon Bušs raksta, ka esot bijis altāris ar iegravētu gadaskaitli “1612”. Iespējams, ka altāris tika izgatavots vēl vecajai baznīcai. Katrā ziņā E. H. fon Bušs tiešām raksta, ka jauna baznīca uzcelta 1613. gadā.

Ir sastopama informācija, ka šī, 1613. gadā celtā baznīca esot 1665. gadā sabrukusi. E. H. fon Buša piezīmēs šis fakts tiek apstiprināts. Viņš atsaucas uz tā sauktā baznīcas notāra (atturos izteikt apgalvojumus, kāda tieši baznīcas amatpersona tiek saukta par baznīcas notāru šajā kontekstā; man ir zināms, ka Katoļu baznīcā par baznīcas notāru dažkārt vēsturiski ir saukts baznīcas tiesas sekretārs) ziņojumu- Bārtas baznīca ir sabrukusi un vajag celt jaunu. E. H. fon Bušs citē šī baznīcas notāra ziņojumu, kurā ir teikts “sabojātā Bārtas baznīca ir sabrukusi”. Kas domāts ar sabojātā- izdegusī? kādos grautiņos cietusī?- atšifrēts netiek.

Iznāk, ka Bārtā kādu laiku baznīcas nemaz nav bijis, jo E. H. fon Bušs raksta, ka apmēram 60 gadus pēc otrās baznīcas- skaitot, tātad, no 1613. gada- Bārtā ir uzcelta pēc skaita trešā baznīca. Tātad, tas būtu XVII gs. septiņdesmitajos gados. Tālāk viņš raksta, ka apmēram pēc 30 gadiem, uz XVII- XVIII gs. robežas, ir uzcelta ceturtā baznīca. Jāpiebilst, ka ar šādu informāciju sastapos pirmo reizi: nekur un nekad nebija minēts, ka pašā XVII gs. nogalē- XVIII gs. sākumā Bārtā būtu tikusi uzcelta vēl viena baznīca.

E. H. fon Bušs raksta, ka baznīcu vizitācija šeit notikusi arī 1638. gadā. Konkrēti Bārtas baznīcā- no 9. līdz 19. februārim. Vizitācijas protokolā atzīmēts, ka Bārtas baznīcā rīkotajos bēru dievkalpojumos ir fiksēta pagāniska ieraža- mirušajam zārkā dot līdzi naudu. Šeit var piebilst to, ka arī mācītājs Kārlis Ludvigs Tečs savā darbā “Kurzemes baznīcu vēsture” samērā daudz apraksta Kurzemes iedzīvotāju nevēlēšanos atteikties no šāda veida tradīcijām.

Vēl ir ziņas no 1711. gada baznīcu vizitācijas protokoliem- iznāk, ka tie attiecas uz līdz šim nevienam nezināmo ceturto baznīcas celtni. Tur ir rakstīts, ka baznīcai ir salmu jumts. Baznīcā iekšā ir 3 kora luktas; jau pieminētais altāris ar gadaskaitli “1612”, rotāts ar svētbildēm (sīkāk netiek aprakstīts, kādām tieši). Vēl ir piezīme, ka baznīcā viss izskatās ļoti vienkāršs un sudraba priekšmetu tur nav.

Materiāli no Rundāles pils muzeja krājuma attiecībā uz Bārtas baznīcu.

Apkopojusi Kristīne Jākobsone.

Rundāles pils muzejā ir informācija, ka ziņas par Bārtas baznīcu ir sniegtas arī Užavas mācītāja un vēsturnieka Teodora Kallmeijera grāmatā par Kurzemes evaņģēliskām baznīcām un mācītājiem (Johann August Theodor Kallmeyer “Pastor zu Landsen. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands”). Ielūkosimies tajās.

Kopumā tur ir teikts viss tas pats, par ko raksta E. H. fon Bušs:

1613. gadā uzcelta otrā pēc skaita baznīcas ēka, kas 1665. gadā sabrukusi; XVII gs. septiņdesmitajos gados (precīzs gadaskaitlis netiek norādīts)- trešā; uz XVII- XVIII gs. robežas- ceturtā. Tālāk T. Kallmeijers īsumā sniedz informāciju, kādu nesniedz E. H. fon Bušs (un neviens cits no līdz šim zināmajiem avotiem arī ne).

Tad nu nolēmuši to nojaukt un 1749. gadā uzcēluši jaunu koka baznīcu ar sarkanu dakstiņu jumtu (iepriekšējās- to raksta arī E. H. fon Bušs- ir bijušas ar salmu jumtiem) un torni, kam bijusi dēļiem klāta kupola daļa.

Protams, nekādi šīs, iepriekšējās, Bārtas baznīcas celtnes zīmējumi nav saglabājušies (vismaz nav zināms, ka būtu), tāpēc mēs visi varam izteikt tikai precīzākus vai ne tik precīzus minējumus.

T. Kallmeijera grāmatā tas ir pateikts tā “bretterbedeckten Haube”. Arhitektūras vārdnīca vācu valodā par vārda “die Haube” nozīmi: “eine glockenförmig geschweifte Turmdachform”. Tulkojumā tas nozīmē “zvanveidā izliekta torņa jumta forma”. Tāpēc pagaidām laikam paliek neskaidrs, kāds īsti jumts bijis priekšpēdējās Bārtas baznīcas celtnes tornim.

Tālāk T. Kallmeijers raksta, ka

Var pieņemt, ka šis zvans jau daudz agrāk ir bijis Bārtas baznīcas zvans; tikai paliek neskaidrs, kāpēc tas uzstādīts 55 gadus pēc baznīcas uzcelšanas. Zvans esot jau tad bijis bojāts un palicis ar laiku pilnīgi nelietojams.

1901. gadā šeit no tēstiem laukakmeņiem uzcelta pēdējā baznīcas celtne, kas iesvētīta 1902. gada 27. janvārī. Tās celtniecībai 17 000 rubļu atvēlējusi Krievijas impērijas valdība (T. Kallmeijers raksta “die hohe Krone”- burtiskā tulkojumā “augstais kronis”), bet 5000 rubļu- Kurzemes muižniecība.

Pēdējais fakts jau agrāk šeit pieminēts. Izdevums “Baltische Monatschrift” 1901. gada jūlija numurā raksta par to, ka 1899. gada 24. novembrī Kurzemes landtāgs ir izsludinājis kārtējās Kurzemes bruņniecības un muižniecības sēdes sasaukšanu. Sēde nolikta uz 1900. gada martu, no 4. līdz 9. datumam.

Sēdē pieņemto lēmumu saraksts ir ļoti garš. Mūs starp tiem var interesēt viens- nolemts piešķirt bezprocentu aizdevumu 5000 rubļu apmērā Bārtas baznīcas pārbūvei.

Rundāles pils muzeja tika saņemts dokumentā uzskaitītas baznīcas, kuras 1804. gadā vajadzēs remontēt par kroņa līdzekļiem. Tajā minēta arī Bārtas baznīca. Dokumentā tiek aprakstīts, kas tieši šim remontam nepieciešams.

(Pēda un colla ir garuma mērvienības t. s. angļu mēru sistēmā. Pēda- ap 30 cm; colla- ap 2,5 cm. Tulk. piez.)

40 zāģbaļķi; 6 laukakmeņi. Naudas izteiksmē jāprasa, lai kronis piešķir līdzekļus sekojošām lietām: 3000 gabaliem apdedzinātu ķieģeļu; 6000 gabaliem jumta dakstiņu; 12 pudiem kaļķu (puds- ap 16 kg; K. J.); 3000 nagl

Rundāles pils muzeja krājumā ir arī dokuments, kurā ir informācija par to, ka 1855. gadā “no kroņa” noteikti jāpiešķir 832 sudraba rubļi jaunas ķestera un ērģelnieka dzīvojamās mājas celtniecībai pie Bārtas baznīcas.

Jautājums attiecībā uz šo māju ir viens no daudziem to jautājumu vidū, kas vēl nav līdz galam precizēti un gaida savu kārtu. Tieši līdzās baznīcai, uz upes krasta, bija mājas, kurās vairākās paaudzēs dzīvoja Bergmaņu ģimene. Juris Bergmanis, pēc tam viņa dēls Miķelis Bergmanis bija skolotāji Bārtā un arī ķesteri un ērģelnieki baznīcā. Jautājums par to, vai mājas, kurās viņi dzīvoja, bija Bergmaņu dzimtas vai “kroņa” īpašums, kā jau teikts, līdz galam šobrīd nav precizēts, taču ir pamats pieņemt, ka tās tomēr bija “kroņa” īpašums. Šāda informācija vairākkārt pavīd arī Latvijas brīvvalsts laikā- piemēram, Zemes ierīcības komisijas ziņojumos laikrakstā “Zemes Ierīcības Vēstnesis”.

Rundāles pils muzejā ir kāds interesants dokuments- par izdevumiem, kuru kompensēšana no pagasta līdzekļiem Bārtas draudzei bijusi atteikta. Uzskaitīti šādi nekompensētie izdevumi:

1784. gadā mācītājs Kristofs Kumeravs par saviem līdzekļiem remontējis baznīcu; summa- 120 dukātu;

1786. gadā kāds vārdā nenosaukts adjunkts (palīgmācītājs) arī par saviem līdzekļiem ir remontējis baznīcu un pat kaut ko tur piebūvējis, bet nav norādīts, ko tieši (vācu valodā vienkārši rakstīts “Aufbau”, kas nozīmē celtniecību; uzcelšanu). Adjunkts pie Kristofa Kumerava bija Ludvigs Vilhelms Štobe, kurš 1784. gadā, kad K. Kumeravs atstāja amatu, pats kļuva par mācītāju. Kas bijis adjunkts L. V. Štobem, par to pagaidām norādes nav atrastas. Summa- 139 dukāti;

1788. gadā baznīcas jumta labošanas darbi- 125 dukāti;

Un tad ir kāda ļoti svarīga ziņa, lai gan gadaskaitlis nav norādīts- pie Bārtas baznīcas ir nodibināta dziedāšanas skola (Vorsängerei) un šīs skolas vajadzībām ir iztērēti 234 sudraba rubļi. No pēdējās norādes par naudas vienību var secināt, ka tas noticis jau Krievijas impērijas laikā, kurai Kurzemes hercogisti pievienoja 1795. gadā. Te mēs varam piebilst sekojošo. Pie daudzām pasaulslavenām baznīcām ir pastāvējušas (dažviet pastāv joprojām) baznīcas dziedāšanas skolas. Tagad mēs zinām, ka tāda ir bijusi arī Bārtā. Tātad, Bārtas baznīcā ir bijusi arī aktīva mūzikas dzīve. Tas ir vēl viens neizpētīts virziens, kas vēl tikai gaida izpētes darbu.

Bet, atgriežoties pie izdevumiem, varam teikt sekojošo- 1888. gadā ir izdota pavēle pagasta valdei tos visus draudzei atmaksāt. Pavēli parakstījis kāds fon Funks. Nav norādīts, kas tieši viņš ir, bet acīmredzot kāda Kurzemes guberņas amatpersona; ļoti ticams, ka no Kurzemes baltvāciešu baronu fon Funku dzimtas.

Nav arī zināms, kādā attiecībā Kurzemes hercogistē apritē esošie dukāti tika pārvērsti rubļos.

Informācija, kāda par Bārtas baznīcas iepriekšējām celtnēm ir atrodama Rundāles pils muzejā. Galvenokārt tā balstās uz ziņām, ko snieguši Krievijas valsts īstenais padomnieks, evaņģēliski- luterisko draudžu vēstures pētnieks Krievijas impērijā Eduards Heinrihs fon Bušs un Užavas mācītājs un vēsturnieks Teodors Kallmeijers. Aplūkosim vienu izvilkumu no šīs informācijas vēlreiz.

Ir sastopama informācija, ka pēc skaita otrā Bārtas baznīcas celtne, kas celta 1613. gadā, esot 1665. gadā sabrukusi. E. H. fon Buša piezīmēs šis fakts tiek apstiprināts. Viņš atsaucas uz tā sauktā baznīcas notāra (atturos izteikt apgalvojumus, kāda tieši baznīcas amatpersona tiek saukta par baznīcas notāru šajā kontekstā; man ir zināms, ka Katoļu baznīcā par baznīcas notāru dažkārt vēsturiski ir saukts baznīcas tiesas sekretārs) ziņojumu- Bārtas baznīca ir sabrukusi un vajag celt jaunu. E. H. fon Bušs citē šī baznīcas notāra ziņojumu, kurā ir teikts “sabojātā Bārtas baznīca ir sabrukusi”. Kas domāts ar sabojātā- izdegusī? kādos grautiņos cietusī?- atšifrēts netiek.

1933. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis” ar turpinājumiem ir publicēts materiāls ar nosaukumu “Okupācijas laiki un partizāņu karš Zemgalē un Kurzemē priekš 275 gadiem”. Tajā ir stāstīts par t. s. Otro Ziemeļu karu (historiogrāfijā attiecībā uz šī kara nosaukumu nav konsekvences- reizēm to dēvē arī par Pirmo Ziemeļu karu, reizēm par Nelielo Ziemeļu karu). Karš vilkās no 1655. līdz 1660. gadam. Tas bija Zviedrijas karš pret Reč- Pospoļitu un Krieviju, taču tajā ierauta izrādījās arī Kurzemes hercogiste. Zviedri pat pamanījās aizvest un divus gadus (1658- 1660) turēt gūstā slavenāko Kurzemes hercogu- hercogu Jēkabu ar visu ģimeni.

Vēl teikts, ka zviedri Kurzemē šī kara laikā ir nocietinājušies pilīs un baznīcās. Ja zviedri tiešām Bārtā ir bijuši nocietinājušies baznīcā, tad iznāk, ka tai bija jābūt šai baznīcas celtnei, kura dažus gadus pēc tam sabruka. Tātad, varam izvirzīt pieņēmumu- tomēr pagaidām tikai pieņēmumu!- ka baznīcas “bojājumi” radās šīs karadarbības rezultātā, un tāpēc tā arī pēc dažiem gadiem sabruka.

Rundāles pils muzejā ir saglabājies rīkojums par remontdarbu apmaksāšanu Bārtas baznīcā. Rīkojumu 1789. gada 17. jūnijā ir izdevis pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons.

Tiesa gan, kādu laiku pirms tam- tā paša gada 30. martā- hercogs ir izdevis pavēli izpētīt, vai pieprasītos remonta materiālus kaut kur citur nav iespējams iegādāties lētāk.

Taču 17. jūnijā uz dokumenta ir uzlikta hercoga rezolūcija: uzskaitīti remontdarbiem nepieciešamie materiāli un pierakstīts, ka tie „für Rechnung der Kamer kaufen könne”- respektīvi, materiālus drīkst nopirkt uz kameras rēķina. Man jāatzīst, ka es nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē “kamera”- es neesmu nekad pētījusi pārvaldes un funkciju sadales formas Kurzemes hercogistē.

Rundāles pils muzejā ir saglabājušās arī atsevišķas ziņas par priekšpēdējās Bārtas baznīcas celtnes būvdarbu izdevumiem 1749. gadā. Dokumentu ir parakstījis leitnants Karls Gustavs fon Korfs. Korfu dzimta bija ievērojama baltvāciešu dzimta, kuras pārstāvji ir ieņēmuši dažādus redzamus amatus arī Krievijas impērijā. Tieši par šeit minēto Korfu dzimtas pārstāvi man tuvākas un precīzākas ziņas uziet nav izdevies, taču acīmredzot viņš ir bijis kāda Kurzemes hercogistes amatpersona, ja jau ir varējis dot rīkojumu izmaksāt no rentejas (valsts finansu pārvaldes iestāde, kas aptuveni varētu atbilst finansu ministrijai mūsdienās; dažos tekstos tā apzīmēta arī valsts kase feodālisma laikmetā) Bārtas draudzei 179 dālderus. Jāpiebilst, ka dokuments izdots 1750. gadā; respektīvi, kaut kādi celtniecības izdevumi draudzei tikuši atlīdzināti nākamajā gadā pēc tam, kad baznīca bijusi uzcelt

No Bārtas baznīcas inventarizācijas protokola 1663. gada 28. novembrī:

Iznāk, ka šis inventarizācijas protokols attiecas uz to baznīcas celtni, kas 1665. gadā sabrukusi. Starp citu, no šī protokola ir secināms, ka šai baznīcas celtnei ir bijuši vitrāžas logi (skaitā seši), jo salikteni “das Glasfenster” no vācu valodas tulko kā “vitrāža”. Nekādas tuvākas ziņas par to pagaidām uziet nav izdevies.

Baznīcas inventarizācijas protokols ir pieejams Rundāles pils muzeja krājumā.

Rundāles pils muzejā glabājas kāds dokuments, kura sastādīšanas precīzs datums nav norādīts, bet kurā ir dažas īsas piezīmes par Bārtas baznīcu. Tās ir šādas:

“Ar pārtraukumiem celtā baznīca 1613. gadā beidzot ir pilnībā uzcelta. Baznīcā kalpo 4 mācītāji. Tornī ir tikai viens zvans.”

Tātad, šeit runa ir par otro pēc skaita Bārtas baznīcas celtni, kas uzcelta 1613. gadā. Ja jau baznīca “celta ar pārtraukumiem”, tad iznāk, ka kādu laiku šeit baznīcas nav bijis nemaz. Nav zināms, kurā gadā celta, un kurā gadā un kāpēc nojaukta iepriekšējā Bārtas baznīcas celtne, kuru ir pieņemts uzskatīt par pirmo šajā vietā, un kas pirmoreiz aprakstīta 1560. gadā.

Par četriem mācītājiem. Ir zināms, ka šajā laikā Bārtā kalpojis Gothards Grēviuss. Daudz vēlāk (1638) Grēviusam par palīgmācītāju tiek iesvētīts viņa znots Johans Langiuss, latviski dažkārt saukts par Jāni Langiju, kurš pēc tam arī pats ir bijis Bārtas mācītājs, un kam ir arī nenoliedzami nopelni valodniecības jomā (sk. iepriekš). Taču ka bez Grēviusa 1613. gadā Bārtā būtu bijis vēl kāds mācītājs, turklāt nevis viens, bet veseli trīs- tāda informācija līdz šim nekad un nekur nebija kļuvusi zināma. Pašlaik trūkst pat pieņēmumu, kas varētu būt bijuši trīs pārējie mācītāji. Vēl var piebilst, ka četri mācītāji- tam vajadzētu liecināt par ļoti lielu draudzi. Lai kā tur nebūtu bijis, šis jautājums vēl gaida rūpīgāku izpēti.

Bārtas baznīcas inventāra saraksts, sastādīts 1897. gada 29. jūnijā. Tātad, saraksts attiecas uz iepriekšējo Bārtas baznīcas celtni (t. i., ne uz to, kuras drupas tagad atrodas šinī vietā). Saraksts glabājas Rundāles pils muzejā.

“Ērģeles;

2 lieli sudraba biķeri Svētā Vakarēdiena pieņemšanai;

1 liels sudraba ciborijs;

1 maza sudraba patena slimnieku apmeklēšanai;

1 sudraba trauks oblāšu uzglabāšanai;

Vairāki sudraba ciboriju vāki;

1 liels kroņlukturis;

4 sienas svečturi;

2 altāra svečturi”

Sarakstā minēti arī vēl vairāki priekšmeti, kuru nosaukumi nav izlasāmi.

Paskaidrojumi.

Ciborijs- bļodiņa ar kāju un pamatni, kurā tiek uzglabāts Vissvētākais Sakraments. Ciborijs parasti atrodas tabernākulā- īpaši ierīkotā vietā galvenajā altārī, kur aiz durtiņām tiek glabāts Vissvētākais Sakraments (Jēzus Kristus Miesa zem maizes zīmēm). Ārēji tabernākulam ir neliela skapīša forma.

Patena- Svētā Vakarēdiena dalīšanas trauks, neliels šķīvītis (ja patena ir seklāka) vai bļodiņa (ja patena ir dziļāka), no kuras priesteris izdala komunikantus (dievmaizītes).

Oblāte ir plāna neraudzētas mīklas maizīte (svētīta, bet ne konskerēta), dažkārt dekoratīvi izrotāta ar mīklā iestrādātu zīmējumu. Ar oblāšu laušanu tiek ievadītas Ziemassvētku vakariņas. Šīs tradīcijas pirmsākums meklējams pirmo kristiešu agapēs- mīlestības mielastos. Ap galdu sēdošie pa kārtai lauž no savas oblātes pa gabaliņam un pasniedz katram pie galda esošajam cilvēkam ar kādu novēlējumu.

Par konsekrāciju. Tā notiek gan. Luteriskā baznīca ir liturģiska baznīca. Ir pat tādi augstbaznīcas cenši, kas zvaniņu zvana. Tomēr, teoloģiski dievgaldā svarīgākais ir vārds (verba).

Oblates laušana arī ir katra garīdznieka prakses jautājums. Esmu dzirdējis, ka ir arī iebildes pret laušanu (vismaz 2 argumenti): 1. Kristus kauli pie krusta nebija lauzti un 2. Kaut kādā laika posmā reālprezences noliedzēji ļoti pieprasīja laušanu, lai pierādītu, ka tā ir “tikai oblate”.

Luterāņi, atšķirībā no Romas baznīcas, ceremonijām parasti pievērš krietni mazāku vērību. Tomēr liela uzmanība arvien ir Vatikāna 2 ietekmē. Liturģiskā aktivitāte sākās Romas baznīcā, bet ir ietekmējusi arī citas konfesijas. Piemēram, ne vienā vien luterāņu baznīcā altāris ir atbīdīts (vai galds ienests pa vidu), arī talārs luterāņu mācītāju vidū šobrīd nav pāŗlieku populārs.

Rundāles pils muzejā glabājas arī ziņas no 1711. gada baznīcu vizitācijas protokoliem- iznāk, ka tie attiecas uz līdz šim nevienam nezināmo ceturto pēc skaita baznīcas celtni. Protokols par Bārtas baznīcu, sastādīts 29. septembrī.

Pa kreisi no altāra ir kancele, kurai ir mazas koka durtiņas ar dzelzs rokturi. Kancele ir rupji nomālēta ar kaut kādām krāsām. Kancelei ir arī kronis, kurš pat būtu saucams par skaistu, taču arī tas ir pavirši izmālēts ar krāsām. Sakristejas durvīm arī ir dzelzs eņģes. Sakristejā ir viens logs. Blakus sakristejai ir biktskrēsls un blakus biktskrēslam- taburete penitentam. Gan bikstkrēsls, gan taburete ir pārvilkti ar sarkanu samtu, taču samtu ir saēdušas kodes, bet biktskrēsls un taburete- izļodzījušies. Altāris ir no koka un virs tā ir liels sienas svečturis. Altāri sedz sarkana knipelēta altārsega. Uz altāra stāv divi vara svečturi. Abos ir iegravēts gadaskaitlis “1671”; vienā svečturī ir iegravēts vārds “Nikolauss Šlingings”, otrā- “Ģertrūde Lībekena”. Abi svečturi ir apsūbējuši zaļgani. Altārī ir trīs gleznas: pa labi esošā tēlo Cerību, pa kreisi- Ticību. Vidū esošā glezna tēlo Krustā Sisto Kristu, Kura sānu caurdūris šķēps. Krusta pakājē stāv Marija un apustulis Jānis. Pa kreisi no altāra pie sienas karājas neliels zvans ar garu auklu; caur šo zvanu ticīgajai tautai tiek pavēstīts dievkalpojuma sākums. Divi mazi, ļoti veci vara zvaniņi glabājas arī altārī. Vēl baznīcā ir:

Koka lādīte ar dzelzs apkalumiem oblāšu uzglabāšanai. Lādītei uz vāka ir dzelzs riņķis vāka atvēršanai;

Katafalks, kur uzlikt zārku;

Liela lāde ar garīdznieku ģērbiem.”

Paskaidrojumi.

Penitents- grēku sūdzētājs.

Par biktskrēslu un “tabureti” penitentam nav īstas skaidrības. Katoļu baznīcās biktskrēslam ir tādas kā nelielas būdiņas forma. Vidū tai ir priestera krēsls un katrā pusē šim krēslam, norobežots ar plānu šķērssienu, ir šaurs, zems soliņš, uz kura penitents var nomesties ceļos. Priesteris penitentu uzklausa caur nelielu lodziņu, kas priekšā nav vis stikla rūts, bet gan samērā blīvas koka restītes. Šāds biktskrēsla veidojums ir domāts tam, lai saglabātu penitenta inkognito- priesteris, uzklausot grēksūdzi un nosakot gandarīšanu, nedrīkst ietekmēties no savas personiskās attieksmes pret konkrēto cilvēku. Praksē šim momentam tomēr ir formalitātes raksturs, jo, ja penitents ir savas draudzes cilvēks, tad priesteris viņu parasti tik un tā bez grūtībām identificē (izņēmums varbūt ir ļoti lielas draudzes, kurās ir ārkārtīgi daudz locekļu); savukārt, ja penitents ir svešs, konkrētā dievnamā nejauši ienācis cilvēks, tad viņa inkognito saglabājas apriori un garīdzniekam nevar būt pret viņu personiskas attieksmes. Tādējādi praksē grēksūdzes uzklausīšana un gandarīšanas noteikšana paliek priestera godprātības un garīgā brieduma jautājums.

Par to, vai mūsdienu luterāņu baznīcās tiek praktizēta biktskrēslu izmantošana, es nemāku spriest- no saviem draugiem un paziņām luterāņiem esmu dzirdējusi, ka ne. Taču Liepājā ir Svētās Trīsvienības katedrāle un kādreizējā Liepājas rajona Lažas pagastā- Apriķu baznīca, kas abas tiek skaitītas par sakrālās mākslas šedevriem. Abās ir saglabājušies vēsturiski rokoko stila biktskrēsli vēl no Kurzemes hercogistes laikiem. Šiem biktskrēsliem ir tāda kā greznu kiosku forma- biktskrēsla norobežotajā telpā atradās garīdznieks un penitents. Iespējams, ka penitentam tur bija paredzēta taburete. Nav īsti saprotams, kādā formā biktskrēsls bijis Bārtas baznīcā- aprakstā par to nekas nav minēts. Var pieņemt, ka, atbilstoši laikmetam, arī Bārtas baznīcā biktskrēsls bija no pārējās baznīcas norobežota mazāka telpa. Taču aprakstos nekas nav minēts, piemēram, par to, vai tas arī bijis kaut kādā veidā izgreznots.

Par šeit pieminēto knipelēto altārsegu- knipelēšana ir mežģīņu izgatavošanas metode: pavedienu ar irbuļa palīdzību aptin ap kniepadatām, kas rakstā ir saspraustas speciālā spilventiņā.

Attēlos: 1) kristīgās glezniecības sižets- biktskrēsls katoļu baznīcā; 2) vēsturiskais biktskrēsls Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē; 3) vēsturiskais biktskrēsls Apriķu baznīcā; 4) aprakstā ir pieminēta “kancele ar kroni”- šajā fotogrāfijā ir redzama vēsturiska kancele “ar kroni” Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles Marijas kapelā; kancele vēl aizvien tur ir, kaut gan mūsdienās vairs izmantota netiek; 5) knipelētas mežģīnes

Izvilkumi no 1711. gada baznīcu vizitācijas protokoliem. Tie attiecas uz ceturto pēc skaita Bārtas baznīcas celtni, kura līdz šim nekad un nekur nebija tikusi pieminēta. Šajos protokolos ir minēta vēl kāda detaļa, kas nekad un nekur līdz šim pieminēta nav tikusi. Šis jautājums arī pagaidām ir ļoti neskaidrs un pieder pie tā daudzo jautājumu klāsta, kuri attiecībā uz Bārtas baznīcu vēl gaida precīzāku izpēti- cik nu tas sameklējamās informācijas dēļ būs iespējams.

Taču Mēdemu vēsturiska saistība ar Bārtu pagaidām nav tikusi konstatēta; taču tādai- kaut vai epizodiskai- vajadzētu būt, ja jau cilvēki te tikuši apbedīti. Nav arī nekādu precīzāku ziņu par “kapteini Mēdemu un viņa brāli”. Var piebilst, ka protokolā, kurš sastādīts vācu valodā, vārdu savienojums “kapteinis Mēdems” ierakstīts franciski- “capitain Medem”. Turklāt nav saprotams, vai “kapteinis” ir domāts jūrasbraucējs vai armijas dienesta pakāpe (ņemot vērā to, ka Mēdemi dažādās dienesta pakāpēs ir dienējuši Krievijas armijā un no viņu vidus nākušais Nikolajs Mēdems bija militārais vēsturnieks un kara akadēmijas profesors, toties jūrasbraucēji šajā dzimtā pieminēti netiek, var izvirzīt pieņēmumu par pēdējo variantu).

Tāpat nav skaidrs, kas ar šiem apbedījumiem noticis, baznīcu vēl divas reizes pārbūvējot.

Tātad, kā jau iepriekš minēts, šis ir vēl viens no tiem jautājumiem, kam nākotnē būtu jāpievēršas tuvāk.

Arvīds Ustrups

Mācītājs Arvīds Ustups (1910- 1974) ir dzimis Cēsu apriņķa Mārsnēnu pagastā. Beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un no 1938. līdz 1944. gadam bijis mācītājs Bārtas baznīcā (arī citās apkaimes baznīcās). Pēc Otrā Pasaules kara atgriezies Vidzemē, kur kalpojis vairākās draudzēs, apliecinot patiesa Dieva kalpa dedzību- nekāda transportlīdzekļa viņam nav bijis un uz savām draudzēm, kas atradušās gan Ērgļos, gan Ogrē, gan Vecpiebalgā, gan arī vēl citās vietās, viņš braucis ar riteni. Sešdesmitajos gados bijis spiests paralēli kalpošanai strādāt meliorācijā. Brīvajā laikā daudz gleznojis. Miris 1974. gadā Tukumā, kur arī apbedīts.

:

Augusts Šenbergs

Dzimis 1904. gada 3.martā Zvārdes pagasta „Dūzēnos”, kā septītais bērns zemnieka Indriķa un Karolīnes Šēnbergu desmit bērnu ģimenē. Augustam bija pieci brāļi un četras māsas. Visa ģimene piederēja pie Zvārdes draudzes, bērni tāpat kā tēvs Indriķis, kristīti un iesvētīti Veczvārdes baznīcā, kurā „Dūzēnu” saimnieks Indriķis bijis draudzes vecākais un pērminderis. Visi bērni beiguši pagasta skolu, skolas laikā atklājies to muzikālais talants.

Mācītājs Augusts Šenbergs

No kuplās Šenbergu bērnu saimes vienīgi Augusts sūtīts augstās skolās Rīgā- studējis teoloģiju Latvijas universitātē. Tēva griba bijusi, ka „Dūzēnu ” īpašnieks ir dēls Augusts, bet māsa Līna ar vīru Rūdi Birkānu skaitījušies rentnieki, kuri apsaimniekojuši laukus , kopuši ēkas un devuši tēvam un mātei mūža maizi. Kāds tam pamatojums to neviens no bērniem nekad nav skaļi paudis.

Būdams ne tikai mācītājs, bet arī „Dūzēnu” saimnieks, zemnieks, bijis Zemnieku savienības biedrs no 1922.-1923. gadam, bet no 1933.-1934.gadam pakļauts obligātajai karaklausībai. Gadu dienēja Latvijas armijā, Bruņoto vilcienu pulkā, iegūstot kaprāļa pakāpi.

1932.gada 30. janvārī precējies ar Mildu Lauciņš, dzimušu 1907.gadā. Ģimenē 1935.gadā pasaulē nāk pirmdzimtais dēls Andrejs, ģimenei dzīvojot Nīcā 1938. gadā piedzima otrs dēls–Mārtiņš.

Augusts Šenbergs teoloģijas studijas beidzis 1936.gada 18.decembrī. Ordinēts par mācītāju 1937. gada 31. janvārī.

Zvārdes baznīcā jauno mācītāju Augustu Šenbergu, jeb ļaužu valodā saukto Dūzēnu Augustu dzirdēja 1937.gada maijā, rīta dievkalpojumā teicot svētrunu, bet pēc tam Zvārdes skolā izlaiduma svinībās, kur uzrunāja klātesošos zvārdeniekus, sakot paldies par šeit pavadītajiem gaismas un gudrības, bērnības bezrūpības gadiem, kas bijušajam absolventam iegūlušies uz mūžu atmiņā.

Kopš 1937.gada kalpojis Nīcas, Jūrmalciema Nācaretes, Muitnieku draudzēs, bet oficiālā ievešana mācītāja amatā Nīcas baznīcā notika Debesbraukšanas dienā- 1938.gada 26. maijā.

Darba apstākļi Nīcā nebija viegli. Kopš 1560.gada tur bija divas baznīcas- viena Bārtā, otra Nīcā. Laikā pirms Pirmā Pasaules kara katrā draudzē bija ap 1000 draudzes locekļu. Mācītājs pamīšus turēja dievkalpojumus, katru otro svētdienu. Latvijas neatkarības gados draudzes sadalīja, bet mācītājs palika viens. Ap 1935. gadu, kad ilggadējais mācītājs, prāvests Gustavs Špērs aizgāja atpūtā, Baznīcas Virsvalde skubināja pieņemt katrai draudzei savu mācītāju.

Nīcas baznīcai bija divas filiālbaznīciņas- Jūrmalciema Nācaretes un Muitnieku. Bārta 1938.gadā vienojās ar Krūtes draudzi par kopēju mācītāju.

Svētdienas rīts nr.24 12.06. 1938

„Nīcas draudzē, pēc ilggadējā mācītāja prāvesta Špēra aiziešanas pensijā, sava mācītāja nebija. Apmēram pirms pusgadā draudze ievēlēja mācītāju Augustu Šēnbergu kura svinīga ievešana amatā notika Debesbraukšanas dienā. Visai Nīcai tā kija liela svētku diena. No rīta vēl turpināja līt auglīgais lietus, bet tas neatturēja nīceniekus no piedalīšanās svētkos. Pateicībā un priekā par silto lietus veldzi, kas tik nepieciešama bija Nīcas sausajiem tīrumiem, pa visiem ceļiem un tekām plūda uz baznīcu dievlūdzēji, un kad sākās dievkalpojums, bija pārpildīti visi dievnama soli, ejas un balkoni. Griestu lukturos silti iemirdzējās sveces, smaržoja svaigie bērzi, ieskanējās baznīcas zvani un mācītāji devas gājienā uz baznīcu.

Ceļā krita jaunatnes kaisītie ziedi. Pie ieejas bīskapu apsveica Nīcas draudzes priekšnieks J. Aļis. No ieejas līdz altārim špalerās stāvēja tautas tērpos ģērbtās Nīcas tautu meitas. Jauno mācītāju amatā ieveda arhibīskaps prot. Dr. T. Grīnbergs, asistējot Grobiņas iecirkņa prāvestam Dr. V. Sanderam un doc. Dr. A. Freijam. Svinībās piedalījās Durbes mācītājs T. Āviks, Gramzdas mācītājs H. Biezais, Cīravas mācītājs A. Ernstsons, Rucavas mācītājs R. Kamols, Grobiņas mācītājs Kr. Valters un mācītājs V. Dūnis no Rīgas. Jaunajam mācītājam līdz ar pārējiem dievgaldniekiem Grobiņas māc. Kr. Valters pasniedza svēto vakarēdienu. Sprediķoja doc. Dr. A. Freija. Dievkalpojumu kuplināja vairāki vietējie dziedātāju kori, vietējais Otaņķu grupas aizsargu orķestris, ērģelnieks J. Turss un K. Rozenkergs ar solo dziesmām.

Pēc dievkalpojuma sekoja kopējs azaids Nīcas valsts pamatskolā, kur jauno draudzes ganu apsveica Nīcas pagasta vecākais J. Bumbulis un citi. Daudzajiem apsveikumiem savus novēlējumus un padomu šķiroties pievienoja arī arhibīskaps prof. Dr. T. Grīnbergs. Draudzes Dāmu komitejas pārstāves ar komitejas priekšnieci Aizpura kundzi priekšgalā arhibīskapam, prāvestam un jaunajam mācītājām aplika tautiskos Nīcas skāterus. „

Iestājies aizsargos, kā mācītājs bijis 15.Liepājas aizsargu pulkā bataljonā, aktīvi piedalījies Nīcas sabiedriskajā dzīvē, vadījis Zemnieku svētku dievkalpojumus.

Ārēji būdams nosvērts un mierīgs, 35gadīgais mācītājs bija enerģijas, spēka un darboties gribas pilns. Līdztekus mācītāja amatam sāk strādāt par ticības mācības skolotāju Nīcas valsts pamatskolā.

Padomju okupācija 1940.gada vasarā Šenbergu ģimenes dzīvi un tās parasto ritmu paralizēja, pagastā tagad bija cita vadība. Baznīcā dievkalpojumi notika, bet mācītājs Šenbergs vairakkārt ticis izsaukts un pratināts čekā Liepājā.

1941.gada 14.jūnijā izveda mācītāju Augustu Šēnbergu ar sievu Mildu, dēliņiem- trīsgadīgo Mārtiņu un sešgadīgo Andreju. Ģimene jau ceļā tika izšķirta. Augustu aizveda uz Vjatlagu, bet sievu ar dēliņiem uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu.

Kā stāstījuši piederīgie dzimtas saietā, „lepnā spītā mācītājs atvadījies no Nīcas. Savā dzīvesvietā „Mācītājmājā” bruņotu krievu zaldātu un čekistu izbrīnīto skatienu pavadīts, uzģērbis melno talāru, uzlicis amata zīmi (krustu ķēdē) un līdz ar visu ģimeni pielūdzis Dievu.”

Miris 1942.g.13.jūnijā, cēlonis: enterokolīts. Kāds pazīstamais atsūtījis ziņu, ka Šēnbergs Vjatlaga 7.lēģerī noturējis dievkalpojumu 1941.gada 25. decembrī. Viens no čekas ierēdņiem 1942.gadā 8.februārī pieprasījis A. Šenbergu sodīt ar augstāko soda mēru. Tikai priekšlaicīga nāve Šenbergu paglābusi no nošaušanas.

Kad sāka organizēti kārtot latviešu bērnu atgriešanos dzimtenē, 1946.gada20.augustā vilciena vagonā bijuši abi Šenbergu dēli, Milda Šenberga palikusi viena kopā ar likteņbiedreni Annu Antmani no Nīcas, kurai arī divi bērni atradās vagonā, kas devās uz Latviju- divpadsmit gadus vecā Ilga un astoņus gadus vecais Ilgvars. Milda bēgusi 15.augustā 1947.gadā, ģimene piedzīvo otrreizēju izsūtīšanu 20. decembrī 1948.gadā. Arī šoreiz ģimene pa etapu un pārsūtījuma cietumiem nonākusi Krasnojarskas apgabalā, tikai citā Dolgoostrovskajas rajonā. Šenberga sieva ar dēliem atgriezušies 1957.gadā, ar sabojātu veselību, divdesmit gadus slimojusi, mirusi 1982. gada, dēls Mārtiņš mirst traģiskā nāvē 1961.gadā, Andrejs izveidoja ģimeni un dzīvo Rīgā.

Gustavs Zigismunds Braže

Gustavs Zigismunds Braže dzimis 1802. gadā Īvandē, Edzes mācītājmuižā, mācītāja ģimenē. No 1820. gada līdz 1822. gadam viņš ir studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē, neilgu laiku (1823.–1825.) strādājis par mājskolotāju Vecsaulē, bet kopš 1825. gada līdz 1870. gadam bija mācītājs Nīcā un Bārtā, kur aktīvi rūpējās par ļaužu izglītošanu, dedzīgi nosodīja dzeršanas postu un palaikam aktuālas ziņas par tuvāko apkārtni publicēja latviešu un vācu periodiskajos izdevumos.

G. Braže bija arī rosīgs Vidzemes un Kurzemes vācu mācītāju dibinātās Latviešu (draugu) biedrības biedrs. Šīs biedrības mērķis bija pētīt un izkopt latviešu valodu, lai sekmīgāk vadītu un ietekmētu latviešu kultūras dzīvi. Tautas izglītošanai G. Braže ir sarakstījis vairākas mācību grāmatas (piemēram, rēķināšanā, mērīšanas mācībā (ģeometrijā), latviešu valodā), kurās nereti ir bijis celmlauzis, darinot latviešu terminus dažādiem jēdzieniem.

Valodai, tās kopšanai G. Braže ir pievērsis īpaši lielu uzmanību. Par valodas kuplināšanas avotiem viņš uzskatījis izloksnes un grāmatas. 1857. gadā izdotajā grāmatā “Īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu labāki grib pārzīt un caur to par labiem rakstītājiem palikt” G. Braže ir devis padomu: “Lasi papriekš labi daudz grāmatas [..] kad tu [..] atroni jaunus vārdus jeb kādu jaunu vārda locīšanu, kas acīmredzot no latviešu saknes cēlušies, pieņem viņus ir savos rakstos, lai tu nepalieci savai valodai par noplicinātāju!” (35. lpp.)

Šīs grāmatas papildinājuma “Priekšzīmju krājums rakstītājiem” (publicēts 1859. gadā) ievadā G. Braže ir norādījis, ka centies savā valodā iesaistīt apkārtnē plaši pazīstamus vārdus, līdzās iekavās minot izplatītāko nosaukumu. Grāmatā sastopami tādi Dienvidrietumkurzemē vai plašāk lietoti vārdi ar skaidrojumiem kā auģis ‘audzēknis’, blenzt ‘raudzīties, skatīties’, būrs ‘pulks’, dengties ‘locīties’, krīčoles ‘slidkurpes’, sprengties ‘sprausties’, žūra ‘ieskābusi bieza auzu putra’; arī novadam raksturīgi govju vārdi, piemēram, Pirmuža, Cetuža, Balguža. Uzsverot, ka G. Braže ir pirmais latviešu rakstu darbu metodikas autors, un plašāk apcerot šīs abas grāmatas, arī Liepājas Universitātes profesore Diāna Laiveniece ir atzinusi, ka uzteicamas ir vācu mācītāja pūles, īstenojot tajās nosprausto mērķi – mudināt latviešus apgūt latviešu valodas rakstu prasmi, kopt un bagātināt valodu.

Stāsts par jaunu zemnieku

Otrs izdevums, kurā ir bagātīgi iesaistīts Lejaskurzemes savdabīgais vārdu krājums, ir zināmā mērā arī par mācību līdzekli uzlūkojamā 1844. gadā izdotā grāmata “Kā Paleijas Jānis savu būšanu kopis. Arāja ļaudīm par priekšzīmi sarakstīts”. Tajā 32 nodaļās – stāstā par jauna zemnieka Paleijas Jāņa dzīvi un darbiem savā saimniecībā – G. Braže ir sniedzis padomus daudzās jomās, piemēram, lauksaimniecībā, dārzkopībā, lopu kopšanā un ārstēšanā, biškopībā, bērnu audzināšanā, slīkstošu un nosalušu cilvēku glābšanā. Šajā grāmatā viņš ne tikai ir ietvēris daudz apvidvārdu, bet atsevišķi grāmatas sākumā apkopojis pat nelielu vārdu sarakstu ar skaidrojumiem latviešu un vācu valodā.

Plašs dialektālo formu un vārdu klāsts ir ietverts G. Bražes 1875. gadā izdotajā vārdnīcā “Allererste Anleitung zum Gebrauch der lettischen Sprache für Deutsche”. Kā liecina grāmatas virsraksts, tā domāta vāciešiem – latviešu valodas nepratējiem. Tajā ir četras daļas: gramatika, latviešu–vācu daļa (ar 4000 vārdiem), vācu–latviešu daļa (ar 8000 vārdiem) un sarunas (sarunu temati – “Par laiku”, “Par slimiem”, “Bērnu kambarī”, “Par tiesas lietām”, “Istabā”). Var pievienoties šīs vārdnīcas pamatotai kritikai (piemēram, tajā atjaunots līdzskaņu dubultojums rakstībā, sastopamas kļūdas, ietverts daudz ģermānismu), bet šī vārdnīca var būt izmantojama Dienvidrietumkurzemes izlokšņu, it īpaši leksikas, tās dinamikas, izpētē.

Nav kļūda vai nezināšana

Tajā ir atspoguļotas vairākas, galvenokārt kursiskajām izloksnēm, raksturīgas fonētiskas parādības (tiesa, ne vienmēr konsekventi), piemēram, patskaņu a un e pagarinājums pirms tajā pašā zilbē sekojoša r (piemēram, bārgs, gārds, vērgs), paglābts patskanis u līdzskaņu b un v priekšā (piemēram, dubens, suvēns, zuvs), patskanis e vārdā stebule ‘stabule’, u vārdos stumpa ‘stampa’, stumpāt ‘stampāt’, mīkstinātais ŗ (piemēram, kaŗš, jūŗa, buŗas, kuŗš, dzeŗu, gŗūts), skaņu kopas ln vietā ll (piemēram, mellums, villa), līdzskaņa j zudums vienzilbes vārdos aiz divskaņiem un patskaņiem (piemēram, rupš, slapš), līdzskaņa s piespraudums vārda sākumā (piemēram, stieģelis, stoveris), līdzskanis k līdzskaņa s priekšā vārdos kulkstīt ‘kulstīt’, kulkstikle ‘kulstīkla’, k arī vārdos sklidēt ‘slīdēt’, smilkts ‘smilts’.

G. Bražes vārdnīcā ir atainotas daudzas novada izloksnēm raksturīgas, bet no literārās valodas atšķirīgas morfoloģiskās parādības, piemēram, atšķirīgas formas – braslis ‘brasls’, viesuls ‘viesulis’, balande ‘balanda’, garoze ‘garoza’, karūse ‘karūsa’. Jāpiezīmē, ka nereti vārdnīcā līdzās ir minētas divas vai pat trīs formas, kas atklāj to variēšanos tautas valodā, piemēram, lūsa//lūse//lūsis, strīde//strīds//strīdus.

Kā norādījusi Liepājas Universitātes profesore Gunta Smiltniece savā pētījumā, “daudzās morfoloģiskās atšķirības no mūsdienu valodas normām un morfoloģiskie varianti nav kļūdas un valodas nezināšana, bet Dienvidkurzemes izlokšņu formas”. (“Vārds un tā pētīšanas aspekti”, 7. kr., 2003., 210. lpp.).

Plašu grupu G. Bražes vārdnīcā veido Dienvidrietumkurzemes izloksnēs raksturīgie vietu nosaukumi, kas darināti ar piedēkli ien, piemēram, alksniens, egliens, kārkliens, niedriens, priediens, spīliens ‘niedrājs’, stiebriens ‘meldrājs’, skaidiens.

Vārdnīcā sastopams arī samērā daudz (ap 50) atvasinājumu ar izskaņu ots, kam dažkārt līdzās minēts sinonīms atvasinājums ar citu izskaņu, piemēram, dubļots//dubļains, miegots//miegains, sveķots//sveķains, niķots//niķains//niķīgs.

Droši vien dažviet vecākās paaudzes pārstāvjiem vēl pazīstamas darbības vārdu formas ar izskaņu āt izskaņas ot vietā, piemēram, dancāt, dzīvāt, siekalāt, skolāt, šūpāt.

Četrpadsmit vēju nosaukumi

Profesore Ieva Ozola G. Bražes vārdnīcā ir konstatējusi 468 darbības vārdus ar izskaņu (d)ināt, piemēram, dzīdināt ‘dzīt, skubināt; dzīties pakaļ’, kritināt ‘ļaut, lai krīt; veicināt krišanu’, ķedināt ‘plucināt, izplucināt’, ķizināt ‘kādu izsmiet, izzobot’, pildināt//peldināt, pužināties ‘sevi ar kaut ko nodarbināt’, skulbināt ‘zvanīt’, svabināt ‘atbrīvot’, vīrināt ‘mudināt (kādu) uz drošsirdību; uzmundrināt’. I. Ozola ir secinājusi, ka tie atklāj gan Lejaskurzemes atvasinājumu īpatnības, gan 19. gadsimta rakstu valodai un vārdnīcām raksturīgās iezīmes (“Vārds un tā pētīšanas aspekti”, 7. kr. 199. lpp.).

G. Bražes vārdnīcā atrodami daudzi novadam raksturīgi vārdi, kas ietver plašu informāciju par visdažādākajām dzīves jomām. Var secināt, ka autors ir centies ietvert visai pilnīgu savdabīgo novada vārdu krājumu. Piemēram, viņš ir minējis jūras piekrastē pazīstamo astoņu vēju apzīmējumus – kopā 14 nosaukumus, no kuriem daļa ir sastopama tikai Kurzemē vai pat šaurākā areālā, piemēram, āzenis ‘dienvidaustrumu vējš’, launadzis ‘dienvidrietumu vējš’, saksenis ‘rietumvējš’, sāmenis ‘ziemeļrietumu vējš’.

Vairāki vārdnīcā iekļautie vārdi attiecas uz reljefu, augsni, ūdenstecēm, piemēram, danga, dumbiers, grebe, kalva, ķirba, pope, pūsts, raķis.

Ar augu valsti, kultūraugiem saistīti Lejaskurzemes izloksnēs pazīstamie apvidvārdi, piemēram, spīles ‘niedres’, naši ‘plūdu sanesumi’; adieņi ‘vasaras rudzi’, pūri ‘ziemas kvieši’, kniploks ‘ķiploks’, sprūte ‘kālis’, svikls ‘biete’; bubieres ‘jāņogu krūms’, krizdole ‘ērkšķoga’, zustrenes ‘jāņogas’, ķezbēres ‘ķirši’.

Arī daudzi vārdnīcā iekļautie dzīvnieku nosaukumi ir sastopami šaurākā vai plašākā areālā galvenokārt Lejaskurzemē, piemēram, gandrs ‘svētelis’, knievs ‘kaija’; bimbals ‘dundurs’, knausis ‘ods’, mīzenes ‘mazas skudras’; depis ‘krupis’, naģe ‘varde’; strimala ‘reņģe’; gūža ‘zoss’; kanišķis ‘trusis’, suiķis ‘sivēns’.

Ar dažādām nozīmēm

Vārdnīcā sastopami vairāki no literārās valodas atšķirīgi, bet Lejaskurzemē pazīstami vārdi, kas saistīti ar cilvēku, piemēram, pants ‘loceklis’, plānumi ‘deniņi’, smakrs ‘zods’, plūči ‘plaušas’. Daļa no tiem ir dažādi, to vidū arī mūsdienās neaktuāli darītājvārdi, piemēram, padeģis ‘ugunsgrēkā cietušais’, pārkupšis ‘uzpircējs’, zavētājs//zavetnieks ‘burvis’, ziņģis ‘priekšdziedātājs (baznīcā)’.

Visai bagātīgi Bražes vārdnīcā ir iekļauts ar tautas materiālo kultūru saistītais novada vārdu krājums – apģērba, ēdienu, sadzīves priekšmetu, darbarīku u.tml. nosaukumi, piemēram, drābulis ‘linu plecu lakats’, lindruks//rinduks ‘sieviešu svārki’, sietava ‘garens auduma gabals, ko sievietes aptina ap kāju zem zeķes’; biguze ‘maizes zupa’, pūtelis ‘ieskāba auzu (biez)putra’; kašelis ‘kaplis’, dalbs ‘gara kārts’; tupesis ‘neliela labības, siena kaudzīte’.

Vārdnīcā ir ietverti vairāki vārdi, kam Lejaskurzemes izloksnēs ir sastopamas no literārās valodas atšķirīgas nozīmes, piemēram, baskājis ‘zirgs ar baltām kājām’, bullis arī ‘zivs – ķīsis’, ciemiņš ‘kaimiņš’, dzīvot//dzīvāt//dzievāt arī ‘strādāt’.

Jāpiezīmē, ka lielāko daļu no G. Bražes vārdnīcā minētajiem novada vārdiem valodnieki konstatējuši šaurākā vai plašākā areālā tikai Kurzemē, bet daži tajā reģistrētie apvidvārdi ir sastopami plašāk Latvijā, piemēram, kūds ‘vājš’ arī Latgalē un Augšzemē, nīt ‘kult sviestu’ arī Latgalē un dažviet Dienvidaustrumvidzemē, stulbs ‘akls’ arī Rietumzemgalē.

Vārdnīca “Allererste Anleitung zum Gebrauch der lettischen Sprache..” ir plašākais 19. gadsimta rakstu avots, kurā bagātīgi ietverta Lejaskurzemē šajā laikā lietotā leksika.

Daudz vārdu ir vēl dzīvi

Jāpiebilst, ka 19. gadsimta beigās Nīcas valoda un folklora ir saistījusi arī tolaik jaunā rakstnieka Jēkaba Janševska uzmanību – viņš no 1889. gada līdz 1896. gadam strādājis Nīcas pagastskolā par skolotāju un rakstījis Fricim Brīvzemniekam: “Latviešu valoda še vēl vesela un skaidra. Tautas gara mantas še vēl var vākt un dabūt pa pilnam.” Kā zināms, novada vārdu krājumu J. Janševskis meistarīgi ir iesaistījis savos Kursai veltītajos romānos. Bet bagāts Lejaskurzemes vārdu krājums ir iekļauts jau senāk – 17. gadsimtā – sarakstītajā Jāņa Langija vārdnīcā (arī J. Langijs vairākus gadu desmitus ir bijis Nīcas un Bārtas draudzes mācītājs). Abu vārdnīcu dotumu salīdzinājums ar 20. gadsimta otrajā pusē novadā pierakstītajiem izlokšņu materiāliem sniedz ziņas par dažādu valodas parādību noturību, izzušanu vai attīstību vairāk nekā 300 gados.

:

Johans Gustavs Špērs

Johans Gustavs Špērs , Liepājas ģimnāzijas zīmēšanas skolotāja Fridriha Špēra dēls, dzimis Liepājā, 1866.gada 3.decembrī.

No 1875. – 1877.gadam Vites un Hika bāriņu nama audzēknis,

No 1877.-1884. gadam mācījās Nikolaja ģimnāzijā.

No 1885. – 1890.gadam studēja teoloģiju Tērbatā. 1891.gadā nolika konsistorijas eksāmenu pie Vidzemes konsistorijas.

Prakses gadu nostrādāja pie mācītāja Rīmšneidera Rucavā un mācītāja J. Veides Grobiņā. 1892.gadā mājskolotājs Medzē.

1893.gada 7.martā Krūtē ģenerālsuperintendanta J. Bethers viņu ordinēja par Krūtes un Virgas mācītāju, un arī introducēja.

No 1902.gada 19.aprīļa viņš ir Nīcas un Bārtas mācītājs, bet no 1906. gada 26.jūlijā tika apstiprināts par Grobiņas diecēzes prāvestu, 1901.gadā saņēma mācītāja zelta krustu.

Kopš 1898.gada 15. jūlija precējies ar Ostrogroskas apriņķa ārsta Kārļa Melortopena meitu Margaretu.

Mācītājam Gustavam un viņa sievai Margaretai bija seši bērni, trīs no viņiem ir dzimuši Krūtē -Haralds Rūdolfs Augusts (1899.), Hildegarde Marina Elizabete (1900.), Verners(1901.), bet pārējie trīs Nīcā- Gustavs(1902.), Elvīra Klāra (?), Meinards(?).

1928.gada 30.jūnijā prāvests, Nīcas un Bārtas mācītājs Gustavs Špērs atzīmē savu 35 gadu amata jubileju.

No 1935.gada līdz 1939.gadam emeritētais prāvests G. Špērs ar sievu dzīvojis Liepājā Rožu ielā 23-4.

1939.gada 22. novembrī viņi plānoja no Liepājas ostas ar tvaikoni (caur Klaipēdu) doties uz Vāciju. Tajā dienā Liepāju atstāja divi vācu pasažieru tvaikoņi-«Frigga» un «Berlin».

Taču Špēru ģimene neuzkāpa ne uz viena no šiem tvaikoņiem, kaut arī iepriekšējā dienā bija sagatavoti visi dokumenti izbraukšanai. Par tālākajiem notikumiem emeritētā prāvesta G. Špēra dzīvē ziņu nav, bet domājams, ka miris 1948.gadā.

:

Johans Langiuss

Nīcas muzeja vadītāja Gita Vanaga ir sagatavojusi pārskatu par mācītājiem, kuri ir kalpojuši Bārtā kopš brīža, kad šeit vispār uzcelta baznīca. Viņu vidū ir arī Johans Langiuss, latviski dažkārt saukts par Jāni Langiju. 1936. gadā viņš pieminēts izdevumā “Latvijas Universitātes Raksti”, Filoloģijas un filozofijas fakultātes rakstu sērijā. Raksts par viņu vairākos turpinājumos saucas “Bārtas mācītāja Langija dzīve un viņa darbi pārējo XVII gs. valodniecisko rakstu starpā”. Apskatīsim to.

“Materiālus Langija biogrāfijai un personas raksturojumam atrodam tiklab paša Langija vārdnīcā, kā arī dažās XVII gs. vēsturiska rakstura piezīmēs: Kēnigsbergas universitātē uzņemto studentu sarakstos un atzīmēs par Nīcas un Bārtas baznīcām un to mācītājiem. Lielāko daļu biogrāfisko ziņu ir sakopojis Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs.

Biogrāfiskus datus par Langiju sniedz vispirms baltvāciešu vēsturnieks Augusts Serafims (August Robert Seraphim) rakstā “Liv-, Est- und Kurländer auf der Universität zu Königsberg”. Vēl tādas ziņas sniedz Užavas mācītāja un vēsturnieka Teodora Kallmeijera grāmata par Kurzemes evaņģēliskām baznīcām un mācītājiem (Johann August Theodor Kallmeyer “Pastor zu Landsen. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands”). Šai darbā ir aizrādīti arī vecāki avoti, no kuriem ziņas smeltas.

Langijs dzimis Liepājā, uz ko aizrāda vispirms paša Langija izteiciens “meine Geburtstadt Libau”. Otrkārt uz to aizrāda Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstos viņam piešķirtais apzīmējums “libaviensis”. Par viņa izcelšanos un senčiem neko nezinām. Jādomā gan, ka sevišķi izcili ļaudis viņi nebūs bijuši, jo tad tuvākie laikabiedri būtu par to kaut ko piezīmējuši. Ja pieņemam, ka Langijs bijis īsts vācietis, tad viņa vecāki meklējami starp tiem vācu tirgotājiem un amatniekiem, kas XVI gs. beigās un XVII gs. pašā sākumā jo spēcīgi lauzās uz Liepāju, pat pret paša prūšu hercoga gribu, kuram toreiz Grobiņas un Liepājas novads piederēja, un pret hercoga gribu centās atņemt turienes senākiem iedzīvotājiem- kuršu zvejniekiem un zemniekiem- zemi un mājas. Tomēr par Langija senču ienākšanu Liepājā neko nezinām un, tā kā no kuršu pilsētniekiem daļa toreiz arī pārvācojās, tad, tīri teorētiski spriežot, nav neiespējams, ka arī Langija senči bijuši kurši. Tam par labu varētu runāt vispirms predikāts “Cureta” Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstā parastā “Curonus”; “Curoniensis” vai “Curlandensis” vietā. Varbūt, ka te tiešām slēpjas zināms apslēpts aizrādījums uz Langija kursisko izcelšanos un senču pagātni, jo par “curetae” vai “curetes” daži vēsturnieki laikā no XIII līdz XVI gs. sauc īstos, senos Kursas iedzīvotājus kuršus, kamēr minētie “curonus” et cetera norāda tikai uz Kursu (Kurland) kā dzīvesvietu, nevis obligātu, senu izcelšanos no tās.

Otrkārt, šādam uzskatam par labu varētu runāt arī Langija lielās simpātijas pret zemniekiem, kaut gan sevišķi uz to atsaukties nevar, jo tādas simpātijas pret vienkāršiem kuršu ļaudīm bija arī, piemēram, Grobiņas mācītājam Enoham Remlingam, kurš bija īsts vācietis.

Vēl par labu Langija izcelšanās iespējai no kuršiem varētu runāt viņa samērā labās latviešu valodas zināšanas, kā arī latviešu vispārīgās psihes pazīšana, it īpaši atsevišķu tās nianšu ziņā.

Tāpat Langijam raksturīgs nenoliedzams antagonisms pret visu vācisko latviešu valodā: viņš nekur necenšas kultivēt nevienu aizgūtu vārdu vācu valodā, bet, kur vien iespējams, viņš šādu vārdu aizgūšanu nopeļ un par tiem zobojas. Viņš pareizi nopeļ izteicienu “ahran mahzitees”, kura nozīme ir “iekalt no galvas” (no vācu “auswendig lernen”). Vārdu “ahrsts” viņš sauc par “ein verkehrt deutsches Wort” (aptuvenā tulkojumā- “izkropļots vācu vārds”) no “Arzt”. Līdzīgi viņš izsakās arī par citiem aizgūtiem vācu vārdiem.

Kaut kādas latviešu valodas pārvācošanas tieksmes Langijam ir pilnīgi svešas. Varētu jau domāt, ka te izpaužas zināma vāciska nevēlēšanās, lai vienkāršie latvieši pārmērīgi tuvu iepazītos ar svešo vācu valodu, tuvotos vāciešiem un paliktu pārmērīgi gudri un iedomīgi. Tomēr vairāk te liekas izpaužamies Langija pareizs uzskats, ka šie nevajadzīgi aizgūtie vārdi tikai bojā latviešu valodu tās iedzimtā īpatnībā un pareizībā, un liekas, ka vairāk te Langijā runā neapzināts atavistisks kuršu patriotisms. Viscaur viņš uzsver, ka latviskais latviešu valodā jāglabā un jāsarga.

Vēl jāpiezīmē, ka Langija vācu valodā, kas vispārīgi stāv tā laika vācu valodas augstumos, tomēr pagadās parupjas kļūdas, kuras visai grūti izskaidrot ar vienkāršu pārrakstīšanos.

Tomēr jāatzīst, ka Langijs jau no mazām dienām bijis stipri ieaudzis vācu garā. Pats sevi Langijs nekur par latvieti neatzīst un kāda, kaut cik apzinīga un intelektuāla, kursiski nacionāla pašapziņa viņam sveša. Viņš pats pieskaita sevi vāciešiem, kas it īpaši novērojams gramatikas formās: pretstatīdams vācu un latviešu valodu, viņš par vāciešiem saka “wir sagen” (mēs sakām), turpretī par latviešiem- “sie sagen” (viņi saka). Arī Langija latviešu valodas prašana ir tāda, ka viņš izliekas it kā piedzimis un no mazām dienām uzaudzis vai pilnīgi vāciskā atmosfērā. Un tomēr arī tas vēl neizšķir jautājumu pilnīgi par labu Langija vācu tautībai. Var jau būt, ka Langija ģimene jau priekš Jāņa dzimšanas bija pārvācojusies, un viņš bērnībā ģimenē latviski vispārīgi vairs nav runājis. Varbūt, ka tikai viens no vecākiem bija vācietis, un ar to tad pastāvīgi notika runāšana vāciski. Bet ģimene varēja būt arī vēl pilnīgi latviska, kur vāciski varēja tikai prast, un tomēr jaunais Langijs varēja izaugt par vācieti aiz tā iemesla, ka bērnu varēja skolot vācu garā, paredzot, ka viņam vācu sabiedrībā būs spožākas izredzes. Vēl jau mūsu dienās nav nemaz tik senā pagātnē tie laiki, kad Rīgas un citu pilsētu latviešu jaunekļi, ja viņiem no ģimenes nenāca līdzi stipra nacionāla pašapziņa, sadzīves apstākļu ietekmē nākdami sakaros ar vāciešiem, pārvācojās tā, ka ap 15.- 16. dzīvības gadu vairs latviski runāja tikai ar rupjām kļūdām un skaitīja sevi par vāciešiem. Lai atceramies, piemēram, lauksaimniecības profesoru Kārli Augustu Līventālu- Anša Līventāla dēlu. Ansis Līventāls tak ir starp latviskuma veicinātājiem, bet Kārlis Līventāls sevi caur un cauri uzskatīja par vācieti.

Ka Langija vecāki, sevišķi tēvs un senči no tēva puses, varētu būt bijuši kurši, tam par labu runā vēl šāds fakts. Ir diezgan zīmīgi, ka mums nekur nav uzglabājusies Langija uzvārda nelatinizētā vācu forma, kas ļauj domāt, ka viņam vāciska uzvārda arī nemaz nav bijis, un ka forma “Langiuss” ir pārveidojums no kādas nevācu, respektīvi, kursiskas formas. Bet, ja arī pieņemtu, ka viņš vāciskā formā saucies Lange, tad pat šis “Lange” var tīri vācisks arī nebūt: tam pamatā var būt kāda kursiski- prūsiska forma “Langa” vai “Laņģis”. Vācu valodnieks Reinholds Trautmanis taču ir atzīmējis prūšu uzvārdus Lange un Langedabe; par pēdējo Jānis Endzelīns ir piezīmējis, ka tā nozīme ir “ar vientiesīgu, pavieglu dabu”. Tādēļ Langija uzvārds var būt arī latvisks. Ja tādējādi mēs visu, kas mums var noskaidrot Langija izcelšanos un piederību pie vienas vai otras tautības, savelkam kopā, tad gribētos teikt, ka vairāk faktu ir par to, lai mēs Langiju atzītu par kuršu cilts locekli, kas, vai nu cēlies no viņa dzimšanas un bērnības laikā jau pārvācotas kuršu ģimenes, vai arī, kas piedzimis vēl īsti latviskā ģimenē, bet jau augot agri nācis sakarā ar vāciešiem, ieaudzis viņu kultūrā un izglītībā. Ārējo dzīves parādību uztverē, konvencionālajos sadzīves uzskatos, sarunvalodā, savā vispārīgajā praktiskā valodas dzīvē un arī savā intelektuālajā nacionālā apziņā viņš jau bija kļuvis par vācieti. Viņa dvēseles apslēptākos dziļumos tomēr vēl stipri dzīvs bija iedzimtais latviskais, kas šad tad lauzās uz āru, kad gadījās nākt sakarā gan ar dziļākām kuršu ļaužu dvēseles īpatnībām, gan ar savādībām kuršu valodas psihē.

Kad Langijs dzimis, nekur avotos nav tieši teikts. Nav arī nekur tieši teikts, kurā gadā viņš beidzis rakstīt savu vārdnīcu un gramatiku. Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs uzdod savās biogrāfiskās ziņās par Langija dzimšanas gadu 1615. un par vārdnīcas uzrakstīšanas gadu 1685. Varbūt, ka tā arī ir. Gribētos teikt, ka par Langija kopējā darba pabeigšanas gadu tiešām var droši pieņemt 1685. Dzimšanas gada ziņā turpretī nav neiespējams, ka Langijs dzimis kādu gadu vēlāk, teiksim, 1616. gadā. Ir zināms, ka Langija sievastēvs Gothards Grēviuss pieņēmis viņu par savu palīgu 1638. gada pašā sākumā, jo tā paša gada 9. februārī, kad izdarīta Bārtas baznīcas vizitācija, Langijs tur jau minēts.Vecākās ziņas par atsevišķiem faktiem Langija dzīvē sniedz Augusts Serafims, citēdams dažādas piezīmes Kēnigsbergas universitātes studentu sarakstos. Pēc tam tālākas ziņas iegūstam no Teodora Kallmeijera grāmatas. Ar paša Langija roku rakstīts dokuments ir pārskats par Nīcas baznīcas lādē 1684. gada Jāņos atrastām naudas summām.

Dokumentā aprakstīta situācija, ko varam iedomāties apmēram tā. 1684. gada Jāņos baznīcas naudas lādē izdarīta revīzija- tur bijuši 539 florīni. Acīmredzot tajā dienā kāds vēl kaut ko ziedojis, jo dokumentā ierakstīts, ka no baznīcas lādes kādam Frīdriham Brakelam aizdoti 549 florīni- un kaut kur taču vajadzēja rasties starpībai starp lādē saskaitīto un Brakelam no lādes aizdoto naudu (ja vien dokumentā nav notikusi kāda pārrakstīšanās). Tālāk ir noticis tā. Brakels naudu atdevis tikai pēc trim gadiem- 1687. gada 7. martā- un nezināmu iemeslu dēļ nav parādu atdevis tieši baznīcai, bet gan Kurzemes hercogam Frīdriham II Kazimiram, hercoga Jēkaba dēlam (varbūt, ka Brakels bija pārcēlies dzīvot uz Mītavu vai tās tuvumā, un tam bija par tālu braukt atpakaļ uz Nīcu). Bet Langijam taču bija jādod norēķins draudzes pārvaldei par baznīcas naudas stāvokli. Tāpēc laikam gan viņš būs pats mērojis ceļu uz Mītavu, jo dokumentam ir pievienots noraksts no hercoga rentejā dabūtas kvīts par naudas saņemšanu no Brakela.

Tātad, 1687. gadā Langijs vēl bija dzīvs. Tomēr šķiet, ka drīz pēc tam viņš būs nomiris, jo ir dokuments no 1690. gada par Langija pēcteča stāšanos amatā, bet pats Langijs šajā dokumentā vairs netiek minēts.

Langijs ir bijis visai apdāvināts cilvēks un pavisam noteikti ir zinājis vairākas valodas. Apskatīsim tādu piemēru.

Par postillu mēs vēl tagad saucam garīga satura pamācības (sprediķu grāmatas). Georga Manceļa, kurš, cita starpā, pats sevi visu mūžu sauc par “Semgallus” (zemgalis), nāves gadā- 1654.- iznāca viņa darbs “Langgewunschte Lettische Postill” (“Ilgi kārotā latviešu postilla”). Tad, lūk- Langijs šajā sakarībā ir sarakstījis Mancelim veltītu dzejoli latīņu valodā, pilnu izjustas pateicības par Manceļa ieguldījumu latviešu valodas (it sevišķi tās rakstu daļas) attīstīšanas labā.

Dzejoli Langijs ir parakstījis kā Nīcas un Bārtas “pastor et adjunctus”, no kā izriet dīvains fakts, ka viņš ir bijis vienlaikus mācītājs un palīgmācītājs (latīņu val.: adjunctus- palīgs; pieliktais; pievienotais; asistents).

No dzejojuma var secināt, ka Langijam bijušas zināmas ciešākas draudzības attiecības ar Manceli, kas gan jau skaidrs pats par sevi, ja vien palasa Langija rakstus. Mancelis te nereti pieminēts un no ikkatra vārda, ko Langijs šādā vai tādā veidā veltī Mancelim kā cilvēkam, dveš dziļa cienība. Langijs arī pats savos rakstos ir cītīgi izmantojis Manceļa rakstus, sevišķi viņa “Lettus” un “Phraseologia Lettica”.

Par daudziem Langija rakstiem mēs sīkāk neko nezinām. Ka šo rakstu ir bijis samērā daudz, viņš pats piemin savas vārdnīcas priekšvārdā. Viņš piemin “Vorrede meines Lettische Vademecum” (“Priekšvārds manai latviešu rokasgrāmatai”). Bet nekur viņš nenorāda, kāds šai rokasgrāmatai raksturs: garīgs vai leksikoloģiski- frazeoloģisks.

Par citiem notikumiem Langija dzīvē un darbībā nav nekādu ziņu. Neko sīkāk nezinām arī par viņa ģimenes dzīvi. Varbūt varam izsacīt aizdomas, ka Langija sieva bijusi ātras un sirdīgas dabas, jo savā gramatikā viņš apskata frāzi “Labbs Wihrs Pickta Seewa”.

Savu vārdnīcas un gramatikas manuskriptu Langijs izveidojis galvenā kārtā savā ilggadējā darba vietā Nīcā. Kad viņš darbu sācis, un cik ilgi gar to strādājis, mēs tieši nezinām. Tomēr darba sākums laikam gan saistās jau ar diezgan agriem Langija darbības gadiem.

Savas vārdnīcas priekšvārdā Langijs piemin nelaiķi superintendantu Nikolausu Franku, kam viņš sola šo vārdnīcu uzrakstīt. Dr. phil. J. Zēvers norāda, ka N. Franks bija miris jau 1657. gadā; protams, simbolisku solījumu rakstveidā ir iespējams dot arī mirušam cilvēkam, tomēr, lasot šo priekšvārdu, rodas iespaids, ka tiek aprakstīta saruna ar dzīvu cilvēku. Tātad, var pieņemt, ka darbs pie vārdnīcas ir uzsākts pirms 1657. gada.

Vārdnīcas un gramatikas valodas analīze rāda arī, ka šai valodā ir nenoliedzami tāmismi, kas varētu izskaidroties ar Langija uzturēšanos Kandavā (1656) un vēl dziļākos tāmnieku novados.

(Tāmnieki- Kurzemes ziemeļdaļas iedzīvotāji, kas runā lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs. K. J.)

Tādēļ drošs liekas, ka ap 1656. gadu un pat priekš tam jau Langijs strādājis gar savu vārdnīcu un gramatiku.

Kā manuskripts nokļuvis Heidelbergā, nav zināms. Valsts Bibliotēkas direktors M. Stumberga kungs un dr. phil. J. Zēvers ir rakstījuši pieprasījumu Heidelbergas universitātes bibliotēkas administrācijai. Uz to ir tikusi saņemta atbilde, ka manuskripts ir “schon zu den alten Bestandteilen der Bibliothek” (“jau kopš seniem laikiem ir bibliotēkas krājuma daļa”), bet, kā tas tur nokļuvis, nav zināms.

Jādomā, ka Langijs, vēl dzīvs būdams, manuskriptu būs rādījis arī citiem, varbūt pat vezdams sarunas par tā iespiešanu. Ja Langijs 1687. gadā ir bijis Mītavā, tad nav neiespējams, ka viņš tad arī manuskriptu aizvedis uz turieni sev līdzi un tur atstājis kompetentu personu ziņā. Skaidrs ir tikai tas, ka pēc Langija nāves manuskripts drīzi vien nokļuvis kādu citu personu rokās, pavisam projām ir no Nīcas, ir no Bārtas.

Ar sacīto esam pienākuši pie jautājuma par Langija vārdnīcas sakariem ar citām tā laika vārdnīcām un līdz ar to arī pie jautājuma par Langija vārdnīcas avotiem. Jau agrāk aizrādīts, ka Langijs ļoti cītīgi izmantojis Manceļa darbus.

Kristoforu Fīrekeru mēs latviski reizēm saucam arī par Kristapu Fīrekeru. Viņš ir latviešu sillabotoniskās dzejas tradīcijas iedibinātājs, ievērojams Reformācijas laika garīgās dzejas autors. Ievērojams ir arī viņa devums valodniecības jomā; viņš paspēja pārtulkot daļu Bībeles, ko vēlāk izmantoja Ernsts Gliks. Bet, ka Langijs būtu izmantojis Fīrekera latviski- vācisko vārdnīcu, par to nekādu aizrādījumu nav.

Liborijs Depkins ir tulkojis Kārļa XI kara likumus tiem latviešiem, kas dienēja Zviedru Vidzemes armijā. Viņš ir arī apjomīgās “Vācu- zviedru- poļu- latviešu” vārdnīcas autors. Dr. phil. J. Zēvers domā, ka šī vārdnīca ir sarakstīta pašās XVII gs. beigās, jau pēc Langija nāves. Tātad, to viņš arī nebūs varējis izmantot.

Juris Eļģeris nav vis vācietis ar latviskotu vārdu, bet gan latvietis ar vāciskotu vārdu- Georgs Elgers. Viņš bija latviešu izcelsmes katoļu priesteris, garīgo dziesmu autors un lektors Eiropas jezuītu koledžās. Tulkojis katoļu baznīcas tekstus uz latviešu valodu, no psalmiem izveidojis un izdevis garīgo dziesmu krājumu “Geistliche katholische Gesänge”. Ka Langijs būtu izmantojis kaut ko no Elgera darbiem, arī nekur nav nekādu aizrādījumu.

Lai nu gan nekādi nav noliedzama Langija vārdnīcas lielā atkarība no Manceļa darbiem, tad tomēr tai ir diezgan daudz arī patstāvības. Vispirms ir jāaizrāda, ka Langija vārdnīca ir viena no pirmām latviski- vāciskām (un nevis otrādi) vārdnīcām.

Diezgan cieši pie iepriekšējiem paraugiem- Manceļa darbiem- turēdamies, Langijs tomēr tos izlieto tikai par materiāliem, kaut arī plašā mērā, un diezgan stipri tos pārveido. Viņš te pielicis klāt diezgan daudz arī retāku, viņa paša tuvākā apkārtnē- Nīcā un Bārtā- noklausītu vārdu.

Kāds vārds jāsaka arī par Langija gramatikas sakariem ar citiem tā laika latviešu valodas gramatiskiem darbiem. Tomēr šai sakarībā jāapskata arī vēl tāda lieta.

Pauls Frīdrihs Bērents ir baltvācu mācītājs un literāts, kura nozīmīgākie darbi attiecas uz baznīcas dzīves un kultūras dzīves pētīšanu Vidzemē. Viņš ir arī rakstījis par pirmajiem latviešu tautības luterāņu mācītājiem. Savukārt, Johans Georgs Rēhehūzens ir vācietis- luterāņu mācītājs un latviešu valodas pētnieks, pirmās zināmās latviešu valodas rokasgrāmatas sastādītājs. Viņš ir skarbi vērsies pret baltvācu mācītājiem, kuri nepiegrieza pietiekamu vērību latviešu valodas zināšanām, jo pamatoti uzskatīja, ka tas pamatīgi kavē Kristus Vārda izskaidrošanu latviešiem. Tad, lūk- P. F. Bērents ir rakstījis arī par J. G. Rēhehūzenu. Un viņš norāda, ka sievu Rēhehūzens apņēmis Kurzemē, un tā bijusi vārdā Anna Marija, kāda Kurzemes mācītāja Gotharda Grēviusa meita. Bet arī Langijs bija apprecējis mācītāja Gotharda Grēviusa meitu. Tātad, Langijs un Rēhehūzens nu būtu svaiņi. Tā kā viņi ir bijuši tuvi radi un abi darbojušies latviešu valodniecības jomā, tad jau mums ir pamats pieņemt, ka viņi varbūt būtu arī sadarbojušies.

Tiesa, kas tiesa, uzreiz jāpiebilst- Langija rakstos nekādu aizrādījumu par šādu sadarbību nesastopam. Mēs arī droši nezinām, vai Langijs ar Rēhehūzenu ir sarakstījušies par latviešu valodas jautājumiem, un vai ir pārrunājuši tos satiekoties. Bet var secināt, ka starp Langiju un Rēhehūzenu pastāv dīvaina vienādība, piemēram, deklināciju un locījumu sistēmas uztverē. Abi izšķir sešus locījumus: nominatīvu; ģenitīvu; datīvu; akuzatīvu; vokatīvu un ablatīvu.

(Ablatīvs- locījums latīņu valodā un seno irāņu valodās. Atbild uz jautājumu “no kā?”. Mūsdienu latviešu valodā ablatīvs ir saplūdis ar ģenitīvu; uzskata, ka norādes par to, ka tas kādreiz ir pastāvējis, ir saglabājušās dažās frāzēs, piemēram, “sargies vilciena!”; “bīsties Dieva!”. K. J.)

Langijs praktiski, protams, pazīst lokatīvu, tomēr neizdala to kā atsevišķu locījumu, ko tomēr dara vairāki citi tā laika gramatiku autori.

Georgs Dreselis 1682. gadā sastādīja katehismu „Swähta Bährno Mahziba” (“Svēta bērnu mācība”). Tajā jūtama liela Manceļa rakstu valodas ietekme gan ortogrāfijā, gan lokāmo un nelokāmo vārdu ziņā. Tomēr Langija darbos nekāds sevišķais Dreseļa darbu iespaids nav vērojams.

Pauls Einhorns ir Aleksandra Einhorna- hercoga Gotharda Ketlera galma mācītāja- mazdēls un pirmās latviešu tautas vēstures grāmatas “Historia Lettica” autors. Viņš ir veidojis izsmeļošus latviešu aprakstus, pieskaroties arī latviešu valodas jautājumiem. Tad, lūk- Langija darbos rodas iespaids (kaut gan ne Einhornu pašu, ne viņa darbus Langijs tiešā veidā nekur nepiesauc), ka ar Einhorna darbiem viņš nu gan būs bijis vismaz pazīstams.

Langijs strīdas ar tiem, kas latviešu valodu deklināciju ziņā pielīdzina latīņu valodai un saka, ka to [deklināciju] esot tikai piecas. Bet viņš arī nepiekrīt sešu deklināciju esamībai latviešu valodā. Deklinācijas viņš pielīdzina dzimtēm un saka, ka ir viena deklinācija, kas apvieno visus vīriešu dzimtes vārdus, un viena deklinācija, kas apvieno visus sieviešu dzimtes vārdus, un punkts.

Nekur citur nekādu aizrādījumu par to, ka Langijs būtu izmantojis vēl kādas citas XVII gs. rokrakstā pastāvējušas gramatikas, nav.

Tādējādi vienīgo sakarību var konstatēt starp Langija un Rēhehūzena darbu. Bet Langija gramatika tomēr ir daudz pilnīgāka un pareizāka par Rēhehūzena gramatiku. Tādēļ nav arī nekāda sevišķa pamata, kā tas vienotrreiz šur tur ir ticis aizrādīts, uzskatīt par tīri manierisku lielību Langija aizrādījumus sava darba priekšvārdā par grūtībām, kas viņam bija jāpārvar.

:

Juris Bergmanis

Bārtas baznīcā par ķesteri un ērģelnieku kalpoja Juris Bergmanis (1816- 1891), Miķeļa Bergmaņa (sk. zemāk) tēvs. Juris Bergmanis bija skolotājs, lai gan bez īpašas izglītības. Tomēr viņš mācīja Bārtas bērniem lasīt, rakstīt, rēķināt, turklāt iemācīja pareizi rakstīt latviski un arī vāciski. Latviešu lauku bērniem tas tolaik bija ļoti daudz. Filoloģijas zinātņu doktore Maigone Beitiņa (1929- 2013), kas garus gadus nostrādāja Liepājas Universitātē, savā grāmatā “Latvietis raksta latviski” par Juri Bergmani ir rakstījusi tā: “Galvenais, ko viņš iemācīja saviem audzēkņiem, ir mīlestība pret vecākiem un pret līdzcilvēkiem vispār, kā arī mīlestība pret tēviju un valsti.”.

Juris Bergmanis ir iekļuvis pat “Latvijas Ērģeļu katalogā”. Tur rakstīts tā: “Skolotājs Nīcas pusē Rudes skolā. Kopš 18855. gada- Bārtā. Bārtas baznīcas priekšdziedātāja dēls. No skolotāja amata brīvajā laikā strādāja namdara darbu. Uzbūvējis vairākas skolu ērģeles, darbojies pie baznīcu un skolu ērģeļu remontēšanas un skaņošanas. Miris no plaušu slimības.”

:

Miķelis Bergmanis

Miķelis Bergmanis bija skolotājs un Bārtas baznīcas ērģelnieks. Starp citu, ērģeles viņš kopā ar savu znotu Jāni Kreicbergu ir arī būvējis. Nodibinājis kori un pūtēju orķestri, kas piedalījušies arī Dziesmu svētkos. Sūtījis folkloras krātuvei Bārtā pierakstītās tautas melodijas.

:

Jānis Birznieks

Pirmskara Latvijā ārkārtīgi populārais laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1938. gada 11. jūlijā rakstīja tā:

“Jauno Krūtes- Bārtas mācītāju A. Ustupu vakar ieveda amatā arhibīskaps prof. dr. T. Grīnbergs. Priekšpusdienā svinīgā ievešana amatā notika Krūtes baznīcā, bet pēc tam- Bārtā. Šeit baznīcas svinībās ieradās zemkopības ministrs J. Birznieks, jo Bārta ir viņa dzimtā draudze. Bija celti godavārti, goda ierindā stāvēja mazpulku dalībnieki, aizsargi un pagastu pašvaldības darbinieki. Dievnami bija baznīcēnu pilni. Svētku dievkalpojumus kuplināja kora, dubultkvarteta un solistu dziesmas, kā arī orķestra mūzika.”.

: