Henrihs Gustavs Voldemārs Bonics
(Heinrich Gustav Woldemar Bonitz)
Bonica konditorejas īpašnieks Henrihs Gustavs Voldemārs Bonics (Heinrich Gustav Woldemar Bonitz), nākamais Liepājas tortu, šokolādes, krēma trubiņu, konfekšu un citu gardumu karalis, dzimis 1852. gada 1. oktobrī Leipcigā.
Tēvs Karls Gotlībs Bonics (Carl Gottlieb Bonitz) (1827-1903), pēc profesijas krāsotājs, māte – Johanna Kristiāna Henriete Rīdele (Johanne Christiane Henriette Riedel). Voldemārs bija otrais no vismaz 7 bērniem. Precīzs viņa ceļš no Leipcigas caur Magdeburgu uz Liepāju ir līdz šim nezināms.
Vēl uzturēdamies Vācijā, viņš jau bija sācis nodarboties ar saldumu tirdzniecību, bet 1880-to gadu pirmajā pusē kopā ar sievu Matildi un meitiņu Ģertrūdi pārcēlās uz Liepāju (Libavu, Libau). Dēls Kurts piedzima jau Liepājā, par ko liecina dzimšanas ieraksts Sv. Trīsvienības baznīcas grāmatā.
Kurts dzimis Liepājā 1885. gada 8. jūlijā.
Ģertrūde dzimusi Magdeburgā 28.11.1881., prec. ar Carl Goetjes.
Sieva – Matilde Natlere (Mathilde Nathler; dz. 1852) cēlusies no Biterfeldas Vācijā, mira 10.09.1925. Liepājā 74 gadu vecumā.
Liepājā Bonica kungam gāja viss no rokas, jo, acīmredzot, saldummīļu pilsētā netrūka. Spriežot pēc publicētiem sludinājumiem avīzēs, sākotnēji viņa konditoreja atradās Jaunajā tirgū – tagadējā Rožu laukumā. 1897. gadā V. Bonics pasūtīja arhitektam Paulam Maksam Berči projektu konditorejai (uz Graudu un Vilhelmīnes ielas stūra). Gadu vēlāk ēka bija pabeigta. Savā grāmatā “Bertshy” Imants Lancmanis raksta, ka galvenais Liepājas arhitekts atkal lietojis neorenesanses formas, taču divi kupoli celtnes stūrī piešķir ēkai vēlamo rotaļību, ko noteica tās funkcija.
Visu pirmo stāvu aizņēma visgreznākā kafejnīca – konditoreja pilsētā ar logu vitrīnām. Interjers atbilstoši laikmeta gaumei bija dekorēts visai grezni un eklektiski. Izsmalcinātais stils ar izsmalcinātām mēbelēm, krāšņiem aizkariem, augiem ziemas dārzā – viss tas pārsteidza un vilināja kafejnīcas-konditorejas apmeklētājus. Šeit bija iekārtotas arī “kafijas istabas”, smēķētava un nesmēķētāju zāle, biljarda un lasītavas zāle… Viesiem bija iespēja sēdēt arī verandā, no kurienes atklājās skats uz nelielu dārziņu un kaimiņos esošo Nikolaja ģimnāziju. Šinī ēkā atradās arī Karla Šulca, pazīstamā un godalgotā fotogrāfa foto-ateljē. Kopumā viņam bija piederējuši četri saloni, pārējie trīs atradās Rīgā, Majoros un Tartu.
Atsevišķa ieeja veda kapņutelpā uz otro stāvu, kur atradās mājas īpašnieka dzīvoklis. Jāatzīmē, ka ir saglabājušās Bonica (juniora) klases biedra atmiņas: “Kurts mēdza ielūgt mani ciemos svētdienas pēcpusdienā uz kafejnīcu. Tur bija kūkas, šokolāde, saldējums. Viss tik daudz, cik vien varēja apēst. Apmaiņā par to, es viņam stāstīju pasakas.”
Kad sākās Pirmais pasaules karš. Bonicu ģimene piedzīvoja grūtos laikus – neskatoties uz to, ka viņi bija Krievijas Impērijas pavalstnieki, viņus tāpat, kā daudzus citus iedzimtos vāciešus, arestēja kā “ienaidnieka spiegus”. Jāpiebilst, tā kā Voldemārs Bonics bija “Vācu flotes savienības” biedrs, šinī sakarā pēc pusgadu ilgās izmeklēšanas viņu izsūtīja uz Sernovodsku, kas ir netālu no Samaras. Arī Kurts bija deportēts uz Iekškrieviju.
Taču vēlāk Bonicu ģimene atgriezās Liepājā, konditoreja, Graudu ielā 42, atkal kļuva par populārāko vietu. Ģimenes uzņēmuma vadīšanu tagad savās rokās pārņēma Kurts. Jāpiemin arī tas, ka Voldemārs Bonics vienmēr bija kultūras cilvēks un organizējis savā kafejnīcā arī daudzus pasākumus, piemēram, klasiskās mūzikas koncertus, izrādes, deju vakarus. Bonics (juniors) arī šinī aspektā bija aizgājis tēva pēdās, jo tā laika avīzēs bieži bija lasāmi sludinājumi par gaidāmajiem filharmonijas koncertiem, teātra izrādēm ar norādi, ka biļetes varēja iegādāties Bonica konditorejā. Voldemārs Bonics nomira 1933. gada 11. decembrī Liepājā.
Bonica bērnu turpmākais liktenis nav zināms, zināms, ka Kurts dzīvojis Kukarkā Krievijā.
Padomju laikā bijušajā Bonica konditorejas namā, K. Marksa ielā 42, bija atvērta ēdnīca “Kosmoss”. 90-tajos gados šeit saimniekoja lēto preču tirgotāji. Pēc tam ēka palika tukša. 2009. gadā namā sākās restaurācijas darbi, jaunie īpašnieki vēlējās atjaunot vēsturiskās celtnes godību un prestižu, viņi bija iecerējuši tur ierīkot “Bonica Pasāžu”. Bet tas pagaidām nav izdevies.
Avoti:
http://www.bonitz-forum.de/fr_reload.html?spuren_de.htm
No Liepājas vēstures: Voldemāra Bonica konditoreja – gardumu lādeAutore: Liba Mellere (Latvijas radio 4 korespondente…
Posted by Liepājas muzejs on Otrdiena, 2020. gada 28. aprīlis
***
Ēka uz Graudu un Vilhelmīnes ielas stūri projektēta 1897. gadā un sākotnējais tās projektēšanas mērķis bija konditorejas izveidošana. Ēkas pasūtītājs bija iebraucējs no Vācijas Voldemārs Bonics. Grāmatā “Bertscy” minēts, ka laikā, kad ēka tika atklāta, tā ļoti drīz kļuva par lepnāko pilsētas kafejnīcu.
“Makss Berči ēkas projektā lietojis neorenesanses formas, taču divi kupoli celtnes stūrī piešķir ēkai vēlamo rotaļību. Ēkā bija daudz dažās telpas un katrai no tām bija sava funkcija. Pirmajā stāvā galvenā ieeja veda konditorejas veikala daļā, no kuras pa kreisi atradās trīs “kafijas istabas”, telpa šaha spēlētājiem un biljarda zāle. Pa labi atradās ēdamzāle un dāmu istaba. Ēkā bija atsevišķi ierīkota konditorejas nesmēķētāju zāle un smēķētāju zāle, kura apvienota ar lasītavu. Bonica konditoreja izcēlās arī ar atsevišķu ziemas un vasaras dārzu.”
“Interjers atbilstoši laikmeta gaumei bija dekorēts visai grezni un eklektiski, galveno vietu ierādot griestu gleznojumiem. Viesiem bija iespēja sēdēt arī verandā, no kurienes atklājās skats uz nelielu dārziņu un kaimiņos esošo stalto Nikolaja ģimnāziju. Atsevišķa ieeja kāpņutelpā veda uz otro stāvu, kur atradās mājas īpašnieka dzīvoklis. No ēkas iekārtas saglabājušies tikai augstie ozolkoka skapji, kas tagad glabājas Liepājas muzejā.”
Pieejamie attēli saglabājušies kā liecība par to kāds greznums un izsmalcinātība rotāja šīs telpas. Dzīvīguma un mājīguma sajūtu radīja iespaidīgie telpaugi, kuri atgādina palmas, savukārt elegantu atmosfēru radīja milzīgās lustras, smagnējie aizkari un dārga izskata mēbeles.
“Berči piekopa interesantu praksi – jo celtne bija mazākos izmēros, jo lielāku uzmanību viņš pievērsa rūpīgam fasādes izstrādājumam un detaļu smalkumam. Nedaudz pārspīlēta rotājumu greznība ir raksturīga gandrīz visām komercijai domātām ēkām, kam bija jāpievērš pircēju uzmanība.”
Laiku gaitā ēka mainījusi savas funkcijas, bet vienmēr kalpojusi galvenokārt kā komerciāls nams. Padomju laikos ēkā tika atvērta ēstuve “Kosmoss”. Savukārt daļa liepājnieku noteikti atceras, ka vēl pirms neilga laika tajā atradās tirdzniecības centrs “Kosmoss”, kurā bija iespējams iegādāties apģērbus un aksesuārus.
2009. gadā akciju sabiedrība “AGS projekts” veica ēkas rekonstrukciju, kurā vēlāk bija paredzēs iekārtot biroja un tirdzniecības centru “Bonica pasāža”, tomēr vēl joprojām nav izdevies atrast ēkas nomniekus. Savulaik namam piešķirts vēsturiskās nozīmes valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss.
Kā jau minēts, no 1897. gada ēkas īpašnieks bija Voldemārs Bonics. Īpašnieka statusu vācietis saglabāja līdz pat 1935. gadam. Vēlāk kā ēkas īpašnieki minēti V. un S. Dīnbergi. Šobrīd nams pieder akciju sabiedrība “AGS projekts”, kura pamata nodarbošanās ir sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana.
Portāls “Zudusī Latvija” liecina, ka iela, uz kuras atrodas mūsu apkatītā ēka, savu nosaukumu laika gaitā ir manījusi vairakkārt. 1797. gadā Liepājas plānā tā tika saukta par “Korn Strasse”. 1842. gadā un 1867. gadā iela tika saukta arī kā “Schlagen Strasse”. 1893. gadā Liepājas Latviešu kalendārā, kur pirmo reizi ir minēti ielu latviskie nosaukumi, tā tiek dēvēta par Graudu ielu. Kopš 1899. gada pa ielu kursēja elektriskais tramvajs. No 1949. gada tā tika pārdēvēta par Kārļa Marksa ielu, bet mūsdienās atguvusi Graudu ielas nosaukumu.
Avots: https://irliepaja.lv/lv/raksti/vide/arpus-vasarnicu-kvartala-graudu-iela-42/