Pirmajā brīdī varētu domāt, ka grāmata ir tikai par rucavniekiem un tāpēc paredzēta rucavniekiem. Taču tā nebūt nav. Rucavas izloksne, novada virtuve, godu un svētku svinēšana glabā atmiņas no senās Kursas, tāpēc noteikti būs saistoša visiem kurzemniekiem. Rucavnieku neatlaidība kopt un uzturēt tradīcijas ir labs paraugs visiem Latvijas novadiem. Cilvēks bez pagātnes zināšanas ir tāds viendienas tauriņš, kas paķer te tur, te šur, pazūdot neviena lāgā nepamanīts un nenovērtēts. Savulaik dzejniece Nora Kalna, dzimusi rucavniece, pārsteidza, publicēdama “Literatūrā un Mākslā” (1986) dzejoļu kopu “Piemineklis izloksnei” rucavnieku mēlē. Vieni brīnījās, otri raustīja plecus, bet trešie ņēma piemēru, lai godā celtu arī savas dzimtās puses izloksni un tradīcijas.
Pateicoties divu neatlaidīgu Rucavas sievu – Annas Rogas un Sandras Aigares – pūlēm lasītāji nu var tuvāk iepazīt Rucavu tās pagātnē un tagadnē, kur “vēl gandri plezdinās, pluncī naģes lec, zimbā vapsines, kuitos knauši kož.” (N. Kalna) Grāmatas pirmo daļu uzrakstījusi Anna Roga. Tā aptver Jauru dzimtas stāstu vairāku paaudžu garumā, ietverot to Rucavas apkaimes ielogā. Grāmatas otro daļu veidojusi Sandra Aigare, secīgi apkopojot un izceļot divdesmit gadu laikā Rucavas kultūras dzīvē nozīmīgo.
Abas daļas saliedē vienotā veselumā un kultūras pārmantojamības sajūtu nodrošina grāmatā daudzkārt pieminētās “Zvanītāju” mājas, kas kopš senlaikiem bijušas Annas Rogas senču īpašumā, bet ar īpašnieku gādību nodotas Rucavas kultūras kopējiem. “Zvanītāji” ir mājas, kas nodrošina gan fizisko, gan garīgo pajumti visiem rosīgajiem rucavniekiem.
Kā pirmo, tā otro grāmatas daļu bagātina rūpīgi atlasīts un izvēlēts fotomateriāls, kurā redzam rucavniekus un viņiem tuvos cilvēkus no citiem Latvijas novadiem un Rīgas.
Janīna Kursīte,
Latvijas Universitātes profesore