Latvijas valdība saprata, ka ar svešu naudu vien nebūs iespējams saimniekot. Jau 1919. gada 29. janvārī Ministru kabinets nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kas būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem. 27. martā Liepājā, kur uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, tika noteikts Latvijas naudas – rubļa – kurss: 1 Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1,5 cara rubļi. Šī svešā nauda joprojām paralēli palika likumīgs maksāšanas līdzeklis, jo tolaik cilvēki tai uzticējās vairāk nekā Latvijas rublim.
Latvijas Bankas pagaidu statūti apstiprināti 1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu. Tās sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu. Savu darbību Latvijas Banka uzsāka 1. novembrī, jau nākamajā dienā izlaižot 10 latu pagaidu banknoti (500 Latvijas rubļu ar uzdruku “10 latu”; uzdrukas meta autors – Rihards Zariņš).
Latvijas Republikas metāla nauda – 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu monētas – no 1922. līdz 1925. gadam kaltas Šveicē (Huguenin Freres & Cie, Le Locle), bet pēc tam Anglijā (King’s Norton Metal Company Ltd.; Mint, Birmingham, Ltd.; Royal Mint). Pēdējā kalta arī visa Latvijas sudrabnauda. Metāla latus (1, 2, 5 latu monētas) kala no 835° sudraba, 1, 2, 5 santīmu monētas – no bronzas, bet 10, 20 un 50 santīmu monētas – no niķeļa. Ministru kabinets 1936. gada 29. augustā pieņēma likumu par 1 santīma monētu kalšanu Rīgā. Monētu kaltuvi svinīgi atklāja 1937. gada 17. martā, izkaļot 1 santīma monētas, vēlāk arī 2 santīmu monētas. Latu un santīmu grafiskā dizaina autori bija Jānis Roberts Tilbergs, Rihards Zariņš un Ludolfs Liberts.
No papīra tika izgatavotas Latvijas Bankas naudas zīmes ar 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālvērtību, kā arī Finanšu ministrijas izlaistās Latvijas valsts kases zīmes – 5, 10 un 20 latu. Pirmās 100 latu bankas zīmes iespieda Valsts papīru spiestuvē Rīgā, bet drīz atklājās, ka tās var viegli viltot. Arī Līgatnē ražotais papīrs nebija kvalitatīvs. Turpmāk Latvijas Banka naudas zīmju izgatavošanu pasūtīja Anglijā (Waterlow & Sons Ltd.; Bradbury, Wilkinson & Co. Ltd.; Thomas de la Rue & Co. Ltd.). 1939. gada 100 latu banknotes atkal iespiestas Rīgā. Finanšu ministrijas izlaistās valsts kases zīmes tika izgatavotas Rīgā, vēlāk (kopš 1925. gada) – Anglijā, pēc tam (1940. gadā) atkal uz Līgatnē ražota papīra. Šo naudas zīmju grafiskā dizaina autori bija Jānis Šternbergs, Kārlis Krauze, Artūrs Apinis.
Tādējādi Latvijas naudas sistēma sastāvēja no Latvijas Bankas zīmēm (banknotēm), kuras iespieda Anglijā un kas bija brīvi apmaināmas pret zelta stieņiem (līdz 1931. gada 8. oktobrim), valsts kases zīmēm, kas bija nodrošinātas ar valsts mantu (vismaz ¼ no apgrozībā esošajām valsts kases zīmēm bija nodrošinātas ar zeltu vai stabilu ārvalstu valūtu) un iespiestas Rīgā, un metāla naudas. Latvijas Banka bija noteicēja par banknotēm, bet valsts kases zīmju un metāla naudas emisijas tiesības piederēja Finanšu ministrijai.
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1931. gada rudenī Anglija atteicās no banknošu apmaiņas pret zeltu un atcēla zelta standartu. Šim piemēram sekoja tās valstis, kuru finanses balstījās uz Anglijas valūtu, t.sk. arī Latvija. Valdība pazemināja banknošu nodrošinājumu no 50% līdz 30% un 1936. gada 28. septembrī veica lata devalvāciju šādā paritātē: 1 Anglijas sterliņu mārciņa = 25.22 lati. Sakarā ar Anglijas iesaistīšanos karā 1939. gada 12. septembrī Latvijas Kredītlikuma 1. pants tika papildināts ar piezīmi par Latvijas Bankas uzdevumu uzturēt stabilu lata kursu, ņemot par pamatu zelta vai kādas citas stabilas naudas vērtību Anglijas sterliņu mārciņas stipru svārstību gadījumā. Latvijas zelta rezerves tika glabātas ārzemēs (1939. gadā Latvijā atradās tikai 29% zelta rezervju).
Lats kā maksāšanas līdzeklis kādu laiku palika apgrozībā arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.
